Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Made in Germany – liels uzraksts mehāniski iedrukāts tramvaja pieturas soliņos pašā Atēnu centrā pie Sintagmas laukuma. Visai ironiski ko tādu redzēt valstī, kurā aizvien Vācija tiek uzskatīta par vienu no troikas, kas uzspieda savus noteikumus, sniedzot grieķiem tik ļoti nepieciešamo finansiālo palīdzību. Še tev, rietumu demokrātijas šūpulī savus nospiedumus nekaunīgi atstājuši ģermāņi, nosmīkņāju ūsās.
Labu laiku stāvu pieturā, lai sagaidītu tramvaju, kas mani vedīs uz vienu no daudzajām saulainajām Atēnu pludmalēm. Pie manis pienāk aizelsusies grieķiete, kas jautā kaut ko par tramvaju, bet es tikai paraustu plecus. Pēc saraksta kavē, bet nu dienvidi taču. Kad jautājumu par transporta ierašanās laiku man uzdod vēl pāris tūristu, saprotu, ka esmu apčakarēts.
Tik tiešām – vēlāk uzzinu, ka modernie zemās grīdas tramvaji līdz galapunktam neiet, jo pusceļā ir ilgstošs remonts, taču nekur manāmu uzrakstu nav. Toties ielēcu vecā, grabošā autobusā, kas pamatīgi atgādina mūsu pašu pieredzētos Ikarus gāzenvāgenus. Pārdesmit minūtes sastrēgumu virpulī un haotiskā taurēšanas kampaņā starp saniknotajiem šoferiem, un es jau tuvojos pludmalei. Krasta līnija pie pašām Atēnu kājām ir fantastika. Taču reizē arī apokaliptiski biedējoša.
Citi lasa
Pamestā paradīze
Pa ceļam uz pludmali pētu Google Maps ieteikumus, lai saprastu, kurā pieturā lēkt ārā. Aci piesaista vieta ar nosaukumu Aliki point. Uzreiz jāsaka – ceļoju nesezonā, proti, novembrī, kad tūristu pūļi norimuši, bet gaiss vēl silts un ūdens kā piens. Ceļš uz Aliki ir interesants. Izlecot no autobusa, manā priekšā ir apskretuši betona vārti, pamesta sarga būda un uz asfalta samesti izlietoti prezervatīvi.
Pie tālumā esošas mājiņas izkarināta veļa un dusmīgi rej suns, kurš, par laimi, piesiets. Lai nu ko, bet šādu ceļu uz vienu no topa atpūtas vietām reģionā nebiju iedomājies. Nonākot pie pludmales, sastopu pāris nesteidzīgu atpūtnieku, taču viss pārējais izskatās kā trakā steigā pamests. Pludmales infrastruktūra, proti, bāru mājiņas, sargu tornis, ir tukša, nolaista, un uz tās savu talantu ar dažādiem panākumiem slīpējuši grafiti mākslinieki. Iespējams, nesezonas īpatnības, lai gan gaisā +25 un ūdenī apmēram tikpat.
Nolemju nokļūt pašā Aliki raga galā, kas sola fantastisku skatu. Pa ceļam jālavās gar drūmu dzeloņdrāšu žogu, kuram otrā pusē vīd bagātnieku villas. Savukārt mans ceļš ved pa klinšu serpentīniem, ļaujot reibt no Vidusjūras skujkoku un savvaļas augu ēterisko eļļu smaržām un viegla adrenalīna piešprices, jo brīžiem celiņš starp žogu un krauju, zem kuras ir klinšu smailes un akmeņi, ir pagalam šaurs.
Pa ceļam vairākas lagūnas, kurās iekārtojušies nūdisti.
Kad izspraucos līdz raga galam, skats patiešām ir elpu aizraujošs. Vienā pusē Atēnas, otrā – iztālēm Turcija. Un zem manām kājām – militārā bunkura paliekas.
Grieķija gadsimtiem ir bijusi krustcelēs, un arī mūsdienas nav izņēmums. Pēc pastaigas dodos uz vietējo pilsētiņu, kur pa ceļam ieraugu Aegean Baltic Bank – mazu kredītiestādi, kuras nosaukums izraisa smaidu. Maza tā pasaule, kurā dzīvojam. Savukārt vietējais ciems pārsteidzoši dzīvīgs – veikali, bāri, kafejnīcas, zivju restorāni.
Un temps, kādā strādā apkalpojošais personāls, sagrauj visus nievājošos stereotipus par slinkajiem dienvidniekiem – viss ātri un labi. Šajā ziņā grieķi ir saņēmušies, to liecina arī statistika. Bezdarbs Grieķijā 2019. gada trešajā ceturksnī samazinājies līdz 16,4%, salīdzinot ar 16,9% otrajā ceturksnī. Reģistrēto bezdarbnieku skaits Grieķijā septembrī gada griezumā sarucis par 100 579, bet nodarbināto cilvēku skaits pieaudzis par 61 895. Labas ziņas.
Skumdina pamestības sajūta. Vairāku dienu garumā apciemoju daudzas pludmales Atēnu apkārtnē, un teju visur skats līdzīgs. Pamestība, caurumi betona žogos, izdemolēti tūristu bungalo, kuros šad tad mētājas bezpajumtnieku matrači. Nirstot Egejas jūrā, manāms, ka dibens ir pamatīgi piesārņots. Starp zivju bariem kristāldzidrā ūdens dzelmē vientuļi lokās plastmasas maisiņi un alus skārdenes. Atpūtnieki laivās mēdz uzvesties kā cūkas.
Teju vai prasās pēc kārtīga Poseidona trejžubura, lai ieviestu kārtību. Šur tur pārdesmit metru no jūras līnijas Atēnu pievārtē sastopamas mazas salas, uz kurām kādreiz bijusi apbūve. Ej nu sazini, bākas, tavernas vai kas tamlīdzīgs, bet viss pamazām aizaug ar nebūtības un aizmirstības zāli.
Vismaz cenas grieķu krodziņos patīkami atveldzē pēc krietnās pastaigas un saules stariem. Puslitrs vīna? Divi eiro. Paveras durvis, un grilbārā iesoļo sagurušas krievvalodīgas jaunās māmiņas sporta tērpā un ar uztūnētām lūpām, kā arī bariņš bērneļu. Jā, mūsu austrumu kaimiņiem arī Grieķija ir iecienīta zeme. Klimats, pēckrīzes cenas, varbūt arī bizantiskās tradīcijas uz šejieni vilina daudzus krievvalodīgos. Un ne tikai viņus.
Vēl aizvien Grieķija ir piespiedu pieturas punkts bēgļiem un laimes meklētājiem no Sīrijas un vairākām Āfrikas valstīm. Lai gan ikdienā bēgļus jeb patvēruma meklētājus ielās nemana, tas nebūt nenozīmē, ka straume ir izsīkusi. Drīzāk varētu teikt – tā ir iekrājusies un iekapsulējusies.
Paslēptie bēgļi
Grieķijas oficiālā informācija, apkopota aizvadītā gada nogalē, liecina, ka Hijas, Lesbas, Samas, Leras un Kosas salā mitinājās vairāk nekā 40 000 nelegālo imigrantu, bet Grieķijas kontinentālajā daļā vēl vismaz 20 000. Jāpiemin – tie ir oficiālie dati. Cik daudzi uzturas paslepus vai nav uzskaitīti, nezina neviens. Tieši Lesbas sala bēgļu krīzes drudža apogejā bija patvērumu meklētāju pārplūdināta.
Kas notiek tagad? Mēģinājums uguni apslāpēt, tēlaini sakot. Decembra beigās mediji ziņoja, ka Grieķijas policija Samas salā ar asaru gāzi izklīdinājusi aptuveni 300 nelegālo imigrantu, kas sarīkoja nekārtības un apmētāja policistus ar akmeņiem.
No Āfrikas iebraukušie izdemolēja pārvietojamās tualetes un nobloķēja ceļu, pieprasot, lai viņiem atļauj pamest salu. Milzu jandāliņa dēļ vietējās varasiestādes slēdza divus bērnudārzus un pamatskolu. Migrantu nometne Samā paredzēta ap 700 cilvēkiem, realitātē tur mitinās desmitreiz vairāk. Migrantu sašutums un šoks par Grieķiju saprotams. Tā nav Vācija vai Zviedrija. Te patvēruma meklētājus sagaida pavisam citi dzīves apstākļi.
Vēl lielāku ažiotāžu radīja premjera Kirjaka Micotaka valdības paziņojums, ka trīs lielākās migrantu nometnes – tajās pašās Hijas, Lesbas un Samas salās – reorganizēs, proti, veidos slēgtus centrus. Tāpat Grieķijas valdība pārveda uz valsts kontinentālo daļu tūkstošiem migrantu. Saskaņā ar Eiropas statistikas datiem, gadumijā nelegālo imigrantu aizturēšanas nometnēs Grieķijai piederošajās salās reģistrēti 1922 pieaugušo nepavadīti nepilngadīgie, bet Grieķijas teritorijā kopumā tādu ir 5276.
Absolūti lielākā daļa jeb 92% no šiem nepilngadīgajiem ir zēni. Kremļa rupors RT pērn pat bija izveidojis dokumentālo filmu par bēgļu skarbo ikdienu Grieķijā, kas atbilst visām klišejām par «pūstošo gejropu», proti, sīriešu pusaudži narkotikām un pārtikai nepieciešamo naudu bieži vien pelnot, piedāvājot seksuāla rakstura pakalpojumus padzīvojušiem vīriešiem.
Par desmit, divdesmit eiro jaunieši gatavi apmierināt vietējo erotiskās vēlmes.
Par līdzīgiem gadījumiem 2015. gadā, bēgļu krīzes kulminācijā, ziņoja arī ASV medijs VICE, intervējot pakistāņu padsmitgadniekus, kuri stāstīja par līdzīgām situācijām.
Esot uz vietas, nekas par šādām darbībām neliecina, proti, puišeļi nesteidz uzrunāt garāmgājējus. Atēnās atšķirībā no citām Vidusjūras zemēm nemanīju ne ubagus, ne diedelniekus, kur nu vēl telšu pilsētas parkos vai ko tamlīdzīgu. Vai nu perversās shēmas atstrādātas rūpīgāk, vai arī sensāciju alkstoši žurnālisti paši saspilgtinājuši krāsas.
Turku dusmas un gāze
Pagaidām Grieķijā ir salīdzinoši mierīgi, taču nākotnes prognozes gan neko izcilu nesola. Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans jau decembra nogalē medijiem stāstīja, ka Turcija viena nespēs tikt galā ar jauno bēgļu vilni, desmitiem tūkstošu sīriešu pametot Krievijas uzlidojumiem pakļauto Sīrijas Idlibas provinci.
«Ja vardarbība pret Idlibas provinces cilvēkiem netiks apturēta, bēgļu skaits vēl vairāk pieaugs,» norādījis Erdogans. Šobrīd Turcijā jau atrodas gandrīz 3,7 miljoni reģistrētu sīriešu bēgļu. Turcijas līderim izrādījās taisnība – janvāra nogalē tūkstošiem cilvēku no Idlibas steidza Turcijas virzienā, bēgot no Asada un Krievijas kopīgo spēku bumbām. No helikopteriem virs civilo galvām meta tā sauktās mucu bumbas, proti, ar sprāgstvielām un dzelžiem pildītas metāla mucas, kas pat kara estētikā tiek uzskatīts par īpaši netīru un necilvēcīgu ieroci.
«Negatīvās sekas spiedienam, kam tiksim pakļauti, jutīs arī visas Eiropas valstis, īpaši Grieķija,» brīdina Erdogans.
Kamēr lielvalsts līderis zīmē biedējošas ainas ar sīriešu masām, tikmēr uz Grieķiju paklusām pārceļas viņa paša varas orgānu apspiestie turku opozicionāri.
Ārsti, skolotāji, inženieri. Augstākais punkts bija 2018. gads, kad pie grieķiem, pēc ārvalstu mediju ziņām, pārbēga ap 14 000 turku. Rietumu prese šo procesu sauc par «kluso izceļošanu». Grieķi priecīgi. Mūk inteliģence, kas nesīs valstij pievienoto vērtību. Vēstures ironija. Grieķu-turku kara laikā 1919. gadā grieķu armija Izmirā un citās pilsētās nogalināja lielu daļu turku inteliģences, žurnālistus un atvaļinātos virsniekus.
Eļļu grieķu un turku attiecību nesaskaņu ugunī pielej ne tikai abu valstu militāro konfliktu vēsture, pašreizējās muskuļu demonstrācijas ar gaisa iznīcinātāju lidojumiem pierobežā, bet arī ekonomiskais karš. Konkrētāk – gāze. Šajā šaha spēlē abu pusē nostājušies ģeopolitiskie smagsvari – Izraēla un Krievija.
Janvāra sākumā kopējā fotogrāfijā ar platu smaidu sejā, atgriežot simbolisku gāzes ventili, pozēja Erdogans, Putins, kā arī Serbijas prezidents Aleksandrs Vučičs un Bulgārijas premjerministrs Boiko Borisovs. Šādā veidā viņi simboliski atzīmēja TurkStream gāzesvada darbības sākumu.
Tikmēr Grieķijas, Izraēlas un Kipras līderi Atēnās parakstīja pamatvienošanos par sešus miljardus eiro vērta gāzesvada EastMed būvniecību Vidusjūras austrumdaļā. Solīts drīzumā izsludināt konkursu projektam, lai pieteiktos privāti investori. Izraēla lēš, ka 2000 kilometru garais cauruļvads varētu sākt darboties 2025. gadā.
EastMed plāni paredz gāzesvadu uzbūvēt no Izraēlas uz Kipru, tālāk uz Krētas salu un Grieķijas kontinentālo daļu. Gāze no Grieķijas tiktu transportēta uz Itāliju pa citu cauruļvadu. Turcija nebūt nav sajūsmā par EastMed un paziņojusi, ka neļaus bez savas piekrišanas vai dalības īstenot šāda veida projektus Vidusjūras austrumos. Spriedze aug.
Naktsmājas teātrī
Savus ceļojumus plānoju pēdējā brīdī, līdz ar to naktsmājas izvēlos pēc vienkārša principa – labākās atsauksmes un zemākā cena kādā no populārākajiem interneta servisiem, kas saved kopā ceļiniekus un vietējo dzīvokļu saimniekus.
Atēnās pirmo reizi nakšņoju… teātrī. Ātrumā pasūtot naktsmājas, to nemaz nepamanīju.
Pie senatnīgas ēkas otrā stāva dzīvokļa sagaidīja Vasilis, smaidīgs, pinkains vīrs ap 60. Namatēvs sirsnīgi aicināja pievienoties viņa organizētajā boksa treniņā (kā daudzi grieķi, arī viņš diversificē biznesa riskus, nodarbojoties ar vairākām rūpalām vienlaikus), taču manu uzmanību vairāk piesaistīja priekšnamā visapkārt manāmās erotisku noskaņu pildītās teātra afišas.
Šeit sezonas laikā notiek koncerti un izrādes, bet, kad rosība pierimst, teātrī tiek izmitināti tūristi. Netālu no Akropoles, laba vieta. Blakus priekšnamam maziņa virtuve, kas reizē ir arī kabatas izmēra teātra grāmatvedības telpa ar dažādām trofejām un apbalvojumiem. Gulta izvietota uz skatuves, kurai pretī piecās rindās šauri sarindoti krēsli, virs tiem, prožektors un skaņotāja pults. Nopietns aprīkojums.
Vistraucējošākā bija virs skaņotāja pults izvietotā zaļā avārijas evakuācijas izejas gaisma, kas naktī spīdēja acīs, tāpēc to aizklāju ar dvieli. Pie gultas divi naktsskapīši ar tumšām lampām, simtgadīgas klavieres. Spocīgi, bet reizē interesanti. Kārtojoties uz gulēšanu, apziņas nostūrī parādījās apjausma, ka guļu uz skatuves, bet pretim ir krēsli, kuru atzveltņu rēgi spocīgi iekrāsojās nakts negaisa zibens spērienos. Brīžiem bija sajūta, ka krēslos sasēdušies senie grieķu dievi, kas vēro savdabīgu izrādi – baltiešu skribenta mēģinājumus laisties pie miera.
Miegs bija salds, bet naktis – aukstas. Pa dienu +25, saulei rietot, bez apkures neiztikt. Tāpēc arī mājās atbraucu ar iesnām. Kaut ātrāk Vasilis savā teātrī pieslēgtu apkuri! Cerams, grieķu-turku aukstajā karā Vidusjūras gāzes caurules neviens neaiztiks un arī nesezonā ceļotāji varēs baudīt savdabīgo Atēnu burvību.
