Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
– Tu šogad neskrēji Rīgas maratonu.
– Es pat nemēģināju! (Smejas.) 2017. gadā maratonam mani gatavoja trenere. Šogad es vienkārši nesagatavojos – bija citas prioritātes.
– Kāpēc neskriet 21 km?
– Pusmaratonu esmu skrējis piecas vai sešas reizes – nekad to vairs neskriešu! Esmu noskrējis jau tik daudz reižu, ka it does not matter. Ja kāds cits skrietu, es skrietu līdzi, lai uzmundrinātu, bet esmu sapratis, ka tas mani vairs neinteresē. Bet 42 km gan es noteikti noskriešu vēlreiz, varbūt nākamgad.
– Tu divas reizes esi nogājis no Kolkas līdz Dubultiem – kāda velna pēc?
– Domāju, ka iešu arī trešo reizi. Tas ir interesanti. Jāatzīst, ka pirmo reizi tās vairāk bija kā mocības – vai tas vispār ir izdarāms? Otro reizi saproti, ka tas ir izdarāms, un speciāli sāc apgrūtināt sev iešanu, ejot 60 km vienā piegājienā, lai ir interesantāk. Vai es ietu vēlreiz? Droši vien. Es daudziem prasīju, kāpēc viņi iet. Lai pārbaudītu sevi, lai saprastu, vai var. Arī tāpēc, ka nebija, ko darīt. Ir dažādi, bet visiem ir taisnība.
– Tu ej viens pats un draudzējies ar cilvēkiem?
– Vai arī ej kopā ar kādu. Bet labāk iet vienā tempā – ja milzīgajā attālumā kāds ies kaut par 0,5% lēnāk nekā tu, tad otrs visu laiku skries un tu visu laiku gaidīsi. Daudzi iet vieni paši, noejot 24 stundas bez apstājas, – pilnīgi traki cilvēki.
– Otro reizi no Kolkas uz Dubultiem jau gāji ar mērķi?
– Man liekas, ka otro reizi sanāca pēc inerces – vienkārši pēc pirmās likās, ka vajag noiet vēlreiz. Varbūt lai pārbaudītu, vai pirmā reize nebija kļūda, nebija laimes spēle un tas tiešām ir izdarīts. Tas nemaz nav tik grūti – grūti ir pirmajā reizē, otrajā reizē bija vismaz par 30% vieglāk, un tas ir diezgan būtiski.
– Kā veicas ar laikapstākļiem?
– Pagājušajā rudenī gāju 75 km Lietuvas Coastline Trek pārgājienā. Bija briesmīgi. Visu laiku lija lietus, bija jāiet pa smiltīm, mežu. Visu laiku esi slapjš. Esi nogājis kādus 50 km, un apavi vienkārši žļurkst. Tad domāju: kas notiek, kad kājas sešas stundas ir pilnīgā mitrumā? Esmu redzējis filmas un seriālus – varu iedomāties visādas briesmas.
Reāli sabijos, vai tikai nesāks pūt kājas no tā, ka tās visu laiku ir ūdenī.
Atradām mašīnu un pie radiatora izžāvējām apavus, nomainījām zeķes, apslaucījām kājas. Pēc tam lietus pārgāja. Maršrutā Kolka–Dubulti šogad bija daudz labāks laiks. Tur vispār nebija lietus – varbūt naktī palīņāja, bet tas ir nieks.
– Kā saņemies iet tālāk pēc atpūtas?
– Sākumā tu staigā kā uz sērkociņiem, tev viss ir slikti, bet tu iestaigājies. Vienkārši ej sakostiem zobiem, un pēc 300, 400, 500 metriem kājas iestaigājas un sāc normāli iet uz priekšu. Galvenais ir neapstāties. Pamosties, ir fiziski slikti, un nekur negribi iet. Bet ir jāiet. Vienkārši kaut kā jānostreipuļo pirmie 300, 400 metri.
– Izvēloties ceļabiedrus, kā tu zini, ka viņi varēs izturēt?
– Nezinu! Tu precies, un tu nezini, vai laulātais draugs tevi krāps vai ne, tāpēc vari tikai uzticēties un cerēt uz labāko. Te ir same shit. Ar dzīvesbiedru, protams, ir svarīgāk… Lai gan nē – arī te tu vari pamest ceļabiedrus un iet tālāk pats.
– Kā tev sanāca Santjago ceļš?
– Likās, varētu būt baigi interesantā štelle. Vienmēr esmu gribējis būt piedzīvojumu čalis, iet, skriet, kāpt, lidot ar deltaplānu un līdzīgi, taču nekad to neesmu darījis. Bērnībā daudz lasīju grāmatas, kur kovboji un indiāņi iet garos pārgājienos pa prēriju. 2013. gadā man dzīvē notika visādas lietas, bija sarežģīts emocionālais stāvoklis, tobrīd par to atcerējos un sapratu: hei, lūk, tagad ir jāiet!
Man bija ļoti bail, jo nekad savā mūžā nebiju gājis pārgājienā, kur nu vēl viens.
Mani biedēja tas, ka tu ej cauri nepazīstamiem ciematiem, mēģini rezervēt sev naktsmājas – kā, nevar kaut kur internetā rezervēt? Man tās bija lielākās grūtības, bet cilvēki, kas bija gājuši, teica, ka viss būs kārtībā, un bija arī. Plus, ja tev kontā ir atstāti 500 eiro neparedzētiem gadījumiem, par visu jūties drošāk.
– Kā tas palīdz?
– Nu, tu vienkārši paņem sev līdzi kontā 500 eiro, vienmēr vari izsaukt taksometru un aizbraukt uz tuvāko pilsētu. Vai jebkur noliec galdā naudu: re, nauda, es gribu palikt pa nakti! Nezināju, kas notiek, ja nav vietu, kur palikt, – ja nu nosalstu kaut kur kaktā kā Cibiņš?
– Bet?
– Tas bija tas, ko tur iemācījos, – vienkārši nesatraukties par lietām, iemācījos tikt galā. Es taču biju plānojis to visu. Nokļūdījos gan par 100 km. Domāju, cik es noiešu 14 dienās. Labi, noiešu 400. Pirms tam pētīju Google Maps, saplānoju, cik dienā noiešu, nopirku biļetes, un beigās izrādījās, ka attālums ir 520 km, nevis 400. Padomāju – nu, būs vienkārši jāiet ātrāk.
– Iesi vēl kādreiz Santjago ceļu?
– Vēl negribu iet. Sēžu šeit Rīgā rudenī, manī ir tāds skābums, liekas, ka viss ir kaut kā stulbi, – o, varētu aizbraukt vēlreiz noiet Santjago ceļu! Bet man ir bail, ka aizbraukšu un vairs nebūs tās sajūtas. Pēc kādiem 15–20 gadiem varētu aizbraukt vēlreiz, bet tagad labāk aiziešu citā piedzīvojumā. Par Santjago ceļu šobrīd dotu pavisam citas rekomendācijas nekā 2013. gadā.
Lai dabūtu smuko pasi, tu ej uz baznīcu, tev iedod bukletu un zīmogu, baznīckungs ieraksta ar roku, ka Sergejs Timoņins ir nogājis Santjago ceļu, un tagad katoļu baznīca ir atzinusi, ka esi nogājis svētceļojumu.
Lai to dabūtu, tev ir jānoiet vismaz 100 km, kas nozīmē, ka brīdī, kad līdz Santjago ir palikuši 100 km, tur sākas Tallinas kvartāls piektdienas vakarā. Pilns ar cilvēkiem, un tu jūties kā Rīgas maratonā. Es domāju – kam tas ir vajadzīgs? Tu gribi to savu solitude. Pirmajā dienā gāju pa rapšu lauku Spānijā un neredzēju nevienu cilvēku. Neviena te nav, neviens tevi nedzird – nekad šādā vietā nebiju bijis.
– Kur vēl ir sanācis pabūt?
– Kad nogāju Santjago ceļu, viss likās too easy. Pēc tam aizbraucu uz Itāliju, uz Komo, un tur es vispār neko neplānoju. Tas bija no sērijas – hm, kur es iešu šodien? O, tur! Pa ceļam rezervēšu sev naktsmājas, nezinot, vai man būs vieta vai nebūs. Bet tad kādā kāpienā mazliet pārrēķinājos, un mani nācās nocelt no kalna ar helikopteru. Bet arī tā ir pieredze! Nebija pārāk augstu (vai dārgi), viss OK.
Tad sapratu, ka gribas vairāk. Tā, lai vispār nekas nebūtu noteikts. Lai varētu ieiet jebkur un sarunāt uno noche. Santjago pat likās pārāk sakārtots, bet pirms tam šķita, kā es tur vispār izdzīvošu, kas nu būs. Pēc tam domāju – kā tur vispār var pazust? Tas nav iespējams, pa ceļam ir pārāk daudz vietu, kur ēst, kur dzert, un, ja tu neesi pilnīgs dunduks, vienmēr vari kaut ko sarunāt.
– Mežs vai jūra?
– Drīzāk kalni, kalnu takas. Nesen biju Portugālē, kur gāju gar okeāna krastu. Tur bija tik skaisti, ka salika Santjago ceļu vienos vārtos, pat ja tas īsti nav par to. Bet Santjago ceļā forši ir tas, ka izej cauri dažādām vidēm un nekur tās neatkārtojas, bet tas, protams, ir atkarīgs arī no tā, kad tu ej.
– Kur noteikti vajadzētu aiziet?
– Ejot pa Portugāles piekrastes taku Rota Vicentina, kāda vācu meitene ieteica pamēģināt ceļu, kas iet no Albānijas līdz Slovēnijai, – viena no vecajām Eiropas takām, simtiem kilometru gara. Saucas Via Dinarica. Man mājās šī taka ir pielīmēta virs datora kā mērķis, kas noteikti jārealizē. Izklausās ļoti aizraujoši, lai gan ir tepat pavisam blakus Eiropā.
– Kā kino dzen tevi uz priekšu?
– Kino man allaž ir bijis portāls uz aizraujošiem piedzīvojumiem, dēkām un iespēja uz divām stundām (vai vairāk, jo mūsdienās jau vēl ir seriāli un kas tik vēl ne) pabūt un piedzīvot kaut ko aizraujošu. Kino ir fikcija, bet piedzīvojumu kāre gan ir pavisam īsta un neremdināma – tā arī dzen uz priekšu iet, braukt un mēģināt noķert piedzīvojuma garu.
Intervija publicēta žurnālā EJ, 2019. gadā, Rudens numurā.
