Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Marčello Mastrojāni atveidotais varonis filmā Tā šķiras itāļi apcerīgi teica: «Ak, cēlie dienvidu vakari, ak, Sicīlijas siltās, saldās, nesatricināmās naktis!» Izjustāk laikam nemaz nevar pateikt! Sicīlijas dievīgais klimats latvietim liek ilgpilni nopūsties. Cik labprāt mēs drēgnos novembrus iemainītu pret piena silto Vidusjūras ūdeni, kurā plunčājas neskaitāmi jūras radījumi, kā vēlētos, atverot no rīta acis, redzēt dramatiskos klinšainos krastus un nedēļas nogalēs priecāties par ainavām, kas paveras no kalnu virsotnēm! Vai pastiept roku un noplūkt eksotisku augli, ko neesam pat redzējuši mūsu veikalu plauktos…
Daba sicīliešus ir apdāvinājusi jo dāsni. Platības ziņā kā Latgale, šī sala glabā bagātības, kas drīzāk piedienētu veselam kontinentam: kalnus un jūru, auglīgu un vulkāniskajiem minerāliem bagātu augsni, vairākas ražas gadā, dažādiem zvēriem apdzīvotus mežus, kviešu, citrusu, olīvu, vīnogu, dažādu riekstu koku audzes. Galu galā – kolosālu gaisa temperatūru (nu labi, vasaras mēnešos tā kolosāla liekas tikai ziemeļniekiem), kas tā vien vilina atpūtniekus no visas pasaules. Ak jā, ļoti iespējams, ka pirmie bikini radušies tieši Sicīlijā! Tikai tas nebija vis brīvdomīgajos sešdesmitajos, bet Senās Romas laikos. Vismaz tā var spriest pēc krāšņajām grīdas mozaīkām seno romiešu celtajā Villa Romane del Casale (bagātīgākais romiešu mozaīku piemineklis visā pasaulē).
Starp citu, vai zināji, ka Etnā ir arī slēpošanas trases? Uguns un ledus – cik dramatiska, Sicīlijai tik atbilstīga kombinācija!
Dienišķā drāma
Drāma noteikti ir temperamentīgo sicīliešu iecienītākais žanrs. Drāmas tiek vērotas uz skatuvēm un ar kaifu izdzīvotas arī ikdienā, bļaustoties tirgus laukumā, lai pārdotu savu preci, skaidrojot attiecības ar kaimiņiem un lauleni, strostējot resgalīgās atvases, lādot valdību un mafiju un sirsnīgi raudot grēksūdzes kabīnē. Visa sicīliešu kultūra kvēlo pārspīlējumos un dramatismā – baroka baznīcas un pilis atgādina apputējušās putukrējuma kāzu tortes, bizantiešu cēlie, monumentālie dievnami dara klusu un pazemīgu, baznīcas svētku procesijas notiek dramatiskas orķestra mūzikas un patiesu aizkustinājuma asaru pavadībā.
Arī sicīliešu literatūra pauž kaislību un atriebības stāstus. Interesanti, ka ārēji šie cilvēki, kuru sirdī kūsā pa nelielai Etnai, ir visai ieturēti. Melnā krāsa Sicīlijas ielās modē būs vienmēr, šeit neredzēsiet ne plikumu, ne publisku kaisles uzliesmojumu. Tas viss tiek glabāts «nesatricināmajām nakts stundām», brīdim aiz aizvērtām durvīm un logu slēģiem.
Caurums sirdī
Sicīlieši ir vienkārši, atvērti ļaudis, kas labprāt aprunāsies par visu, – līdz jautāsi par mafiju. Tu būsi aizskāris caurumu viņa sirdī, un sekas tam var būt visdažādākās. Dažs labprāt stāstīs visas šausmīgākās epizodes, cits izliksies, ka neko nezina, vēl kāds dusmās aizsvilsies, ka visi sicīlieši taču nav bandīti, cik par to var runāt! Protams, neviens nenoliedz – mafija šeit valda jau sen un diemžēl joprojām. Un tas ir kauns. Pie šosejas, kas ved no Palermo uz lidostu, ir kāda vieta, kur vietējie autovadītāji, garām braucot, vienmēr signalizē. Katru dienu. Deviņdesmito gadu sākumā šeit notika drausmīga slepkavība – uzspridzināts Džovanni Falkone ar ģimeni un miesassargiem. Falkone bija prokurors, kas bija uzsācis karu pret mafiju. Trīs automašīnas tika uzlaistas gaisā, atstājot dziļu bedri šosejā un sicīliešu sirdīs. Tas notika 1992. gada 23. maijā – dienā, ko katrs sicīlietis zina no galvas.
Kur mafija dzer kāzas
Jā, rietumeiropiešiem grūti izprast, kā iespējams, ka visiem zināmi noziedznieki staigā brīvībā, turklāt to dara ar vērienu. Taču šeit mafijas saknes ir ielaistas tik dziļi (un ne jau tikai valdībā, bet arī katra iedzīvotāja sirdī un smadzenēs), ka diezin vai kādreiz vispār būs iznīdējamas (nevilšus nāk prātā klasiskais mafijas gabals Astoņkājis, vai ne?). «Mafija ir kā verdoša, plūstoša lava. Tai nav robežu, un to nav iespējams apturēt,» kādā intervijā stāstīja Andželo Provencāno, deviņdesmito gadu mafijas krusttēva dēls.
Pirms kāda laika Andželo pats attapās skandāla centrā – izrādījās, ka viņš pelna naudu kādā Amerikas tūrisma aģentūrā. Viņa darbs bija vienkāršs – satikties ar amerikāņu tūristu grupu smalkā četrzvaigžņu viesnīcā un izstāstīt par to, kā dzīvoja viņa tēvs, šaušalīgais Bernardo Provencāno, kas šobrīd cietumā izcieš mūža ieslodzījumu. Kā arī izvadāt viesus nelielā ekskursijā – pa vietām, kur lepni dzīvojuši vai joprojām dzīvo mafijas bosi, kur tie ēduši, kur dzēruši kāzas un arī kur notikušas baisākās to pastrādātās slepkavības. Zini – visticamāk, ja brauksi uz Palermo, kādu mafijas cilvēku to noteikti redzēsi. Tikai nekad neuzzināsi, ka tas ir bijis viņš…
Starp citu, leģendārais mafijas krusttēvs Vito Korleone, ko iepazinām Holivudas filmā Krusttēvs, ir izdomāts tēls, taču tikai nosacīti – patiesībā tas bija vairāku īstu un negantu mafijas bosu izvilkums, un visi šie bosi ir nākuši no maziņas pilsētiņas Korleones, kas atrodas Palermo pievārtē.
Pateikt nē mafijai
Šobrīd apvienībā ir jau vairāk nekā 800 uzņēmumu. Tos iespējams atpazīt pēc šīs uzlīmes logā. Ja iepērcies Sicīlijā, nemaksā mafijai!
Sicīlijas pērles
Palermo. Sicīlijas galvaspilsēta ir kundzīte krietnos gados ar visai aristokrātisku pagātni. Dibināta 9. gadsimtā, tā ilgu laiku bijusi visskaistākā pilsēta visā pasaulē, tajā slējies vesels tūkstotis mošeju! Palermo joprojām spēj pārsteigt – teiksim, kad, neko nenojauzdama, iemaldies kādā pieticīgā baznīcā un atklāj, ka tās iekšiene ir īsts baroka šedevrs. Taču Palermo izslavētākā izklaide ir tās tirgus – pilsētas robežās ir vairāki no arābu laikiem palikuši tirgus laukumi, kur vietējie un tūristi ar baudu apskata, smaržo un iegādājas vissvaigākos dārzeņus, augļu, sierus, jūras veltes un citus labumus.
Etna. Ko lai tur piebilst – Etna ir vislielākais dzīvais vulkāns pasaulē, kas redzams pat no Mēness!
Noto ieleja. Salas dienvidaustrumu reģions ir izslavēts kā spāņu baroka paradīze. Un tā arī ir – skats, kas paveras dažās pilsētiņās, vienkārši apstulbina. Šķiet, ka visu ainavu veido tikai baroka baznīcas, – it kā kāds tās būtu salasījis pa visu pasauli un nolicis vienuviet! Pie dažām (gluži kā senos laikos) pirms mesas, zvaniņu šķindinot, stāv aicinātājs un aicina baznīcēnus iekšā.
Sicīlijas garša
Sicīlijas dienvidrietumos vakariņu galdā bieži tiek celts kuskuss ar dārzeņiem, gaļu vai zivīm – tas ar zvejnieku kuģiem Marsalas ostā reiz atnācis no Tunisijas. Sensenos laikos Sicīlijā pamīšus ar romiešiem komandēja grieķi, un patiesībā tieši grieķiem sicīlieši var būt pateicīgi par izslavēto Vidusjūras ēšanas kultūru – bagātīgu olīveļļas lietošanu, ēdiena svaidīšanu ar oregano, baziliku, timiānu un citiem dievīgiem aromātiem, gaļas un zivju grilēšanas meistarstiķiem, kā arī rikotas darināšanas mākslu. Kad viduslaikos Sicīlijas krastus pēc divu gadu saimniekošanas pameta arābi, sicīlieši bija iemācījušies saldumu darināšanu un smalko garšvielu kombinēšanas mākslu. Normāņi, kas padzina arābus, vietējiem iemācīja zivju sālīšanas un marinēšanas metodes. Spāņu konkistadori Sicīlijā nekad nebija īpaši gaidīti, toties salai tie dāvāja no Amerikas pārvestos tomātus, kukurūzu, tītarus, kakao un šokolādi. Tā sicīlieši gadsimtu gaitā pārlaida neskaitāmas iekarošanas un svešas kundzības, toties kungu kulināros meistarstiķus lika aiz auss un pilnveidoja līdz izcilībai!
Kas tad galu galā sanācis? Kopumā sicīlieša dienišķās maltītes atzinīgi smaidīt liktu ne vienam vien dietologam – ja neskaita grēcīgos desertus. Daudz dārzeņu, daudz jūrasvelšu, daudz olīveļļas, daudz kazas un aitas siera, augļu (Sicīlijā aug piecpadsmit citrusaugļu šķirņu!) un graudaugu.
- Ja jau Sicīlijas zemi no visām pusēm skūpsta Vidusjūra, kāds tur brīnums, ka šī sala var lepoties ar vislielāko skaitu jūras velšu ēdienu (tuncis, zobenzivs, astoņkājis, kalmāri, sardīnes utt.)! Viens no klasiskākajiem (un ārzemniekus biedējošākajiem) ēdieniem ir spageti ai ricci – pasta ar jūrasežiem. Taču visvairāk mīlestības sicīlieši, šķiet, lolo pret sardīnēm – ja kāds saka, ka sardīnes nav garšīgas, pamēģiniet tās šeit! Ar pastu, zupā, ar rozīnēm un ciedru riekstiem pildītos rullīšos, uz sviestmaizēm, dārzeņu sautējumā ar kuskusu vai rīsiem – sicīlieši zina tik daudz veidu, kā sardīnei likt lepni mirdzēt!
- Viens nu ir skaidrs – dzīvojot Sicīlijā, kļūt par veģetārieti var vienā mierā! Katra kārtīga sicīlieša ēdienreize tiek papildināta ar krāsainām svaigu dārzeņu kaudzēm, kam pāri tiek slacīta laba olīveļļa. Sicīlijas dārzeņu parādes galvenais komandieris ir baklažāns. Tas arī spēlē galveno lomu vienā no sicīliešu populārākajiem ēdieniem, no spāņiem aizgūtajā caponatta (otrajā plānā ir kaperi, etiķis, rieksti un rozīnes), ko parasti pasniedz kā antipastu vai piedevu gaļas ēdieniem. Rikota. Baltais, gaisīgais svaigā rikotas siera ripulis nereti tiek dēvēts par sicīliešu talismanu. Šeit jau gadsimtiem ilgi tiek gatavots vislabākais rikotas siers. To izmanto tik dažādi – ēdams kā krēms ar ogām, medu vai džemu, to pievieno salātiem, desertiem, picām, pastām, sāļajiem un svaigajiem pīrāgiem, zupām, mērcēm, to var ēst svaigu, nogatavinātu vai žāvētu. Tūristiem rikota visbiežāk asociējas ar kanoli (cannoli) – sicīliešu izslavētāko desertu, mazām mīklas caurulītēm, kas pildītas ar dievīgu rikotas krēma mākoni, kā arī cassatelle, kas ir eļļā vārīti vai cepti, ar pūdercukuru apkaisīti rikotas pīrādziņi. No tālajām arābu zemēm reiz atvestie baltie, garenie rīsu graudi Sicīlijā baudāmi kā visgardākais un grēcīgākais rīsu ēdiens, ko šī pasaule skatījusi, – arančīni (arancini) jeb eļļā vārītas rīsu bumbiņas, kam viducī ir pārsteigums (parasti tas ir aromātisks dārzeņu ragū vai kūstoša siera pikucis), bet no ārpuses klāj kraukšķīga rīvmaizes kārta.
- Pasta. Tas gan ir tīrs sicīliešu roku darbs. Starp citu, vārds makaroni, ko latviešu valodā lietojam joprojām, nāk no sicīliešu valodas vārda, kas apzīmē sirsnīgu mīklas mīcīšanu – darbiņu, ko ducīgās sicīliešu saimnieces pazinušas gadsimtiem ilgi. Pastas daudzās un dažādās reinkarnācijas – spageti, bucatini, penne, rigatoni u. c. – visbiežāk tiek papildinātas ar dienas lomu (visbiežāk ar zobenzivi, tunci, kalmāriem, sardīnēm), dārzeņiem, riekstu un zaļumu pesto vai sieru. Vai visiem kopā. Un ēstas katru dienu – bez pārspīlējuma. Sicīlijas pastai raksturīgs stingrs kraukšķis, jo tā darināta no cietajiem (durum) kviešu miltiem – tas ir mantojums no arābiem. (Salīdzinājumam ziemeļu gala pasta ir maigāka, krēmīgāka, bagātināta ar olām.) Sicīliešu īpašie makaroni ir trapanese – platas, garas, spirālēs savītas strēmeles, ko visbiežāk pasniedz ar ķiplokiem un valriekstiem vai mandelēm. Pasta alla norma ir dzimusi salas austrumos, Katānijas (otra lielākā pilsēta aiz Palermo) apkaimē, kur ar šo gardo, sātīgo ēdienu vēderā ir izaudzis katrs zēns un meitene. Patiesībā jau šī tiešām ir visa Sicīlijas ēdiena kvintesence – laba pasta, sātīgie baklažāni, rikotas siers, smaržīgais baziliks un saulē nogatavojies tomāts. Vienkārši, sātīgi, neaizmirstami. Starp citu, ēdiena nosaukums aizlienēts no slavenā sicīliešu komponista Vinčenco Bellīni operas. Leģenda vēsta: 1832. gada rudenī, drīz pēc Normas nonākšanas uz operas skatuves, sicīliešu dramaturgs un Bellīni novadnieks Nino Martolio kādā restorānā baudījis šo ēdienu un izsaucies – tas taču ir vēl labāks par Normu! Un tā ēdiens bija nokristīts.
