Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tomēr, ja ieskatāmies pāvu personas dokumentos, redzam, ka tie ir piederīgi Zemes radībām, ne eņģeļiem. Turklāt pāvi nav vientuļi putni – tuvu radinieku viņiem ir ļoti daudz, visa vistveidīgo putnu kārta. Iedomājoties vistveidīgos putnus, parasti prātā nāk tikai dažas sugas – vispirms jau mājas vistas, kuru savvaļas priekšteči joprojām mīt Indijas džungļos, tad mūsu pašu mednis, rubenis, irbe un paipala, dažs zina nosaukt arī pērļu vistu, fazānu un tītaru.
Patiesībā vistveidīgo putnu kārta ir ļoti liela. Ja negribat no galvas mācīties visus pāva radiniekus, varat pētīt tikai krāšņākos – fazānu apakšdzimtu, kas apvieno 49 sugas. Ja arī tas ir par sarežģītu, tad ar pāviem lieta vienkārša: tikai divas sugas – parastais jeb Indijas pāvs Pavo cristatus un Javas pāvs Pavo muticus. Sistemātiski diezgan tuvs abiem Āzijas pāviem ir Āfrikas pāvs Afropavo congensis. Atšķirībā no Indijas pāva, kurš Eiropā pazīstams jau no Aleksandra Lielā laikiem, Āfrikas pāvs Kongo mežos tika atrasts tikai 1914. gadā, zinātniski aprakstīts 1936. gadā.
Āfrikas pāva atklāšana bija viena no 20. gadsimta lielākajām sensācijām.
Indijas pāvs savvaļā dzīvo mežos Indijā un Šrilankā, pārsvarā kalnainos apvidos un pagaidām netiek uzskatīts par apdraudētu putnu. Turklāt tas ieviests dažādos parkos Meksikā, Jaunzēlandē un citur pasaulē un daudzviet pārgājis savvaļā. Javas pāvs, kura kakls ir nevis zils, bet zeltains, sastopams no Austrumindijas līdz Javas salai, taču tā areāls ir ļoti fragmentēts, tāpēc Javas pāvs tiek uzskatīts par apdraudētu sugu. Āfrikas pāvs, kura tēviņiem atšķirībā no saviem Āzijas radiniekiem nav krāšņās astes, mīt tikai Zairas lietusmežos un ir pārāk maz izpētīts, lai skaidri noteiktu, vai suga ir apdraudēta.
Garšo tīģeriem
Lai arī astes garuma ziņā Indijas nacionālais putns pāvs nav līderis putnu pasaulē (Ķīnā sastopamā karaliskā fazāna Syrmaticus reevesii astes spalvas ir līdz 160 cm garas, bet pašas garākās astes spalvas putnu pasaulē ir Indoķīnas retumam, Aizindijas pērļupāvam jeb argusfazānam Rheinardia ocellata – pat līdz 173 cm), tomēr pāva izplestai astei iespaidīguma ziņā konkurentu nav, tāpēc putnu enciklopēdijās par viņu raksta īsi: unmistakeable (nepārprotami).
Tomēr īstu priekšstatu par pāva skaistumu varot iegūt tikai tas, kurš to ierauga savvaļā. Visskaistākais skats ir pāvs kokā, tad viņa garās astes spalvas grezno ne tikai pašu, bet arī koku. Tiesa, tam, kurš nolēmis veltīt vairāk laika pāvu vērošanai, jārēķinās ar to, ka šie putni skaļi un žēli klaigā arī naktīs.
Latvijā, ja neskaita pašus zoodārza pāvus, viņu kliedzienu vislabāk pratis atdarināt aktieris Rūdolfs Plēpis.
Manās kaimiņmājās Rīgā pirms daudziem gadiem saimnieki bija ieviesuši pāvu. Vasaras vakaros tas parasti tupēja uz skursteņa, pagriezies ar galvu Indijas virzienā, un žēli klaigāja.
Lai arī nav lielu šaubu, ka krāšņā aste pāvu tēviņam patiešām radusies mērīšanās vajadzībai, lai piesaistītu mātītes, tai ir arī aizsargfunkcija – acu ornaments uz izplestās astes agresoram rada sajūtu, ka viņam pretī skatās daudzi briesmīgi zvēri. Ja ar to nepietiek, pāvs saloka asti ar lielu troksni kā lietussargu. Kad arī tas nepalīdz, viņš glābjas skrienot un tikai pēc kāda brīža ceļas gaisā.
Līdzīgi citiem vistveidīgajiem arī pāvs nav nekāds izcilais lidotājs, taču viņa dzīvē nekādi lieli pārlidojumi arī nav paredzēti. Tāpat kā dažas citas vistu sugas pāvi dzīvojas savā teritorijā un, izplētuši asti, dižojas mātīšu priekšā: «Redzi, esmu izdzīvojis, neraugoties uz to, ka man tik smaga aste jānēsā, tātad esmu pilns ar labu ģenētisko materiālu!»
Diemžēl pāva ģenētiskais materiāls garšo tīģeriem.
Tā kā Indijā tīģeri vēl nav pieņēmuši ne budismu, ne hinduismu, viņi pāvus par svētiem neuzskata un labprāt apēd.
Šā iemesla dēļ vismaz senāk pieredzējuši vietējie mednieki tīģera klātbūtni noteica pēc pāvu uzvedības.
Nejauks un izturīgs
Pāvs ir viegli turams nebrīvē, kaut gan, turēts kopā ar citiem putniem, atklājas kā diezgan nejauks putns, mazākos var arī noknābt. Ja kopā tiek turēti pāvi un tītari, cīņas ir neizbēgamas.
Kā mājputns pāvs bija plaši izplatīts jau Senajā Romā, kur tam arī bija svētā putna statuss, taču tas romiešus nekavēja lietot pāvus pārtikā.
Iesākumā pāvu mēles un smadzenes bija romiešu augstmaņu ēdiens un tika pasniegtas kopā ar retām garšvielām, taču pieprasījums radīja piedāvājumu, un ar laiku Romā pāvkopība uzplauka tik plaši, ka visas mazās saliņas ap Apenīnu pussalu pārvērtās pāvu fermās, un pāva gaļas cenas kritās.
Arī viduslaiku bruņinieki bija ļoti iecienījuši pāvus. Viņi ne tikai izrotāja bruņucepures ar spalvām, bet arī dzīrēs cēla galdā ceptus pāvus visā spalvu krāšņumā. Lai arī pāvu gaļa nav īpaši garšīga, šī tradīcija turpinājusies līdz 16. gadsimtam, kad pāvus kā gastronomisku objektu sāka izkonkurēt tītari. Ap 20. gadsimta sākumu pāvs arī Eiropas parkos vairs nebija populārs, jo tika uzskatīts, ka tas tomēr klaigā pārāk skaļi. Tā kā nebrīvē pāvs var nodzīvot vairāk nekā 20 gadu, efekts no viņa turēšanas var būt tāds pats kā no kopdzīves ar kašķīgu dzīvesbiedru.
