Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Industriālais šarms
Telliskivi kvartāls gan mūs sagaida dzīvespriecīgs, krāsains un draudzīgs. «Šis ir Tallinas kvartāls… tikai Tallinā,» mēģinu būt asprātīga, sūtot pirmos fotomirkļus ģimenes čatā. Un tiešām, tie, kas bijuši Rīgas jauniešu kulta vietā Tallinas kvartālā, te saskatīs kaut ko līdzīgu – stilīgi apskretusi industriālā vide ar sienu gleznojumiem, pārbūvēta par izklaides un radošuma valstību. Tomēr līdzība ir maldinoša – aiz hipsterīgās ārienes slēpjas daudz kvalitatīvu un pat elegantu un glamūru vietu, kas būs interesantas dažādu vecumu un gaumes cilvēkiem.
Vienīgā prasība – būt atvērtam svaigai vizuālai, saturiskai un sajūtu pieredzei.
Tie, kas paguvuši pieredzēt, ka uz Tallinu var aizbraukt ar vilcienu (cerams, ka ne tik tālā nākotnē to varēsim atkal), droši vien joprojām atceras, kur atrodas dzelzceļa stacija, – tikai tagad to sauc par Baltijas staciju. Desmit minūšu gājienā no tās sākas vecpilsēta, bet Telliskivi kvartāls atrodas stacijai tieši otrā pusē. Savulaik tur bija vagonu depo un dažādas rūpnieciskas ēkas – daļa celta padomju laikā, daļa vēl pat cariskās Krievijas laikos. Tagad te atrodas kafejnīcas, bāri, amatnieku darbnīcas, vietējo dizaineru veikaliņi un citas jaukas vietas. Tā kā pēcpusdiena ir visai drēgna, cilvēku nav ļoti daudz, taču zinātāji stāsta, ka siltās vasaras dienās un jo īpaši vakaros, kad bieži vien notiek brīvdabas koncerti, te burtiski čum un mudž.
Citi lasa
Muzejs ar kafijas krūzi rokā
Kā jau minēts – kvartāla sirds ir muzeja Fotografiska Tallinn sešstāvu ēka. Muzejs te darbojas jau ceturto gadu un ir jaunākais brālis Fotografiska muzeju ķēdē, kuras galvenais posms atrodas Stokholmā, vēl viens Ņujorkā, bet šogad veras vēl trīs tādi muzeji – Berlīnē, Šanhajā un Maiami. Te baudāmas pasaules līmeņa fotogrāfu izstādes, un vienlaikus Fotografiska ir moderna stila muzejs, kurā valda brīva gaisotne. Te ir gan veikaliņš, gan kafejnīca, un ar līdzņemamās kafijas krūzi var droši staigāt arī pa izstāžu stāviem.
Šis muzejs man bija lielāks emocionāls atklājums, nekā gaidīju.
Man patīk fotogrāfija, taču jāatzīst, ka izstāžu zālēs tā kaut kā reti uzrunājusi. Šeit patika visas trīs redzētās izstādes, un nevaru pateikt, vai tas ir fotogrāfu izcilības, izstādes iekārtojuma vai vēl kādu netveramu iemeslu nopelns. Iespējams, viss kopā. Vēl paspēju uz, manuprāt, pilnīgi fantastisku franču fotogrāfes Sāras Mūnas izstādi. Bet neskumstiet, ja neredzējāt, jo tās vietā tagad izstādītas kritiķu atzinīgi vērtētā Senegālas mākslinieka Omara Viktora Diopa pārsteidzošās fotogrāfijas, kas ļauj ielūkoties mūsdienu Āfrikā.
Līdz 18. septembrim skatāma Sņežanas fon Bīdingenas-Dibas fotogrāfiju izstāde Tikšanās ar Sofiju, ko arī no sirds iesaku. Fotomāksliniece kopš 2017. gada dokumentē jaunas meitenes Sofijas dzīvi. Sofijai ir Dauna sindroms, un viņa kopā ar vecākiem dzīvo senlaicīgā lauku īpašumā. Piecu gadu laikā fotoacs seko Sofijas pieaugšanai – pirmā mīlestība, pirmais jūtu reibums, pirmās salauztas sirds sāpes… No fotogrāfijām staro neticams maigums un jūtīgums, tās ir vārda tiešā nozīmē skaistas, un arī pati Sofija tajās ir skaista. Un kas īpaši būtiski – ne mirkli nav sajūtas, ka fotomāksliniece spekulētu ar tēmu. Nē, stāsts nav par īpašo meiteni, tas ir stāsts par sievietes dvēseli. Līdz oktobrim skatītājus gaida slavenā brita Mailsa Oldridža fotogrāfiju retrospektīva. Gatavojiet acis un nervus – viņa psihedēliskās krāsās uzņemtās spilgtās fotogrāfijas ir provokāciju un ironijas pilnas!
Videi saudzīgas vakariņas
Fotografiska sestajā stāvā atrodas tāda paša nosaukuma restorāns, un tas ļoti lepojas ar savu profesionālo ordeni – Michelin zaļo zvaigzni. Tā tiek piešķirta restorāniem, kas apliecinājuši ne tikai kulināro meistarību, bet arī pašlaik tik aktuālo ilgtspējīgumu un rūpes par vidi. Šis restorāns strādā pēc bezatkritumu tehnoloģijas – cenšoties no produktiem paņemt visu, kas vien ēdams un pagatavojams. Un nē – tas nenozīmē, ka vienkārši vāra, cep un sautē visu, kas nav gluži indīgs. Tas nozīmē, ka visam jābūt arī garšīgam un pat izsmalcinātam.
Galu galā, Michelin ar zvaigznēm apkārt nemētājas.
Šefpavārs Pēters Pihels paziņo, ka nekādas garneles un avokado lai negaidām, jo tas neatbilstu ilgtspējas filozofijai, – te gatavo klimatam un sezonai atbilstošus produktus un arī zivis ir tikai no ziemeļu jūrām. Tiesa, garšu salikumi ir pārsteidzoši, piemēram, jūras ķemmītes kopā ar saulespuķu sēkliņu krēmu. Hm, kas to būtu domājis, ka piestā saberztas saulespuķu sēklas garšo pēc tikko pļautas zāles?
Ja nu negribas vakariņot, uz restorānu var vienkārši uzbraukt ar liftu uz muzeja ēkas sesto stāvu, lai iedzertu kādu kokteili un no terases baudītu lielisko skatu uz vecpilsētu.
Pārnakšņot… konteinerā
Kā beidzamais akcents Telliskivi atklāšanā ir iespēja pārnakšņot kvartāla viesnīcā Hektor Container Hotel, kas ir izveidota bijušajā lokomotīvju remonta depo, bet viesnīcas numuri iekārtoti… jūras konteineros. Protams, pārnakšņošana te ir piedzīvojums, jo arī te viss ir ar konceptu, domājot par ilgtspēju un videi saudzīgiem risinājumiem, – kaut vai, piemēram, tas, ka karstais ūdens dušā izbeidzas pēc desmit minūtēm. Tiesa, nepārbaudīju, cik ilga ir pauze, līdz duša uzskata, ka drīkst atkal mazgāties… Tā varbūt nav viesnīca, kurā gribētu palikt nedēļu no vietas, taču kā sajūtu piedzīvojums noteikti interesants. Turklāt varētu būt no svara, ka pēc ieilgušas pasēdēšanas omulīgajos kvartāla krodziņos vai pēc koncertiem nekur tālu vairs nav jāiet – tu pēc dažsimt metriem jau esi savā viesnīcas numuriņā. Atvainojos, konteinerā.
