Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Jutos lutināta!»
Tā sanācis, ka Līgai visa dzīve savijusies ar kordziedāšanu. Vīru viņa dabūja korī, vecākais dēls piedzima nākamajā rītā pēc koru skates, bet jaunākais ar savu piedzimšanas stāstu kļuva par Dziesmusvētku vēstures mazo zvaigznīti. Pat vārdu viņš ieguva par godu Līgas mīļākajam diriģentam Sigvardam Kļavam.
Līga un Sandis Petrāni ir īsti Ķekavas iedzimtie, un no viņu mājām tālumā redzams Daugavas krasts. Sigvards, kā smejas mamma, ir puika ar raksturiņu. Sākumā cienīgi pakautrējies, viņš demonstrē mums savus talantus – trijās valodās skaita līdz desmit, rāda, kā baseinā šļakstinājis ar kājām, un nodzied dziesmiņu par mammu.
Līga jau 22 gadus dzied korī un tieši svētku dēļ domas par otru bērniņu jau vienreiz bija atlikusi. «Kad vecākajam dēlam Leonardam bija trīs gadi, sākām domāt, ka vajadzētu vēl vienu bērnu. Bet tuvojās 2013. gada Dziesmusvētki, un nolēmām, ka pagaidīsim, lai nav estrādē jācīnās ar nelabu dūšu vai jādzied ar lielu punci,» stāsta Līga. Taču izrādījās, ka to nemaz tā nevar debesīm pasūtīt, un pagāja gandrīz pieci gadi, kamēr pieteicās dēliņš. Dakteri rēķināja, ka bērnam jādzimst trīs dienas pēc tam, kad svētki būs beigušies.
«Atceros, kad pavasarī bija koru skates, es domāju, kur man tos tautastērpa brunčus vilkt – virs vai zem vēdera?» Līga pasmejas. «Bet citādi jutos labi. Kad braucu uz mēģinājumiem Mežaparka estrādē, man bija fantastiska otro altu atbalsta komanda, kas ik pa laikam pajautāja: «Līga, vai tev viss kārtībā?» Jutos ļoti lutināta! Estrādē piegāju pie medpunkta un jautāju: «Ja man sāksies dzemdības, jūs pieņemsiet?» Man atbildēja, ka viņi gatavi arī tādiem gadījumiem.
Mežaparks ir tikai 6 kilometru attālumā no Dzemdību nama! No Ķekavas ir tālāk.
Ērtās kurpēs nogāju arī visu svētku gājienu un sestdien piedalījos ģenerālmēģinājumā. Svētdien mājās gatavojos noslēguma koncertam un pie sevis domāju, ka jūtos jau mazliet nogurusi un svētku emocijas izbaudījusi – gan izsmējusies, gan paraudājusi. Četros bija paredzēts kora autobuss uz Mežaparku. Parasti braucu ar to un, kad atnācu, visi smējās: «Tu vēl divi vienā?» Bet šoreiz dziedātāja, kuru uz estrādi veda vīrs, piedāvāja paķert arī mani. Es tautastērpā gaidu, viņa kavējas un raksta, ka tūlīt būs, bet es rakstu pretī, lai nebrauc man pakaļ. Jo man pa to laiku bija nogājuši ūdeņi. Sūtīju vecāko dēlu, lai pasauc vīru, un braucām uz Dzemdību namu. Tur kluss, saulains svētdienas vakars, čilīga gaisotne. Pulksten 19.59 piedzima puika, un pēc minūtes estrādē sākās koncerts!»
Aug saimniecisks
Dēlam bija vajadzīgs vārds. «Sākām domāt – cik zīmīgi, ka dēls piedzima tieši šovakar. Un vīrs pajautāja: kurš tev ir mīļākais diriģents? Sigvards Kļava! Liekam! Un tik skaisti sapas – vīrs Sandis, es Līga, vecākais dēls Leonards, jaunākais Sigvards.»
Kāds aug Sigvards? «Pilnīgi atšķirīgs no brāļa. Brālis ir zinātnieks un mierīgais tips, bet Sigvards visur izcīnīs savu vietu. Viņam patīk darboties pa virtuvi, mazgāt un salikt uz galda traukus. Saimniecisks! Patīk veļasmašīna un slotas, bet no putekļsūcēja vēl mazliet bail,» smejas mamma. Vai dēls ir muzikāls? «Viņam ir laba ritma izjūta, un mājās klavieres šad tad patrinkšķina. Mēģināsim iestāties mūzikas skolā!» spriež Līga.
Trīs iemesli
Līga ir tik jauna, ka grūti noticēt – Mozaīkā viņa dzied jau 22 gadus. «Kad sāku tur dziedāt, man bija 16 gadi un trīs iemesli, kāpēc gribu būt korī. Pirmais – tur dziedāja Sandis, tolaik tikai kaimiņš un kompānijas biedrs, mēs bijām Ķekavas metālistu bariņš. Man bija ādas jaka, zēngalviņa, uz pakauša izdzīts krusts, un fanoju par HIM. Otrs – gribējās dziedāt. No vidusskolas kora biju izstājusies, kad sāku trenēties karatē. Un vēl – Mozaīka grasījās braukt uz Vāciju. Nemaz necerēju, ka mani uzņems korī, bet uzņēma!
Koris man ir kā otra ģimene. Tur dzied dažādas paaudzes – no sešpadsmitgadniekiem līdz dziedātājiem, kam ap septiņdesmit.
Jau desmit gadus mums ir forša tradīcija – organizējam solokoncertus, kad koristi paši dzied solo. Es arī, un tas ir īsts izaicinājums.»
Pirmā mīlestība
Koris bija liktenīgs arī attiecībās ar Sandi. «Bija daudz kopīgu pasākumu, ballītes, braucieni. Pirms tam domāju, ka Sandi neinteresēju. Viņš bija tāds izskatīgs, gudrs un noslēpumains, bet par sevi man likās – esmu nekāda. Pirmā mīlestība! Kad man bija 17 gadu, dienasgrāmatā rakstīju: «Es jau tagad apskaužu Sanda nākamo sievu!» Un nevienā acī neiedomājos, ka tā būšu es. Kopā esam jau 18 gadu, precējušies – 13,» stāsta Līga.
Tagad gan Sandis vairs korī nedzied. Viņš strādā Rīgas lidostā par tehnikas speciālistu. Līgai pašai ir ļoti daudz interešu – viņas ikdiena paiet birojā start-up uzņēmumā, bet brīvākos brīžos Līga strādā par gidi: «Pārsvarā strādāju ar ārvalstu tūristiem. Kultūras akadēmijā studēju starpkultūru sakarus starp Latviju un Vāciju, un man ļoti patīk vācu valoda.» Vēl Līga ir audēja, turklāt jau ceturtajā paaudzē: «Aužu tautiskās jostas, vecmāmiņa iemācīja. Viņa nodzīvoja simt gadu un ielika manī savu aušanas gēnu. Stellītes uztaisīja tētis. Tēta diemžēl vairs nav šajā saulē, un, kad aužu, tad tas ir arī tēta piemiņai.»
Līga stāsta, ka ģimene viņai liela – divas māsas un brālis – un arī draugu daudz. «Man bija laimīga bērnība, un Ķekavā ir ļoti laba sajūta, te tiešām ir manas mājas un liekas, ka katru taciņu pazīstu. Man ir sakņu sajūta,» Līga stāsta un salej krāsainās glāzītēs plūmju sulu. Līga pati man šķiet tāda caurcaurēm krāsaina, viņa tam piekrīt un stāsta, ka melno krāsu veikalā pat neredzot.
«Dēliņ, pagaidi, lai nodziedu skati!»
Līgas vecākajam dēlam ir 13 gadu, un arī par viņu Līgai ir kora stāsts: «Leonards piedzima dienu pēc koru skates! Bija nedēļas nogale, un sestdienā laukos paredzēta talka. Tad es bēbim vēderā teicu: «Sestdien jābūt uz talku, svētdien jānodzied skate, un pēc tam tu vari dzimt!»
Skates laikā bija bail, ka uz skatuves nenoiet ūdeņi, bet nodziedāju!
Un pirmdien astoņos no rīta dēls ziņoja: «Gribu ārā!» Leonardu gaidot, Līga dziedāja līdz pēdējam brīdim, un varbūt tāpēc Leonardam ir laba muzikālā dzirde: «Mūzikas skolā sāka mācīties spēlēt čellu, tomēr pēc pusotra gada izstājās. Viņu vairāk interesē zinātne. Divarpus gadu vecumā pats iemācījās lasīt, daudz lasa, tagad interesējas par politiku, par kosmosu.» Leonards precizē: «Mani tagad interesē vēsture, politika, ekonomika, ģeogrāfija un fizika.» Nākotnē viņš plānojot kļūt par inženieri vai zinātnieku. Kad pirms četriem gadiem tētis piezvanīja no Dzemdību nama pavēstīt, ka piedzimis mazais brālis, Leonarda pirmais jautājums bijis lietišķs: «Vai placenta jau atdalījusies?» Līga jau astoņas reizes piedalījusies Latvijas televīzijas V.I.P. spēlē un tagad gaida, kad Leonardam būs astoņpadsmit, lai ņemtu viņu komandā.
Bet vispirms jānodzied šie svētki. Mozaīkai ir jauni Ķekavas novada tautastērpi, kuros novada audējas ielikušas Daugavas zilo krāsu. Šoreiz gatavoties bijis grūtāk, jo pa vidu bija pandēmija. Arī repertuārs ir plašāks, tomēr Līga priecājas – kad tas tapa, koristi varēja ierosināt savas mīļākās kordziesmas, un iekļuva vismaz piecas no viņas desmit iesūtītajām dziesmām, kas dod īpašas emocijas. «Vadot ekskursijas, tūristiem stāstu – Dziesmusvētkos emocijas ir tik spēcīgas, ka visu laiku ir zosāda. Tāda neizstāstāma sajūta, kas dziedot iziet caur visu ķermeni. Un to nekur citur nevar izbaudīt! Atceros brīžus, kad Dziesmusvētkos nevarēju padziedāt, jo no emocionālā pacēluma bija jāraud,»
atzīstas Līga.
