Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
2
-
0
-
2
-
0
-
Īsumā par mani
- Man ir ap 50 un esmu šķīrusies. Neesmu supermodele, bet uzskatu, ka manam dibenam un krūtīm nav ne vainas.
- Man ir apnicis vakaros pašai ieziest muguru ar krēmu, turklāt tas nav nemaz tik viegli.
- Sapņos guļu saulē pie Vidusjūras un no apsarmojošas glāzes lēni sūcu Aperol Spritz.
- Man ir suns, laba sirds un vēl labāka gaume.
- Joprojām neprotu izmantot izdevību paklusēt.
Man nevajag vīrieti, lai salabotu pilošu ūdenskrānu, bet es, protams, priecātos, ja viņš parūpētos par riepu nomaiņu manam auto. Man vienkārši apnicis būt vienai, jo kopā ar otru dzīve tomēr šķiet daudz garšīgāka un krāsaināka. Tā kā kovida laiks pārvilcis treknu svītru pār jelkādai iespējai iepazīties dzīvajā, metu šaubas un nedrošību pie malas – esmu gatava iepazīties internetā.
Maza atkāpe…
Man šķiet, ka visi cilvēki uz pasaules iedalās divās lielās grupās: ir attiecību cilvēki, un ir tādi, kam būt attiecībās tā īsti nemaz negribas. Lūk, esmu nepārprotama pirmās grupas līdere. Pat šķiroties no visas sirds ticēju, ka liktenis man noteikti sagatavojis ko labāku par šķirto vīru un es jau noteikti nebūšu tā, kas draudzenei uz pleca šņukstēs, ka «mūsdienās ar normālu vīrieti vairs nav iespējams iepazīties».
Apkārt taču nepārtraukti kāds šķiras, un cilvēki kļūst brīvi veidot atkal jaunas attiecības. Kāpēc lai es ar kādu neiepazītos? Esmu simpātiska, komunikabla, protu gaumīgi arī koķetēt. Manos gados – piedodiet – nemaz negribētos satikt tādu rūdītu vecpuisi, jo nez vai esmu tā ideālā sieviete, ko viņš visu mūžu gaidījis. Ha-ha-ha!
Patiesībā jau tik bravūrīga nemaz neesmu. Šķiršanās izrādījās daudz sāpīgāka, nekā gaidīju. Bet to jau zina vairums dāmu, kas šim procesam gājušas cauri, – kad, tā teikt, pusmūžā paliec viena, ir tik sasodīti grūti pieņemt, ka varēja būt, bet nesanāca… Ir žēl laika, kas pagājis, žēl dzīves, kura neizdevās tāda, kādu to iztēlojies, brūk visas ilūzijas… Ai, ai, ai, cik daudz visādu domu pa galvu tad maisās. Lai no šā dūksnāja tiktu atpakaļ uz zaļa zara, nepieciešams ne mazums laiks.
Kā un kur satikt vīrieti, ja strādā kā zirgs?
Spilgti atceros to sajūtu, kad pēkšņi atskārtu – es atkal skatos uz vīriešiem. Benzīntankā, veikalā, uz ielas vēroju viņus, jo man gribējās saprast, kāds plus mīnus izskatās mans potenciālais kandidāts – vīrietis ap 50. Jāatzīst, ka noteikt svešam vīrietim vecumu diemžēl ir neiespējamā misija. Un tas patiesībā ir tik tricky, jo, nezinu, kā jūs, bet es noteikti jūtos jaunāka par saviem gadiem un pašai šķiet, ka arī izskatos jaunāka. Tāpēc arī manu uzmanību piesaista tādi sportiskāki, jauneklīgāki tipāži, kuriem līdz 50 droši vien vēl jānodzīvo. Ko es ar to gribu pateikt?
Pirmo reizi pēc šķiršanās man sagribējās randiņus. Doma vien, ka es atkal varētu būt pa īstam ar kādu kopā, patīkami sakņudināja. Bet, ak vai, kur, jūs, brīvie vīrieši, esat? Uz kādas planētas dzīvojat? Kā jūs satikt? Kā ar jums iepazīties sievietei, kura strādā kā zirgs un turklāt sieviešu kolektīvā? Pirmais vārais mēģinājums bija aizpagājušā gada LP koncerts Siguldas pilsdrupās. Forša noskaņa, cilvēki mūzikas ritmā brīvi šurpu turpu pārvietojas.
Domāju – ja kāds metīs uz manu pusi ieinteresētu skatienu, nemulsīšu un smaidīšu pretim…
Un arī pati izturēšos brīvi un nepiespiesti, tā teikt – būšu pieejama, nevis kaut kāda tur ledus karaliene. Tie fluīdi, ka esmu brīva un, kā dabā mēdz teikt, – meklējos, noteikti taču gaisā virmo… Braucot mājās no koncerta, draudzene vēlīgi konstatēja, ka potenciāls mans esot tīri labs, tikai tas drosmīgāk jāliek lietā…
Internetā – nemūžam. Ha, ha, ha!
Pienāca rudens. Skaista atvasaras diena, terasi apspīd saulīte, glāzēs – dievīgs portugāļu vīns ar viegliem burbulīšiem, ciemos atnāk meitene no kaimiņu mājas, un mēs vairs mūsu kompānijā neko citu nerunājam, kā tikai par to, ka man noteikti jāmēģina iepazīties internetā. Tad nu jaunums! Man ir laba paziņa, kas tovasar galīgi prātu Tinderī zaudēja, es atvainojos, kniebjoties ar visiem pēc kārtas. Pat ar viesstrādniekiem no Ukrainas, cerot atrast to vienīgo un īsto. Nu vai ziniet, tas galīgi nav mans scenārijs.
Sekss ir brīnišķīgs, bet, kamēr esmu viena, es pati tieku ar to galā. Nemūžam nemeklēšu vīrieti internetā, jo, pirmkārt, esmu gana atklausījusies, ko viņi tur meklē, otrkārt, man nemaz nav tik daudz laika, lai ar visiem čatotu cerībā, ka starp pelavām kāds izrādīsies īstens grauds.
Izdomāju, ka iešu citu ceļu – pieteikšos deju kursos. Kaut kur biju lasījusi, ka arī vīriešiem tas liekas cerīgs iepazīšanās veids, un daudzviet dāmas pat ir mazākumā… Turklāt man tik ļoti patīk dejot, un kas var būt vēl labāks, ja pārī dejo abi? Kamēr gatavojos pieteikties – jo ir taču vajadzīgs laiks, lai saņemtos, – atnāca kovids ar pandēmiju… Mīlas ziedoņa laiks pavasaris tika pavadīts ar saukli – mājas, ziepes, divi metri… Es arī apzinīgi distancējos un lieki nekur apkārt nestaigāju.
Atnākot vasarai, spriedzē turētais ķermenis pieprasīja absolūtu relaksu – sauli un jūru, nevis nervus kutinošus piedzīvojumus, un te nu es esmu – joprojām viena un pandēmijas nogurdināta, tāpat kā lielais vairums ļaužu. Strādāju attālināti, iepērkos internetā, priecājos, ka satiekos vismaz ar kurjeru un man ir suns, ar kuru varu doties pastaigā… Iespējams, tāpēc, ka dzīve kļuvusi tik vienmuļa, pati sev par pārsteigumu izlēmu – kas būs, būs, piereģistrēšos kādā iepazīšanās portālā un skatīšos, kas notiek. Varbūt uz pandēmijas fona, kad daudzi jūtas vientuļi, brīnumi tomēr notiek. Galu galā – ja nepamēģināšu, nekad to neuzzināšu.
Raksti, ja ēd maz
Ak Dievs, kamēr sapratu, ka es to tiešām darīšu, jau biju klāta aukstiem baiļu sviedriem. Es un tagad iepazīšos internetā? Mammīt mīļo, es pat Facebook līdz galam nesaprotu, ko nozīmē laika josla. Cenšos spiest tikai like, lai nejauši nenostrādātu kaut ko muļķīgu. Bet nu, okey, esmu dzirdējusi, ka tur arī var iepazīties. Tātad – jāmeklē iepazīšanās domubiedru grupas. Atrodu vairākas. Viena tā arī saucas – iepazīšanās grupa, bet ir vēl vienkārši iepazīšanās, tad ir iepazīšanās pēc 30+, iepazīšanās nopietnām attiecībām, tad vēl Facebbok mājaslapa ir kaut kādam iepazīšanās klubam One+one… Kā lai saprot, kas aiz katras slēpjas?
Jāver vaļā un jāiet iekšā, bet izrādās – visas tās ir slēgtas draugu grupas, jāgaida, kamēr kāds mani akceptēs. Piesakos gandrīz vai visās un gaidu. Nekas nenotiek… Jau sāku nožēlot, jo tagad, visticamāk, viss feisbuks zinās, ka gribu iepazīties. Kādas šausmas! Zvanu draudzenei, stāstu, ko esmu izdarījusi. Viņa smejas: tu labāk paskaties, cik tajās grupās ir cilvēku. Es arī skatos – ir pat vairāk nekā četri tūkstoši… Beidzot esmu apstiprināta iepazīšanās grupā, un sāk iebirt ziņojumi. Mani sasniedz kāda jaunekļa atklāsme, ka viņš nevar iepazīties tāpēc, ka nemāk īstajās vietās salikt komatus, kam seko aicinājums: kura ir gatava mani mierināt šajā smagajā laikā? Brrr, nu ne jau es! Kāda dāma nāk klajā ar jautājumu – cik viegli vai grūti ir komunicēt un iepazīties ar pilnīgi svešiem cilvēkiem no šīs grupas? Viņai atbild vairāk nekā 100 šīs grupas biedru, un no atbildēm kļūst skaidrs – nav nekāds vienprātības. Vieni saka – grūtāk nekā īstajā dzīvē, citi, ka vieglāk…
Tad vēl ir teksti – vīrieti, ko tu gribi un spēj dot savai mīļotajai? Kādas ir pirmās lietas, ko jūs ievērojat otrā? Nesaprotu – šis tad ir veids, kā iepazīties? Aizsākt diskusiju un skatīties, kura atbilde labāk patīk? Ir protams, arī nepārprotami aicinājumi satikties, no sērijas: «Sveikas, meičas! Gribas iepazīties ar skaistuli, kas daudz neēd. Raksti!» Kādas šausmas! Kura tādam vispār atsauksies?
Ir arī pieklājīgi aicinājumi iepazīties un cilvēki, kas mazliet pastāsta arī par sevi vai godīgi uzraksta – iesākumā draudzīgam čatam, bet pēcāk arī kopīgai tējas tasei…
Čatot var turpat feisbukā, bet ir ari tādi, kas norāda savu tālruņa numuru, lai var sarakstīties īsziņās. Citi vienkārši te izmet kādus domu graudus, piemēram: ja tu joprojām meklē cilvēku, kurš mainīs tavu dzīvi, – paskaties spogulī. Melots jau nav, tomēr saprotu, ka te apgrozās gados jaunāki cilvēki, nu tā līdz 40. Jāpagaida – varbūt beidzot mani akceptēs arī citas iepazīšanās grupas.
Esmu iekšā!
Jāatzīst, ka āķis tomēr ir lūpā. Nevaru vairs sagaidīt daudzos akceptus feisītī, tāpēc trinos pa māju un mēģinu sevi pārliecināt, ka tomēr nāksies to Tinderi mēģināt. Bet vispirms, lai drošāk, piereģistrēšos arī otrapuse.lv. Tas man liekas tāds mazliet vecmodīgāks, turklāt pagājušajā vasarā tieši tur iepazinās mana māsīca. Satraukums tāds, it kā es nez ko tagad grasītos darīt.
Skaidrs, ka pirms tam jāizdomā, kādu bildi likšu. Drudžaini šķirstu mākonī visas pēc kārtas – portretu gluži negribas, ir viena, kur es jūras malā pa gabalu. Daudz nedomājot, pārvelku to uz ekrāna. Sāku reģistrēšanās procesu. Vārdu nolemju rakstīt īsto, aizpildu arī visus lauciņus, kas tiek prasīti, tostarp dzimšanas dienu un gadu (ja kaut ko atstāj tukšu, piereģistrēties nav iespējams), saņemu telefonā kodu un esmu iekšā…
Te nu pretim jau lūkojas viņi – vīrieši. Fonā sākušies jautājumi, tāda kā anketa. Izlemju neatbildēt. Atķeksēju vienīgi, ka mani interesē nopietnas attiecības, vēl pie prasībām otram ierakstu kaut ko apmēram tādā garā, ka man ir augstas prasības un lielisks piedāvājums, lai būtu jautrāk, atzīstos, ka man ir arī tetovējums… Kamēr tieku līdz anketas beigām, spiežot visu laiku – tālāk, nepamanu, ka esmu saņēmusi jau divas vēstules. Jo nu man pretim raugās dažādu vecumu un izskata vīrieši, un man, protams, vajag mazliet viņus apskatīt, lai redzētu, kādi tipāži te vispār apgrozās.
Saprotu, ka var redzēt, kurš šobrīd ir onlainā, uz dažiem uzklikšķinu un ieraugu, ka dažs labs aizpildījis arī anketu. Palasu tās… Tiec nu gudrs, kā te viss notiek… Izpētu, kāds izskatās mans profils, pamanu, ka automātiski uzlikts vecums, līdz kādam vīriešus meklēju. Nekā nebija! Nevēlos par sevi diez ko vecāku, saregulēju vecuma skalu pēc sava prāta. Tad arī pamanu, ka ir divas vēstules un pie acs simbola skaitlis 10, kas laikam nozīmē, cik vīriešu ir mani apskatījušies.
Cik tev noskrējiens?
Tā – man ir atrakstījis Saulainais un Ivars bez bildes. Pirmais izsaka minējumu, kur mana bilde būtu varējusi tapt. Atbildu, un sarakste sākas. Tās laikā uzzinu, ka Saulainajam arī patīk garas pastaigas, patīk jūra, patīk supot… Viņš prasa, vai es tikai nupat esmu piereģistrējusies, es prasu, vai tam ir kāda nozīme… Uzzinu, ka citi šeit dzīvojot gadiem ilgi, sarakstās utt. un viņiem virtuālā pasaule laikam ir okey. Saulainais saka – viņš arī šodien ielogojies, jo ir komandējumā un izdomājis, ka varētu ko mēģināt… Beigās abi vienojamies – ja gribi laimēt loterijā, tad vismaz biļete ir jānopērk. Ar to sarakste ir beigusies, jo skaidri saprotams, ko vīrietis varētu pamēģināt, esot komandējumā.
Savukārt uz Ivara rakstīto pat neatbildēju – viņam nebija nekādu šaubu, ka esmu forša meitene un ka man ir augstas prasības. Bet nu kā var prasīt sievietei – kāds noskrējiens? Kaut kā prasti… Un neatbildēju arī Raimondam, jo viņam tomēr knapi pāri 30… Izsecināju, ka man vizuāli ļoti, bet nu tiešām – ļoti, ļoti patīk džeks no Cēsīm, bet tad izlasīju viņa tekstu – es nemeklēju sievieti, sievietes meklē mani… un viņš pārstāja man patikt.
Pagaidām šajā portālā esmu iepauzējusi. Redzu, ka katru dienu tieku aplūkota, un man tiešām interesanti uzzināt, vai vēl kāds kaut ko uzrakstīs.
Jā, man patīk slidot!
Kamēr otrajā pusē klusums, tikmēr piereģistrējos arī izslavētajā Tinderī. Tam izvēlējos sportiskāka rakstura bildi, aizpildīju prasīto, lai reģistrētos, par laimi, nekādas anketas nebija, vien jāizvēlas 3–5 lietas no piedāvātā, kas tevi saista. Atzīmēju pastaigas, dabu un dejošanu. Tad sekoja īsa instrukcija, ka tie vīrieši, kas patīk, jābīda pa labi, tie, kas nepatīk, pa kreisi, vēl pastāv iespēja kādu īpaši atzīmēt… Bet tam vairs nepievērsu uzmanību. Nu tad es arī bīdīju pa labi un pa kreisi, kā kritēriju izvirzot vizuālo pievilcību un tos, kas arī atzīmējuši, ka viņiem patīk daba, pastaigas un dejas. Ja mēs viens otram patīkam, veidojas saderība… Un tad vēl tu saņem vērtējumu Patīk.
Protams, man ļoti interesēja redzēt, kam es patīku, bet, lai to redzētu, ir jāpērk Tinder Gold (par pusgada izmantošanu gandrīz 15 eiro). Nu ziniet, vismaz šobrīd man ne prātā nenāk par iespēju iepazīties maksāt. Līdz ar to vismaz pagaidām savu ikdienas TOP izvēli neredzēšu. Toties spēru drosmīgu soli un nolēmu pati uzrunāt vienu no trim kungiem, ar ko man Tinder rādīja saderību. Izvēlējos Anriju, jo bildē viņš bija kopā ar suni, un tas šķita kā pavediens, kam pieķerties, lai vispār uzsāktu sarunu. Jā suns esot viņa. Pēc mazas klusuma pauzes Anrijs pavaicāja, vai man patīk slidot? Mana sirds jau notrīcēja – vai tas varētu būt mājiens par iespējamo randiņu? Mazliet pakoķetējot, atbildēju, ka vispār man patīk kaut vai tas vien, ka varu uz slidām nostāvēt.
Mana atbilde viņam ļoti patika… Bet tad sākās kaut kāds sviests, un es sāku šaubīties, vai viņam vispār ir pilns rublis. Vēl pieklājīgu labsvakars! atrakstīja Kārlis, un es viņam tikpat pieklājīgi pretim… Bija arī tādi, kas apprasījās: kā sviežas pa dzīvi? Ko tādiem atbildēt? Ka normāli? Joprojām saderību man rāda ar diviem kungiem…
Bet es negrasos mest plinti krūmos! Pirmajām bailēm un nedrošības izjūtai jau pāri esmu pārkāpusi, un man tiešām ļoti gribas zināt, kas notiks tālāk.
