Sēņotāju lielie prieki: Latvijas mežos un parkos «pamodušies» lāčpurni

Konsultē: Inita Dāniele, Latvijas Dabas muzeja Botānikas nodaļas vadītāja

Rietumeiropā un Kanādā lāčpurni ir delikatese – tāpat kā pie mums baravikas. Latvijā lāčpurni aug salīdzinoši reti, un droši vien ir daudzi, kas par šīm sēnēm ir gan dzirdējuši, bet nekad nav tās redzējuši.

Kā izskatās?

Pēc izskata lāčpurns atgādina sažuvušu plūmi – tā cepurīte ir ovāla, iegarena un krokota, bet bālais kātiņš saaudzis ar cepurīti.

Kur meklēt?

Lāčpurni ir izvēlīgi un aug tikai barības vielām bagātās vietās. Tos var atrast parkos, dārzos (īpaši vecos ābeļdārzos), lapu koku mežos, pļavās, arī kanālu malās.

Kad meklēt?

Lāčpurni aug pavasarī. Ja ziema bijusi maiga, tad pārziemojušie lāčpurni savas pavasara cepurītes atrāda jau februārī, bet parasti aktīvākā augšana ir no maija sākuma līdz pat tā beigām.

Kopā vai atsevišķi?

Lāčpurni neaug lielos baros kā gailenes. Parasti kopā saspiedušās divas trīs sēnes, bet turpat tuvumā jāmeklē nākamās: visticamāk, ik pēc pāris soļiem būs vēl kāda lāčpurnu kompānija. Ja paveicas, tā var salasīt pat simtiem sēņu.

Kā garšo?

Lāčpurns ir sīksts un bez izteiktas garšas. Sēnēm raksturīgo aromātu lāčpurns iegūst pēc termiskās apstrādes, bet arī tad lāčpurnam joprojām ir gumijota konsistence. Tomēr svaiga sēne pavasarī – tas ir kas īpašs!

Kā gatavot?

Lāčpurni ir smilšaini, tāpēc pirms gatavošanas tie vairākas reizes rūpīgi jānoskalo, līdz ūdens ir nevainojami dzidrs. Kad sēnes tīras, tās jāvāra apmēram 15 minūtes, vairākas reizes nomainot ūdeni. Lāčpurnus var kaltēt un izmantot arī vēlāk, bet svaigus gan to neēd.

Var izaudzēt pats!

Lāčpurnus var izaudzēt arī dārzā. Vislabāk tie augs saulainā vietā smilšmāla augsnē. Vieta jāsagatavo rudenī vai agri pavasarī. Lai sēnes labāk augtu, augsni vēlams apkaisīt ar pelniem. Tad augsne krietni jāaplaista un jāizkaisa tajās sasmalcinātas lielu, svaigu lāčpurnu cepurītes, ko pēc tam pārklāj ar sausām lapām un regulāri mitrina. Nākamajā pavasarī lapu virskārta jānoņem un jāgaida sēņu raža. Kad sēnes novāktas, vieta atkal jānosedz ar lapām, jo lāčpurnu raža ienāksies vairākus gadus.

Lāčpurni ļoti labprāt aug vietās, kur aprakti veci āboli vai izmestas ābolu miziņas un ābolu mīkstums pēc sulas spiešanas.

Nejauc lāčpurnus ar šīm pavasara sēnēm!

Lāčpurns nav murķelis!

Latvijā lāčpurnus ierasts saukt par murķeļiem. Kāpēc tā? Visticamāk, radusies kļūda tulkojumā – vācu valodā lāčpurns ir Morchel, angliski – morel, bet latīniski – Morchella, tādēļ šis sēnes nosaukums latviski iztulkots kā murķelis. Diemžēl par murķeļiem Latvijā sauc arī citas pavasara sēnes – gan ķēvpupus, kas ir ēdami, gan bisītes, kas var izraisīt saindēšanos.

Ķēvpups. Tāpat kā lāčpurnus, ķēvpupus var ēst, pirms tam labi novārot. Arī šai pavasara sēnei nav izteiktas smaržas, bet garša ir sīva, mazliet vaskaina. Ķēvpupi aug mitrās un siltās vietās gaišos lapu koku mežos, īpaši zem apsēm vai to tuvumā, mežmalās un irdenās trūdvielām bagātās augsnēs.

Kā pazīt? Cepurītes formas atgādina zvaniņu vai uzpirksteni. Sēnes kāts ir zvīņains un izteiktāki garāks par cepurīti. Atšķirībā no lāčpurna šai sēnei cepurītes mala saaugusi ar kātiņu.

Bisīte ir indīga sēne, kas aprīlī un maijā aug sūnās skujkoku mežos. Šī sēne var izraisīt saindēšanos: vemšanu, redzes dubultošanos, sirdsklauves.

Kā pazīt? Bisītes cepurītes krokojums atgādina valriekstu vai smadzenes – sēne ir it kā vairāk pieplakusi zemei. Turklāt atšķirībā no lāčpurna, bisīte aug skujkoku mežos.