Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Līdz šim Viesturs Meikšāns kalnos nebija kāpis «Tā bija man pirmā reize,» par augusta vidū piedzīvoto kāpienu 5047 metrus augstajā Kazbeka virsotnē PDz saka režisors.
«Es nebiju piedalījies pat trekingā. Man gan bija laba fiziskā bāze – savulaik pāris gadu esmu trenējies krosfitā,» atklāj Viesturs, kurš pirms kāpiena Kaukāza septītajā augstākajā virsotnē iekarojumam gatavojies Siguldā, staigājot augšā, lejā pa kāpnēm ar 10 kilogramu smagu somu uz muguras.»
Uz Gruziju Meikšāns devās pieredzējušā alpīnisma instruktora Kristapa Liepiņa un viņas sievas Kristīnes vadībā. «Kristīne savulaik nāca pie manis uz Runas skolu, tur iepazināmies. Sekoju līdzi Liepiņu kalnos kāpšanas stāstiem internetā, līdz sapratu: šovasar arī pats vēlos kaut ko tādu piedzīvot,» atklāj Viesturs. Viņš atzīstas – nav nojautis, ka viss būs tik traki. «Devos uz Kazbeku, jo gribēju sevi nedaudz izsist no līdzsvara – gribēju piedzīvot dzīvības un nāves izjūtas. To, ka man ir jācīnās ar sevi, ar savu bezspēku, ar apkārt esošo dabu. Un visu to es arī pilnā apmērā dabūju,» teic Viesturs.
Režisors norāda, ka viņam vēl vajadzīgs laiks, lai visu piedzīvoto spētu aptvert. «Tikai aizvakar atlidoju uz Latviju, vēl ir jāsagremo, kas tas viss bija. Vēl joprojām es esmu tajā ārprātā. Dabūju to, ko gribēju! Biju nenormālās emocionālās bedrēs un kāpumos. Kalna galā no tā visa ārprāta apraudājos…» atminas Meikšāns.
Režisors atzīst, ka 10 stundu kāpiens virsotnē un pēc tam atgriešanās bāzes vietā izvērtušies par nopietniem izdzīvošanas pasākumiem ekstrēmos apstākļos. «Kristaps ir visaugstākā līmeņa profesionālis, tādēļ pirms kāpiena novadīja vairākas treniņa dienas. Mēs ne uzreiz tikām dzīti kalna virsotnē. Vispirms trenējāmies izmantot cirtņus un sasaistes. Bijām astoņu cilvēku liela cilvēku grupa, no kuriem trīs jau šajos treniņos saprata, ka kāpienam Kazbekā tomēr fiziski nav gatavi. Viņiem jau treniņi bija pārāk grūti, tādēļ ceļu uz Kazbeku mērojām vairs tikai pieci,» teic režisors.
Kāpiens sākās pulksten divos naktī, lai apsnigušās ledāju plaisas nepaspētu atkust.
«Visas citas grupas, kuras todien kāpa, griezās atpakaļ jau pusceļā, jo bija ļoti slikti laikapstākļi.
Šo 10 stundu laikā nebija neviena paša komforta mirklīša, jo visu laiku plosījās sniega vētra – sejā sitās vējš, kas pūta ar ātrumu 25 metri sekundē. Apkārt neko nevarēja redzēt. Viss, kas mainījās, bija kalna stāvums un sniega biezums.
Bija tā, ka, piemēram, pēkšņi priekšā iznira trīs metrus augsta ledus klints, pa kuru, izmantojot cirtni, bija jākāpj augšā. Visu laiku bija risks iekrist kādā plaisā, kuras dziļums var būt līdz pat 30 metriem.
4300 metru augstumā elpošana kļuva ļoti ātra, un katri trīs solīši izvētās par milzīgu sasniegumu.
Skābekļa tādā augstumā it tik maz, ka tu sāc justies kā pensionārs, kurš ir aizelsies tikai no tā, ka izkāpis no gultas,» kāpienu atceras Viesturs.
«Ceļā līdz virsotnei pavadījām aptuveni sešas stundas un uzreiz devāmies atpakaļ. Tobrīd man nebija spēka pat paņemt telefonu,» stāsta Meikšāns un atklāj, kāpēc viņam nav bilžu no Kazbeka iekarošanas.
