Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pamīšus tikties ar diviem un gandrīz vienlaikus sarakstīties ar abiem – nu, ziniet, tas tomēr prasa nenormālu uzmanību. Pēc tās reizes, kad tam pirmajam nosūtīju WhatsApp, kas bija paredzēts sūtīšanai tam otrajam, gandrīz sirds apstājās. Biju sarīkojusi sev mazu mājas SPA ar vannu, kas smaržoja pēc nenosakāmiem ziediem, dzēru prosecco un turpat vannā ar abiem arī sarakstījos. Kamēr tam pirmajam klāstīju, kā man pagājusi diena, tikmēr ar to otro bīdījām visādus divdomīgus tekstiņus, un tā kā savu lokācijas vietu viņam neslēpu, tiku aicināta atsūtīt arī kādu foto. Par ko ne, ja vanna pilna putām! Es taču varu tajās iztaisīties, kā vien vēlos. Un sākās… Labi, ka tas pirmais vēl nebija sācis ziņu lasīt, paguvu izdzēst. Pēc tam gan vajadzēja taisnoties, ka ziņu rakstīju savam priekšniekam. Taču tieši šis komiskais starpgadījums, kurā, iespējams, zināma vainas daļa jāuzņemas arī reibinošajiem burbulīšiem, vedināja saprast, ka ilgi tā nevarēs. Un – ja godīgi – tikai sākumā tas šķiet aizraujoši un asinsriti veicinoši. Neesmu tomēr vairs nekāda pusaudze, kurai svarīgs brūtgānu skaits. Kādā brīdī tāpat saproti, pie kura vairāk velk.
Es nezinu, kā jums, bet man ar vienkārši labu cilvēku laikam ir par maz. Man gribas apvārsni otrā, jo tā tomēr ir viena brīnišķīgi laba sajūta, ka tēmas, par ko runāt, nekad nebeidzas. Kādu laiku gan mocījos pārdomās, vai man tam pirmajam būtu kaut kas jāpaskaidro vai ne… Galu galā izlēmu rīkoties tāpat, kā to mēdz darīt viņi – vienkārši pazust, neko nepasakot. Tad jau redzēs, vai mana karma no tā stipri cietīs.
Un tie skūpsti…
Tātad nu viņi vairs nav divi – ir tikai viens. Un mana vilkme pēc viņa bija kļuvusi gluži neizturama. Man pat naktī atgriezās sapņi un pie tam tā-ā-ādi, kas pusnomodā rokai liek meklēt otru sev blakus gultā…
Citi lasa
Darbdienās mēs cītīgi sarakstījāmies, jo katram savi darbi un laika grafiks, bet sestdienās vai svētdienās klīdām gar jūru un pa mežu, kas bija īsti manā garā. Man diez ko nepatīk iemītas taciņas, gribas iet tur, kur acis rāda. Un ir tik forši, ka otram ir tāpat. Un tie skūpsti… Pilnīgi žēl, ka neuzņēmu laiku.
Man šķiet, nekad agrāk tik ilgi nebiju ne ar vienu skūpstījusies…
Taisni vai smiekli nāk, atceroties, kā pirms tam domāju – nez kā tas būs? Un vai vispār vēl mācēšu? Un vai man patiks, ja viņš mēli gribēs bāzt līdz aukslējām? Bet varbūt viņš nemaz negribēs ar mani skūpstīties?
Pilnīgi noteikti bija skaidrs, ka turpinājumam jāseko. Bet vai tad dabai var ko pavēlēt?
Kāds salds pārsteigums
Rīts izskatījās tik saulains un mīlīgs. Kā reiz iepriekšējā vakarā saņēmu paciņu – biju pasūtījusi Armani veļu. Tieši laikā! Nu labi vismaz, ka pārvarēju kārdinājumu uzvilkt zeķes un kleitu, jo, kamēr tikām līdz mežam, no saules vairs nebija ne vēsts. Pūta tāds vējš, ka pat kapuce galvā neturējās… Bet vai tad mums – sievietēm, kas ne to vien dzīvē pieredzējušas, – ledains vējš ir kāds šķērslis, lai nepamaigotos? Brīžam zobs uz zoba neturējās, bet bija tik saldi…
Ja diena būtu kaut nedaudz siltāka, ak, sūnu paklājs pie mūsu kājām…
Un tad arī sekoja neprātīgākās brīvdienas manā mūžā. Ar nakšņošanu viesu namā, ar pirti un lielo baļļu zem klajām debesīm… Un absolūti kretīnisku laiku fonā… Kā es priecājos, ka viņš to visu bija saplānojis un noorganizējis! Neesmu jau nekāda izmantotāja, vienkārši tik sen nebiju jutusi, kā tas ir, kad otrs painteresējas, kas tev patīk, kur tu labāk gribētu braukt, kādu Latvijas stūrīti redzēt.
Kur prezervatīvs?
Mazliet komiski jau ir, ka otru cilvēku pirmo reizi kailu ieraugi pirtī. Bet – ja visu mūžu pirtī esi gājis pa pliko, nesēdēsi taču pēkšņi uz lāvas peldkostīmā. Nē, nu linu dvielīti brīžam jau biju tā kautri apsējusi… visticamāk, lai kaut nedaudz apslēptu kovida laikā iegūtos tauciņus. Bet citādi viss bija ļoti diskrēti – nekādas bezkaunīgas blenšanas. Pa vidu bija garas pauzes ar tējas dzeršanu un interesantām sarunām. Un komplimentu jūra. Ieskaitot to, ka es mākot pat garšīgāko tēju pasaulē pagatavot. Tas nekas, ka Pirts tēja vienkārši tiek aplieta ar verdošu ūdeni, un nekāda māksla tur nav vajadzīga. Bet es nu jau kādu laiku mācos pieņemt komplimentus un tos neapšaubīt. Un kurai sievietei gan nepatīk, ja viņai šļūkā pa ausīm? Un, meitenes, kā viņš ar skrubīti samasēja man muguru… Murrr…
Kad pietuvojāmies tam vissatraucošākajam brīdim, abi sapratām, ka nevienam no mums līdzi nav prezervatīva.
Esam pilnīgā nekurienē… Un pat tad, ja mēs būtu viesnīcā Rīgas centrā… Vai tad skrietu pirkt? Ha–ha–ha! Un es, simts punkti, vairs nemācētu to tā seksīgi viņam uzvilkt… Varbūt pat labi, ka nav…
Meitenes, bija tik labi! Tik labi! Es tiešām nesaprotu, kāpēc visus šos gadus pēc šķiršanās biju liegusi sev ko tik burvīgu… Kad beidzot izlīdām laukā no savas istabiņas, diena jau bija pusē. Smidzināja vienkārši pretīgs, smalks, uzbāzīgs lietus. Kāda vairs pastaiga, kāda romantika? Tēja no termosa, kāds siera cepumiņš, fiksi mašīnā, pečka ieslēgta un uz mājām.
Un tagad man nav miera. Visu laiku jādomā, ka, velns, nebija tā prezervatīva. Viss taču uz to vilka, bija skaidrs, ka ne jau katrs savā istabiņā gulēsim un pat ne katrs savā gultā. Nu kāpēc, pērkot siera cepumus, pie kases nepaņēmu kaut vienu vienīgu prezervatīvu? Es tomēr tik labi to vīrieti nezinu, mazums, kas var būt – gulējis kādreiz ar kādu prostitūtu, pats nemaz nezina, ko saķēris… Man līdz šim dzīvē nav bijis neviena tik nedroša, tā teikt, gadījuma sakara. Jā, ir slimības, kas izraisa neauglību, bet, paldies Dievam, tas man vairs nav aktuāli, bet ir taču galu galā arī aids… Prasīt viņam, vai man par kaut ko tagad nav jāuztraucas, vai arī sirdsmieram anonīmi tomēr uztaisīt analīzes? Tāds ir jautājums, kas mani tagad nodarbina. Kad izstāstīju par to draudzenēm, viņas bija šausmās – nu viņas, protams, nekad tā nebūtu rīkojušās. Kā tad! Gribētu gan redzēt!
