Spēles ar ziedu valodu

Ļoti populāra ziedu valoda bija Viktorijas laikmetā (karaliene Viktorija Apvienotajā Karalistē valdīja no 1837. līdz 1901. gadam). Ja vīrietis pasniedza jaunai dāmai puķu pušķi, viņa steidzās mājās un centās to atšifrēt gluži kā slepenu ziņu.

Un, lai gan – paldies importa ziediem! – ziemā vairs nav jāiztiek tikai ar alpu vijolītēm un bālām tulpītēm, izteikšanās brīvība ziedu valodā ap sirsniņdienu tomēr ir nedaudz ierobežota. Tomēr vai nu tāpēc jācieš pavisam klusu!

Kas būtu pušķī, ko šajā gadalaikā patiktu gan saņemt, gan dāvināt?

• Uzmundrinošas, starojošas un dzīvespriecīgas sārtas krāsas, tomēr ne uzbāzīgi tiešā sarkanā. Līdzsvaram – mazliet violetā.
• Tulpju un sīko, sārto, nezināmo puķīšu (līdzinās ķiršu ziediem) dēļ izskatās pavasarīgi. Ir tik jauki skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ, piemēram, uz rudenīgajām krizantēmām.
• Frēziju smarža! Pušķī kaut kam jāsmaržo, citādi nav nekādas atšķirības – ziedi mākslīgi vai īsti. Ja vēl šī ir viena no mīļākajām smaržām…
• Ja redzams, ka pušķis ir īpaši darināts. Tāpat vien – katram gadījumam, varbūt kāds nopirks – šādus katrā ielas malā netur. Tas nav paķerts steigā pa ceļam.
• Kā gan par to visu var nepriecāties? Turklāt – cena arī varētu būt itin pieklājīga. Patīkami, ja manis dēļ kāds tā tērētos, vai ne? Tas arī jāņem vērā.

Ņemam Ziedu valodu un tulkojam

• Alstromērija (Alstroemeria) – pieķeršanās.
• Frēzija (Freesia) – ilga draudzība.
• Lizante jeb prērijas genciāna (Eustoma) – atzinība.
• Āzijas gundega (Ranunculus asiaticus) – tu staro burvībā.
• Roze (Rosa) – ar rozēm nav tik vienkārši, jo vispirms jānovērtē, kas īsti šī ir par krāsu, un tikai tad seko tulkojums. Ja to atzītu par purpurkrāsu, tas būtu valdzinājums, sārta – labvēlība, vīnsarkana – neapzināts skaistums.
• Tulpe (Tulipa) – atzīšanās mīlestībā! Vienkārši un skaidri.
• Eikalipta (Eucalyptus) zariņi gar malu – aizsardzība.

Ko labu stāstītu citas ziemas puķes?

• Acālija – par trauslu un gaistošu kaisli.
• Alpu vijolīte – par biklu cerību.
• Amarillis – par lepnumu.
• Ceriņi – par mīlestības mošanos.
• Gerbera – par līksmi.
• Grimoņa zari – par mīlestību, ko nemazina likstas.
• Hiacintes: zilā – par uzticība, violetā teiktu: «Lūdzu, piedod man!»
• Kalla – par pieticību (nu, nu!).
• Kreimene – par laimes atgriešanos.
• Ar neļķēm gan jārīkojas uzmanīgi. Tās ir pļāpīgas, turklāt sakāmais pretrunīgs. Dzeltena runātu par nicinājumu, sarkana atzītos: «Man lūst sirds…» Sārta solītu: «Nekad tevi neaizmirsīšu…» Bet joslaina nopūstos: «Nevaru būt kopā ar tevi…»
• Tikai anemonei ir bēdīgs stāsts – par pamestību.
• Narcisēm – par jaunu sākumu un patmīlu. Vien sīkās, dzeltenās daudzziedu narcisītes stāsta par alkām. Vai – modina alkas.