Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Nu, Anna? Ko pa brīvdienām darīsi? – darbdienas beigās kolēģe laimīga ar savu krēslu atstumjas no darba galda.
– Ko darīšu? Pat nezinu… Sola vēl gana siltu, bet tās prognozes…
– Jā, man arī mamma zvana ar lielo trauksmes zvanu! Ka drīz pat salnas varot būt, bet avenes nenolasītas uz lauka!
– Kā? Uz lauka?
– Ai, nu viņai tur saaudzis ka biezs! Jābrauc lasīt! Tu negribi? Ogas labu labās. Brauc līdzi!
– Bet kādā cenā?
– Anna? Tu jukusi? Laba katra oga, kas nolasīta. Ledusskapī vai puncī – tava izvēle! Tikai spaini paņem! Brauksi? Bet uz divām dienām, jo baigais gabals jābrauc!
– Braukšu? Nu, protams, braukšu!
Spainis gan ir problēma. Nebraucu jau sēnēs vai kartupeļos. Bet avenēs. Nu, ar pavisam mazo melleņu spainīti laikam būs tā kā par maz. Vēl man ir ievārījuma spainītis. Un varbūt pāris kastītes saldēšanai? Sabāžu visu maisā kopā ar sporta tērpu, vesti un lielo kafijas paku. Ko lai tai Sofijas mammai aizved? Vīnu?
– Tak balzamu paņem, – mani komandē aveņu ēdājs no dīvāna otra gala. Sapratis, ka viņam priekšā platā nedēļas nogale, bez manis un mājas uzkopšanas darbiem, uzlicis sporta kanālu. Bērni savās istabās, un viņiem, izskatās, it nemaz nav sajūtas, ka bez mammas nebūs sestdienas. Un svētdienas. Bet avenes gan gaidīšot.
– Kur tev spaiņi? – nesaprot Sofija.
– Maisiņā.
– Anna! Tu vispār sajēdz? Mēs visu dienu tur avenes vāksim. Labi, pa ceļam nopirksim spaiņus. Normālus!
***
Meitenes… jūs apmēram varat iedomāties, kā izskatās paradīzē? Nu es sāku nojaust, ka īstā paradīze ir uz Gulbenes pusi… Kaut ko tik skaistu pat iedomāties nevarēju. Pirtiņa kūp, mežs smaržo…
– Nu, cielavas manas, laižam ogās?
Draudzenes mamma izrādās nevis kaut kāda kukažiņa, bet stilīga kundze ar izcili skaisti ietonētām matu šķipsnām.
– Annai par maz trauku! Sofī, paņem no šķūņa jaunos spaiņus!
Sofija iznirst no šķūņa ar plastmasas spaiņu kalnu.
– Annuli, lasi, cik vēlies! Galvenais, lai ogas neaiziet postā, – mamma vēl nokomandē.
Lecam džipā un laižam avenēs.
Ak! Mans! Dievs! Es kaut ko tik skaistu un tik daudz laikam neesmu redzējusi nekad! Aveņu plantācija stiepjas tik tālu, cik vien redzams.
– Bet jūs taču… bet te taču… vai negribat tirgot?
– Visu pasaules naudu, bērniņ, man nevajag! Ja garšo, mielojies, cienājies, saldē ziemai, un lai laba veselība!
Ogas kā krelles! Iemetu mutē vienu. Otru. Trešo. Vēl pēc brīža ir sajūta, ka man jau pa ausīm nāk laukā avenes. Negausība traku trakā, bet tik ļoti gribas saēsties visai ziemai!
Nu jau bez kautrēšanās lasu avenes draudzenes dotajos caurspīdīgajos plastmasas spaiņos. Kā spainis pilns, vākoju ciet un lasu nākamo. Paralēli izrunājam vai pusi dzīves.
Izrādās, darba datoriķis esot nenormāli jautrs un piedaloties kaut kādā amatierteātrī.
Nesen spēlējis sievieti. Es no smiekliem gandrīz iekrītu krūmā. Un sekretāre patiesībā šausmīgi veipojot. Zem galda. Smejamies atkal. Ar Sofiju ir tik viegli. Viņas mammas gatavotā gaileņu mērce ar kartupeļiem uz vakarpusi garšo kā dievu ēdiens. Un tad vēl pirts. Un jau norūgušas bērzu sulas. Un kaste ar āboliem arī man! Reāli raudiens nāk, nākamajā dienā atvadoties.
Sofijai visa mašīna pilna ar aveņu spaiņiem. Vienu norunājam aiznest uz darbu. Lai kolēģi arī saēdas. Mājās mani gaida izsalcis vīrietis un abi bērni. Putukrējumu gan nopirkuši, gan sakūluši. Malači. Viņi skatās uz aveņu spaiņiem un ir mēmi.
– Anna! Visu cieņu! Bet kur lai mēs ieliekam otru ledusskapi? – vīrs grib zināt.
Jā, ziniet… man arī tie spaiņi likās tādi palieli. Bet par to, ka tās ogas pēc tam kaut kādā vīzē jādabū saldētavā, man neienāca prātā…
Tāpēc aveņu dienai seko aveņu nakts. Ar ievārījuma vārīšanu, ar mazo saldējamo maisiņu piebēršanu un beigās ar totālu nespēku.
Brīvdienas bija kolosālas! Ko-lo-sā-las! Bet vārdu avenes gan man kādu laiku nepieminiet. Nav jau tā, ka negaršo… bet drusku jāpaņem pauze.
