Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Būšu godīga – adrenalīna līmenis, ko sagādāja pirmie soļi Tinderī, nu jau krietni sarucis. Piedāvājumi no sērijas «Es varu aizbraukt pie tevis; kur tu dzīvo?» vairs pat neraisa fantāziju dzēlīgai atbildei. Tāpat kā neuzvelk vairs jautājums «Kā tev labāk patīk nobeigt?» Šos brašuļus vienkārši nobloķēju – paldies Dievam, esmu atklājusi, kā to var izdarīt. Tāpat nobloķēju tos, kas raksta tik kļūdaini, ka acis asaro. Neuzskatu, ka visiem pasaulē būtu jāmāk katru komatu likt īstajā vietā, bet, ja cilvēks vārdus raksta tā, kā dzird, – nu piedodiet, es nezinu, kam jānotiek, lai gribētos ar tādu tālāk ielaisties.
Un tad vēl ir tādi frīki, kas aicina uz randiņu, bet jau nākamajā rindiņā braši paziņo, ka tieši šobrīd – nu tieši šobrīd! – viņa auto ir remontā, tāpēc nekur mani aizvest nevar, un seko ierosinājums braukt pie viņa… Ha-ha-ha! Tūliņ, skriešu un braukšu! Vēl viens, kuram «mašīnai sagājusi dēlī elektronika, nezinu, kad varēs sataisīt» bija gatavs braukt uz randiņu ar sabiedrisko transportu. Man jau nav nekas pretim, bet cilvēks tik ļoti gribēja uzdoties par to, kas viņš nav, ka kļuva mazliet pat tā kā skumji un neērti viņa vietā… Beigās saņemu aizkaitinājuma pilnu vēstuli: «Es no jums neko neprasīju.» Kaut kāda bēdu ieleja, goda vārds.
Tāpēc nolemju kādu laiciņu Tinderi likt mierā. Varbūt vienkārši šobrīd zvaigznes ne tā sastājušās? Turklāt darbā arī ir, ko turēt. Kalendārs pilns ar sapulcēm zoom, nupat jau rodas sajūta, ka online esmu visas 24 stundas diennaktī. Pa kuru laiku lai vispār suni izved ārā, nemaz jau nerunājot par dzīvošanos Tinderī! To nu gan esmu sapratusi – ja gribi, lai tur notiek kāda kustība, tie džeki aktīvi jāsvaipo, arī tādi, kas pirmajā brīdī no vaiga varbūt šķiet nekādi dižie skaistuļi, un arī jāatbild teju uzreiz.
Tas prasa laiku un piepūli, bet es šobrīd vakaros labprātāk iegrimstu Netflixā – tur ir tik daudz seriālu, ko gribas noskatīties! Tomēr notikumi ievirzās tā, ka šis miera periods nav ilgs.
Randiņi ar diviem
Izrādās, vīrieši, kuriem ir nopietni nolūki, tiešām par Tinderi maksā. Vienkārši tāpēc, ka viņiem esot svarīgi redzēt, kurām sievietēm viņi patīk. Un, ja sieviete izskatās O.K., tad kāpēc neuzrakstīt? Lielāka iespēja, ka kaut kas varētu izveidoties. Un kā no zila gaisa man pēkšņi ar dažu dienu starpību atraksta divi apbrīnojami sakarīgi vīrieši.
Pirmais vairāk tāds kā ziņkārīgs – uzreiz vēlas uzzināt par mani ko vairāk, savukārt es, protams, nekavējoties pavaicāju, vai viņš ir juridiski brīvs. Man nevajag dēkas ar precētajiem, tās var pārāk dārgi maksāt. Sarakstāmies tieši vienu vakaru – norunājām satikties jau nākamajā dienā. Patiesībā pēc sava pirmā neveiksmīgā randiņa esmu sapratusi, ka arī ilgstoša sarakste neko negarantē. Tu tāpat nezini, kas par cilvēku ir otrā galā. To, vai vispār vēlies ar šo cilvēku tikties, sajūti jau pēc pirmajiem teikumiem. Un tad ir jāsatiekas, lai saprastu –nostrādās kāda ķīmija vai ir pilnīgi garām.
Šoreiz jau pirmajā randiņā saprotu – jā! Es gribu ar viņu vēlreiz tikties un iepazīt tuvāk. Un ir tik labi apjaust, ka otram ir tieši tāpat. Pilnīgi jūtu, kā pēc saviem vientulības gadiem atkal uzplaukstu. Kā man patīk dzirdēt komplimentus un sajust uzmanību, un mazliet pakoķetēt, un redzēt tādu vieglu iekāri otra acīs.
Ja nebūtu tas kovids, goda vārds atdotos jau otrajā randiņā.
Bet tad atraksta vēl viens, un pirmā doma ir – ak šausmas! Kā tagad būt? Ko darīt? Dziļi ieelpoju, izelpoju un saku sev: viss kārtībā! Tev sācies randiņu periods. Priecājies! Baudi! Vai tad tieši to tu negribēji? Tu taču esi brīva sieviete, nevienam neko neesi apsolījusi… Šoreiz abi izlemjam ļoti ātri – tiekamies! Jau šovakar pat! Pagūstam nokļūt jūrmalā tieši uz saulrietu… Lai arī esmu redzējusi viņu fotogrāfijā, tomēr sajūta ir, kā ejot uz aklo randiņu. Un patiesībā tas ir ļoti interesanti – tik ļoti gribas to cilvēku kārtīgi apskatīt, bet tā kā neērti… Un tad katrreiz, kad sarunā pagriez galvu uz viņa pusi, skatiens tā nemaz nenovēršas… Smieklīgākais, ko šajā randiņā uzzinu, – vīrieši baidoties, vai sieviete neizrādīsies augumā garāka. Hm, līdz šim man nav ienācis prātā pajautāt: cik tu esi garš? Bet varbūt vajadzētu? Nez ko es darītu, ja satiekoties izrādītos, ka vīrietis ir sēdoša suņa augumā? Muktu prom? Mulsumā smietos? Bet tā tāda liriska atkāpe…
Svarīgāk ir tas, ka esmu secinājusi – man nemaz nepietrūkst kafejnīcu, lai satiktos. Staigāt pa mežu, gar jūru un sarunāties ir lieliski. Varu tikai priecāties, pēc tam viedpulkstenī ieraugot, cik daudz soļu esmu nogājusi. Ja nu vienīgi – staigājot būtu grūtāk aizlaisties, ja otrs galīgi nepatiktu, no kafejnīcas to var izdarīt ātrāk un vienkāršāk. Un, kopā staigājot, arī sarunas raisās kaut kā dabiskāk.
Lai nu kā, bet man patīk arī šis otrs vīrietis. Abi forši, bet tik atšķirīgi… Domās lieku plusiņus un mīnusus un nezinu, kuru izvēlētos. Labi, turpināšu iet uz randiņiem ar abiem.
Brīvdienu attiecības vai reāla kopdzīve?
Domājot par abiem nesen iepazītajiem vīriešiem, nevilšus aizdomājos arī par ko citu – cerību pilnai startējot Tinderī, tas nebija ienācis prātā. Par to, vai vispār esmu gatava sākt dzīvot kopā ar kādu. Cilvēki, protams, satiekas dažādos vecumos, taču jaunībā izveidot attiecības ir daudz, daudz vieglāk. To nu tagad zinu pilnīgi noteikti. Šajā vecumā mums katram jau ir sava dzīve. Un runa nav pat par to, kurš tagad piekāpsies vai kurš kaut ko mainīs… Redzot šābrīža – tā teikt – piedāvājumu, pati vairs īsti nezinu, kādām attiecībām esmu un kādām neesmu gatava. Ja katram ir sava stabila dzīvesvieta un darbs, savi pienākumi un mūsu trajektorijas ikdienā vispār nekrustojas, tad augstākais, uz ko var cerēt, ir tādas brīvdienu attiecības, vai ne? Zinu – tagad tādas ir daudziem. Un cilvēki ir apmierināti – katrs ikdienā dzīvo savu neatkarīgo dzīvi un priecīgi satiekas nedēļas nogalēs te pie viena, te pie otra. Bet neesmu pārliecināta, ka tas ir arī mans sapņu scenārijs.
Es tomēr esmu attiecību cilvēks, man gribētos būt ar otru kopā arī ikdienā.
Un tas var izvērsties par lielu problēmu. Jo ne jau katrs vīrietis vēlas to pašu. Daži, ar kuriem esmu sarakstījusies, piemēram, ir godīgi pateikuši, ka negrib oficiāli šķirties, kaut sen vairs nedzīvo kopā ar sievu, jo tas esot pārāk sarežģīti, jādala manta – kamdēļ? Citi ir godīgi atzinuši – tiešām nespējot iedomāties, ka katru vakaru kāda varētu zibināties acu priekšā… Protams, tādi izsijājas caur manu sietu un tālāk netiek. Bet jautājums paliek – kur un kā atrast vīrieti, kas gribētu veidot ne vien attiecības, bet arī kopīgu dzīvi?
Bet nu okey, par to prātot vēl pāragri, tagad jātiek skaidrībā – kurš no diviem?
