Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Santa un kino – tas ir pārsteigums. Ja tu būtu uzrakstījusi grāmatu, liktos pašsaprotami.
Grāmatas tagad raksta gandrīz visi, bet kurš ir uzņēmis savu filmu? Turklāt par saviem privātajiem līdzekļiem! Ja grāmatas ideja tagad nebūtu tik ļoti nonivelēta, varbūt es būtu rakstījusi grāmatu, taču šobrīd grāmatai vairs nav pārsteiguma vērtības. Grāmatā gan es varētu sevi vairāk izpaust nekā filmā, jo neesmu režisore.
Būs jau vairāk nekā seši gadi, kopš vairs neesmu žurnāla Santa galvenā redaktore, mūsu viesnīcai Villa Santa Cēsīs arī jau septiņi gadi,
Citi lasa
un atkal manī dzimst nemiers – vajag jaunu izaicinājumu.
Janvārī Lielā Kristapa apbalvošanas ceremonijā saplūdu ar kino veidotājiem – lai gan ielūgumā bija rakstīts, ka jābūt svētku tērpā, lielākā daļa bija džinsos un kapučjakās, un manī tas novibrēja. Tā ir arī mana dzīves izjūta, nevis pucēšanās. Likās, darbs ar šiem cilvēkiem varētu būt kas radošs – līdzīgs darbam intervijās un fotosesijās, tikai citā formātā.
Tiešām ir līdzības?
Tagad jau zinu, ka kino ir kas cits, bet – nav arī tik daudz atšķirību. Reizēm domājam – ja mainīsim nodarbošanos, ar to kaut ko arī dzīvē mainīsim un atrisināsim, bet tā nav! Pati esmu uz savas ādas to piedzīvojusi: no žurnālistes kļuvusi par viesnīcas īpašnieci un tagad – par kaut ko mazliet no filmu producenta. Visās situācijās lielākais dzīves izaicinājums ir saskarsme ar cilvēkiem – tie paši vēži, tikai citā kulītē.
Vai uzdevi sev jautājumu: ja nu nesanāk?
Ja eksperimentē par cita naudu, tad man būtu lielāka atbildība par rezultātu, bet šoreiz eksperimentēju ar savējo. Ar savu nopelnīto naudu drīkstu darīt, ko gribu. Citi, sevi pārvarot, kāpj kalnā un uzdod sev jautājumu: kāpēc man tas vispār bija vajadzīgs? – tomēr uzkāpuši saka, ka tas bija labākais, kas dzīvē noticis. Man ir līdzīgas emocijas. Vēl neesmu redzējusi gala rezultātu, tāpēc nevaru teikt, ka tas ir labākais, kas manā dzīvē noticis, bet kalna efekts šajā procesā noteikti bija.
Bija sajūta, ka dzīvoju citā realitātē, un arī to sajūtu, cik ļoti visi vienā mirklī orientējas uz kopīgu rezultātu, neesmu sastapusi citur.
Filmēšanas laikā ciemos bija atbrauksi mana kursabiedre – aktrise un tagad arī režisore Elita Kļaviņa –, kura atzinās, ka nekad nav jutusies laimīgāka, kā uzņemot savu filmu. Un es saprotu to sajūtu! Neesmu šņaukusi kokaīnu, bet sajūtās varētu būt kaut kas vidējs starp dzemdībām un kokaīna šņaukšanu. Ir grūti, bet tajā pašā laikā – esi pilnīgi citā realitātē!
Kaut gan realitātē bija trīsreiz grūtāk, nekā biju iedomājusies, – emocionāli, fiziski un finansiāli. Tās bija deviņas filmēšanas dienas, piecas no tām – nakts maiņā. Filmējām viesnīcā Villa Santa, biju klāt visu laiku, adrenalīna līmenis tāds, ka nespēju arī aiziet gulēt.
Divpadsmitos naktī aizgāju pagulēt, trijos naktī pamodos un gāju skatīties, kas nofilmēts. Pēc tam ap pussešiem rītā vēlreiz nolūsti, bet ap astoņiem atkal ej skatīties. Ja es būtu profesionāla režisore, būtu citādi – atbildi par procesu un vari to ietekmēt –, bet es biju idejas autore un kastinga režisore, tā, kas izvēlējās komandu. Uzrunāju režisoru Mārtiņu Graudu, operatoru Jurģi Kminu, Artūru Dīci, kuru uzskatu par labu dramaturgu, un izvēlējos aktierus – ar vairākiem jau bijām satikušies intervijās vai fotosesijās. Scenārijam rakstīju uzmetumu, izdomāju cilvēku tipus, ko vēlos filmā redzēt, bet to, kāda katram no filmas varoņiem sāpe, izdomājām kopā ar Artūru un Mārtiņu.
Sižeta līnijā ir mazliet mistisks, negaidīts elements. Tas bija pārsteigums.
Jā, visiem varoņiem ir kāds jautājums, vēlme sakārtot savu dzīvi, un viņi sapnī piedzīvo atbildi uz savu jautājumu.
Šķiet, tas, ka cilvēki kaut ko grib dzīvē mainīt, tagad ir ļoti aktuāli.
Ukrainas kara un pandēmijas ietekmē kaut kur fonā ir bailes, ka dzīve var kādā brīdī pēkšņi beigties, un tad ir jautājums: vai būšu izdarījis to, kas man ir jāizdara? Katrs no filmas varoņiem nav apmierināts ar sevi, katram kāda problēma, un atrisinājums tai atnāk sapnī. Tas ir līdzīgi kā intervijā – ja ir laba intervija, atbildot žurnālistam, cilvēks patiesībā atbild sev. Un to sajūtu gribēju arī filmā.
Vai tev varētu pienākt brīdis, kad neko jaunu vairs negribas mēģināt?
Nezinu… Varbūt man ir bail novecot? Jo šādi izaicinājumi neļauj novecot. Sēdēt mājās un skatīties, kā aug rozes? Tas ir skaisti, bet pagaidām nav mans ceļš. Bet, protams, ir jautājums: kas mani dzen? Varbūt gēni un smadzeņu konstrukcija. Arī veidojot filmiņu, kādā brīdī bija sajūta: nevaru to atļauties. Un otra producente, Inga Praņevska, teica: varbūt atliekam? Tad likās: nu nē, to es arī nedrīkstu, jo ir pienākums. Pret visiem, kuri ir man pateikuši jā. Sakod zobus un dari tālāk.
Par to, ka aktieris Juris Žagars būs viens no vīriešu lomu atveidotājiem, ne mirkli nebija šaubu?
Nebija. Šī loma ir rakstīta Jurim Žagaram. Lai arī Artūram Dīcim un Mārtiņam Graudam bija pietāte pret Žagaru un mazliet bail no viņa viedokļa. Taču, pateicoties Jura Žagara iniciatīvai, mūsu viesnīca tika uzbūvēta tieši Cēsīs, un uzņemt man filmu bez viņa klātbūtnes būtu pilnīgi dīvaini. Un, protams, skatīties uz viņa profesionalitāti filmēšanā bija bauda. Bet līdzīgi nevarēju iedomāties arī, ka manā filmā nebūtu Eduarda Johansona, jo šis gads man aizsākās ar ļoti atklātu mūsu sarunu žurnālā Santa. Domāju, ka tieši personīgais aspekts aktieru izvēlē šo filmu padara īpašu.
Vēl viens pārsteigums – kādai no lomām esi izvēlējusies kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu. Tas ir drosmīgi – neņemt profesionālu aktrisi.
Žagara sievas lomai vajadzēja sievieti vecumā ap piecdesmit. Šajā vecuma grupā ir brīnišķīgas aktrises, bet katrai nāk līdzi kāds stāsts. Gribējās pārsteigumu. Vizualizējām, kāda ir šī varone, – labi izskatās, mazliet distancēta. Ilzi Vītoliņu nepazinu personīgi, bet iedomājos par viņu, piezvanīju, un Ilze noreaģēja tieši tā, kā gaidīju: bāc, bailīgi, bet arī zinu, ka nekad neviens man vairs ko tādu nepiedāvās. Filma mums abām bija eksperiments, un tas mūs vienoja.
Vērotājam no malas varētu likties, ka Santa Anča spēj piepildīt visas savas vēlmes.
Tas ir vienkāršots skatījums. Arī man vislielākās sarunas ir pašai ar sevi un sevis pieņemšana. Bet, ja runājam par to, vai viss ir iespējams, tad mana pārliecība tiešām ir – viss atkarīgs no gribēšanas. No cilvēkiem līdzās. Attiecībām ar viņiem. Un darba. Uzskatu, ja cilvēks kaut ko tiešām grib, viņš var to izdarīt. Piemēram, ja nevari nomest svaru, tad nemaz tā pa īstam to negribi izdarīt. Ja nevari apprecēties vai atrast vīrieti, tad arī pa īstam to negribi. Ja nevari mainīt darbu, arī – negribi. Tikai jābūt nesaudzīgi godīgai pret sevi un nevajag vainot citus.
Kam tava filmiņa, kā mīļi to dēvē, būtu jāredz?
Piedzimstot idejai par filmu, man nebija plāna, ko ar to darīšu pēc uzņemšanas. Bet tagad, kad ieguldīts tik daudz savas un citu cilvēku enerģijas, sapratu, ka nedrīkst to neparādīt. Un, saprotot, ka ieguldītos līdzekļus tāpat neatgūšu, nolēmu sarīkot svētkus mūsu lasītājiem. Tā radās ideja par pirmizrādi sešās Latvijas pilsētās kopā ar mūsu izdevniecības redaktoriem un filmēšanas grupu.
Decembrī ir tumši un drūmi vakari – kāpēc neparādīt vizuāli ļoti skaistu filmiņu ar lieliskiem aktieru darbiem visā Latvijā?
Man vienmēr ir paticis svinēt svētkus. Tagad ir iemesls to darīt kopā ar visiem Latvijas cilvēkiem.
Ļoti gribētu, lai, noskatoties filmu, katrs cilvēks saprot, ka laime ir paša rokās un neviens cits no malas to neatnesīs. Turklāt, skatoties uz citiem, jāsaprot, ka katram cilvēkam ir kaut kas, kas viņam ļoti sāp, neatkarīgi no tā, vai viņš ir turīgs vai ne, skolotājs vai uzņēmējs. Reizēm tā, kas sagādā vislielākās sāpes, ir vientulība, un tur neviens nepalīdzēs. Varam palīdzēt tikai paši sev – to ar savu filmiņu gribu pateikt. Filmā to vislabāk var redzēt Elīnas Vānes atveidotajā skolotājā, kas, izdejojot savu vilšanos, beidzot sajūt kontaktu ar sevi pašu.
Intervijās mēdz būt brīdis, kad jūti – saruna ir izdevusies. Vai tev bija kāds mirklis filmēšanā, kad skaidri saprati – viss ir bijis tavu pūļu vērts?
Filmas finālā ir epizode, kurā Jura Žagara varonis sapnī satiek savu nepazīto tēvu, ko spēlē Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš. Mēs filmējām Cēsu biatlona trases mežā. Edgaram lomā nav teksta, šī satikšanās jānospēlē bez vārdiem. Tajā mirklī man likās, ka viss mežs pēkšņi apklust. Ka kadrā ir Dieva klātbūtne.
Īpašs stāsts ir arī par Elīnas Vānes deju.
Pavasarī Elīnai bija muguras operācija, bet es, to nezinot, piedāvāju lomu, kurā četras minūtes jādejo.
Lai deju nofilmētu, tā bija jāatkārto piecas vai pat septiņas reizes, un redzēju, cik Elīnai tas bija svarīgi, – spēt to izdarīt. Tie ir brīži, kuru dēļ ir vērts darboties kino. Kad tavas idejas saslēdzas ar katra aktiera individuālo pārdzīvojumu.
Klausos un domāju: tu visu dzīvi, tikai dažādos formātos, saki cilvēkiem, ka viņi visu var sasniegt. Iedvesmo pašapziņai…
Es ceru. Otram cilvēkam jau var pateikt tikai to, kas piedzīvots. Mēģinu visu piedzīvot, lai tad, kad kaut ko teiktu otram, būtu patiesa. Pārfrāzējot kādu teicienu – man liekas negodīgi stāstīt par kalniem, ja pats tajos nekad neesi bijis. Par gribēšanu jau runājām.
Nevajag baidīties piepildīt savus sapņus. Un nav taisnība, ka cilvēki nepalīdz, – ja esi patiess, cilvēki ļoti palīdz.
Arī filmēšanā vajadzēja simtiem lietu. Piemēram, auto – mums vajadzēja Teslu. Zināju, ka Agrim Tamanim, Draugiem Group īpašniekam, tāds auto ir. Lai gan neesam tuvu pazīstami, uzrakstīju viņam, vaicājot: vai vari man, lūdzu, iedot Teslu, jo uzņemu filmiņu? Un viņš atbildēja ar vienu vārdu: kad? To es ļoti novērtēju. Tas nozīmē, ka mani trīsdesmit gadi profesijā un arī kā cilvēkam nav bijuši velti. Gleznotāja Ieva Iltnere filmēšanai iedeva trīs savas ļoti vērtīgās gleznas. Laima Kaugure – pārklājus gultai. Daudziem cilvēkiem esmu pateicību parādā. Šī uzticēšanās man deva ļoti lielu siltuma sajūtu.
Filma tūlīt sāks dzīvot savu dzīvi, ko tu nekā vairs nevarēsi ietekmēt. Ko jaunu līdz ar šo kino pieredzi esi sapratusi pati par sevi?
Sapratu, cik ļoti grūti man ir nepamatoti šķirties no naudas. Nespēju būt izšķērdīga. Neviens šo naudu man nav uzdāvinājis, tā nav fondu vai sponsoru nauda, tā ir manis nopelnīta. Tāpēc man daudzas izšķiršanās filmēšanas laikā bija ļoti grūtas. Un vēl – esmu radošu procesu atkarīga. Man šis process deva daudz lielāku kaifu nekā, piemēram, ceļojumi. Ja man piedāvātu vēlreiz to visu izdzīvot, tikai ar saudzīgāku stresa līmeni, piekristu labprātāk nekā, piemēram, ceļojumam uz Čīli. Jo šī ir iespēja pašai radīt kaut ko jaunu. Un, ja tas būs vajadzīgs vēl kādam cilvēkam, tad lielākas laimes pasaulē, man šķiet, nav.
