Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kad pateici, ka atbrauci ar riteni, prātā ienāca ainas no Amarcord…
Fellīni vērts laiku pa laikam pārskatīt. Tas ir kā ar grāmatām – tu audz, un skatpunkts mainās. Viena lieta, kad tev ir 17 vai agrie 20, otra – kad nonāc autora vecumā. Tagad sāku lasīt Paradžanovu, interesants vecis. Pat Vonnegūtam mainās humors. Es viņu saucu par latviešu tautas rakstnieku, jo Vonnegūts tik daudz iespaidojis 70.–80. gadu paaudzi.
Ar filmām ir tas pats. Bijušas tādas, kas citos apstākļos uzelpo pilnīgi citādi. Atceros, Almodavara Dzīvo miesu. Vienā gadījumā to skatījos Arsenālā ar subtulkojumu, tā bija drāma, un tad pēc dažiem mēnešiem jautrā kompānijā, kurā bija arī divi geji, – viņi smējās ainās, kas man šķita dramatiskas. Izrādījās, ka tā ir komēdija. Kad apkārt ir tik daudz kino, grūti nosaukt mīļāko filmu vai režisoru. Protams, ir atsevišķi rieksti, kas sirdij tuvāki.
Citi lasa
Tavā iespaidā nolēmu vēlreiz noskatīties Mans draugs Ivans Lapšins.
Brīnišķīga Germana filma, viena no mīļākajām. Uzreiz paņem uzmanību un notur. Es to uztveru kā filmu par veču draudzību.
Nesen skatījos latviešu Motociklu vasaru. Jaunībā neuzrunāja, bet tur tādi kadri!
Redz, tas ir dokumentālists Uldis Brauns kopā ar Ivaru Selecki. Ar ļoti augstu profesionālo latiņu, uztrenētu aci. Viņi risināja inscenējuma filmu ar dokumentālās filmas paņēmieniem. Daži šo filmu vispār uzskata par spēcīgāko latviešu kino. Ja nu kas Latvijā ir spēcīgs, tad tas ir dokumentālais kino un animācija.
Vai mēdz domāt par to, kas esi tu?
Drīzāk klipu režisors, kurš fotografē un reizēm uzfilmē dokumentālo kino vai kādu īsfilmu. Pirmā interese 90. gadu sākumā bija par mūziku. Tad pārsviedos uz reklāmu, kas tie paši klipi vien ir. Piešāvu roku uz īso distanci, ļoti patīk īsais formāts. Pēc tam Tallinā mācījos režiju meistarklasē pie Borisa Frumina. Katru dienu bija jāskatās kādas piecas filmas un jāanalizē. Nācās mazliet lauzt savu rokrakstu.
Mana vājība ir drukātā fotogrāfija. Mājās ir vairāk nekā simt fotoalbumu.
Ja Ņujorkā nonāku Strand veikalā, mani nevar dabūt ārā stundām. Pēdējā reizē no Ņujorkas atbraucu ar 17 fotogrāmatām.
Klau, kas šobrīd notiek Miroņu ielā?
Kur tāda ir?
Rīgā, Lielajos kapos. Turpat kur Kontrolieru iela, Nātru līkums…
Ahā, pareizi. Kādreiz, staigājot ar dēlu pa kapiem, paši devām savus nosaukumus. Lielie kapi ir tuvi gan sirdij, gan kājām. Ja nav sanācis izbraukt ar riteni vai pastaigāt garāku gabalu, Lielajos kapos tiek apzināti sperti soļi.
Nelabprāt gāju uz bērnudārzu, jo man bija brīnišķīga vecmāmiņa.
Nezinot, ko ar mani darīt, viņa mācīja lasīt no kapu plāksnēm.
Trīs gadu vecumā jau lasīju. Bērnudārzā audzinātājas to ātri atkoda, un piecos gados diendusā lasīju bērniem, lai viņi aizmigtu. Blakus gultiņā bija Dita, mēs pārrunājām lasīto…
Atceros vakaru mājās, kad atklāju – ir tāda ceļojumu un piedzīvojumu sērija. Biju tik uzbudināts, ka aizgāju gultā ar četrām grāmatām. Bija atvērusies jauna pasaule.
Jāsaka liels paldies vecmāmiņai, jo viņa manu galvu noregulēju tādā veidā, ka tagad visu daru, pateicoties ieliktajai bāzei. Kad lasi, tev ir sava fantāziju pasaule. Tas ir loģiski, ka nonācu līdz ainu salikšanai kopā, stāstu stāstīšanai.
Tev ļoti agri no kapu tēmas nokritis sēru plīvurs.
Ja kapos esi iemācījies lasīt, tā ir dabiska vide. Te braukts ar riteni, mopēdu, kapos bijusi pirmā cigarete un kas tik vēl ne, arī pirmais skūpsts.
Desmit gados, puikam svarīgā vecumā, zaudēju tēvu… Toreiz metos literatūrā, tad mūzikā un basketbolā. Tas mani izvilka cauri pusaudža gadiem. Vēlāk maskulīno funktieri savācu no vecākiem draugiem. Man vienmēr bijuši svarīgi draugi – Miķelis Fišers, Aleksandrs Zapoļs, Mārtiņš Ķibers, Kirils Kirasirovs. Ar dažiem sanāk tikties mazāk, bet tās ir kvalitatīvas tikšanās. Ir sajūta, ka turpinām pārtrūkušu sarunu.
Večiem tas diezgan pazīstams – ar savu čomu, draugu vari turpināt sarunu, kas nosēdusies pirms trijiem gadiem.
Kapi atstāja nospiedumu galvā līdz brīdim, kamēr man saslēdzās projekts par kapu vāzītēm. Man jau bija gadi trīsdesmit. Biju sajūsmā, ka varu bērnības sajūtu norakstīt. Bet ne kā sliktu, traumatisku. Pat ne norakstīt, bet izmantot to, ko pazīstu.
Latgalē atklāju, ka ir plastmasas pudeles, kuras nogriež līdz pusei, ieliek ziedus, bet nepamana, ka šilte paliek: limonāde Jaunība, «Coca-Cola – tevi uzmundrinās un sasildīs», «laimē katra ceturtā pudele», Aura… Ļoti sakoptajā, latviskajā vidē ienācis kapitālisms, latvietim pašam to nenojaušot. Sapratu, ka vēlos veidot bilžu kolekciju.
Četrus gadus brīvdienās braukāju pa Vidzemes un Latgales kapiem, fotografējot kapusvētkus. Tā ir ļoti laba, noslēgta vide, kur kā fotogrāfs vari meklēt dažādas mizanscēnas. Tad paralēli uzzināju, ka Gundars Āboliņš arī vāc stāstus par kapusvētkiem. Tas bija Hermaņa Kapusvētku periods. Izrādē bija ap 400 manu bilžu.
Reiz pateici interesantu domu – kapu soliņš ir vīrieša portrets.
Tas bija vēl viens projekts. Staigādams piefiksēju, ka ir ļoti dažādi soliņi. Katram savs raksturs: koka soliņi, tad koks ar dzelzi, marmors, koks ar marmoru – negaidīti, oriģināli risinājumi. Sāku vākt šo kolekciju.
Kad radās grāmata, sapratu, ka latviešiem kapu vidē sagrābiens un dzen dārziņš ir tas sievišķais. Savukārt soliņu bieži vien veči paši uzcirtuši augšā. Te ir gan amatniecība, gan humors – asprātīgi risinājumi, kas liek pasmaidīt.
Interesanti, ka vārdu dzen lieto tieši šajā kontekstā.
Tā ir sava kultūra. Piemēram, Madonas pusē nav kapu plākšņu. Tā vietā ir kapu dārziņi un katram savs īpašais sagrābiens. Savējie zina, kas tur guļ. Tā ir domu vieta, kur sakārto sevi.
Tev tuva Austrumu filozofija?
Drīzāk ar to koķetēju. Budists neesmu, bet ir tuvas budistu atziņas. Esmu daudz ceļojis. Mans pirmais trīs mēnešu brauciens, kas daudz ko mainīja un galvā atstāja spēcīgus nospiedumus, bija pa Laosu, Mjanmu, Kambodžu, Taizemi. Varbūt tāpēc Āzija sirdij tuvāka.
Ceļojumos esi daudz ko pamēģinājis…
Dienvidamerikā populāri ir ajavaskas tripi. Līdzīgi kā Latvijā pirtis. Dienvidamerikā šamanis kā pirtnieks ir labāks un ir čābīgāks. Slikti nekas nebeidzās, bet, redz, aya ir sievišķais gars, tas ir negantāks un reizēm tevi var diezgan pamatīgi izvazāt pa dimensijas un pašapziņas lokiem. San Pedro savukārt ir maskulīnais gars. Tas kā vecis ir nedaudz saudzīgāks. Man nav lielas pieredzes ar ayu, bet esmu dzirdējis stāstus no cilvēkiem, kas tur iekšā.
Vai sievietes tevi dzīvē ir izvazājušas?
Līdz šim bijušas dažādas attiecības, bet negribētu teikt, ka būtu sieviešu izvazāts. Bijušas nepatīkamākas pieredzes, bet ar laiku tas viss sakārtojas.
Man ir ļoti labas attiecības ar bijušajām draudzenēm.
Redzi, es attiecības arī uztveru kā ceļojumu. Citreiz tas īsāks, citreiz garāks. Kādam mūža garumā. Ir muļķīgi turēt ļaunu prātu par ceļojumu, ja tev lielākoties bijis labi.
Vai sieviete domā tāpat?
Visdrīzāk nē. Drīzāk tā ir mana filozofija. Es raugos viegli ne uz attiecībām vispār, bet uz šķiršanās faktu, ja kaut kas nav noticis.
Varbūt tas liecina, ka tik ļoti nepieķeries?
Kā kuru reizi. Kā kurā ceļojumā. (Smejas.) Ir bijuši arī ļoti brīnišķīgi un kaislīgi ceļojumi. Ir bijis, ka jāpaiet četriem gadalaikiem, kamēr sakārto galvu un sajūtas.
Kā tev izdodas saglabāt labas attiecības?
Ir attiecības, kurās klātesošs bijis arī radošais process. Ar daudz lieliskām sarunām un atradumiem. Un tāpēc, ka mums nav kas sanācis sadzīvē, būtu muļķīgi pazaudēt saikni runāt. Nezinu, vai to var saukt par draudzību, bet sakarīga saruna joprojām ir iespējama.
Esmu sapratis, ka jābūt trim lietām. Vaibam. Tā var būt gan saruna, gan sekss, varbūt pat gaume. Kopābūšana. Kopējs vilnis, viena sajūta, kurā peldam kopā. Un tad ir vēl divi lieli vaļi – uzticēšanās un savstarpēja palīdzība. Ja attiecībās trīs lielās lietas ir, tad jābūt lielai iespējai, ka viss izdosies. Ja viena lieta sāk ļodzīties, tas ietekmē arī citas.
Tev noteikti bijušas mūzas.
(Iesmejas.) Neesmu tā domājis.
Man patīk skaistas sievietes. Kad esmu attiecībās, protams, sieviete kaut kādā ziņā man ir mūza.
Šis jautājums būs neērts…
Dod vaļā!
Fotogrāfa Laura Vīksnes izstādē ieraudzīju ļoti efektīgu melnādainu sievieti no Parīzes…
Jā, mēs ar Šantiju bijām kopā. Gandrīz divus gadus ceļojumā. Brīnišķīgs, piesātināts laiks. Tagad tas transformējies citādā formā. Viņas māte ir no Ruandas, tēvs no Ugandas. Kad Šantija bija gadu veca, vecāki režīma dēļ bija spiesti emigrēt. Tēvs savās aprindās bija slavens mūziķis. Viņš sadarbojās ar Pīteru Geibrielu, gan Braienu Īno.
Kurš, tavuprāt, teicis: «Grauds netiecas uz atpazīstamību, vienkārši dara savu darbu. Necenšas izsisties. Tā ir ļoti laba īpašība režisoram. Ja nav plaši pazīstams, tātad nodarbojas ar pareizajām lietām. Nekoncentrējas uz sevi, bet to, ko dara.»
Pirmkārt, patīkami dzirdēt. Otrkārt, nav ne jausmas, kurš to varēja teikt. Varbūt producente Inga Praņevska?
To teica aktrise Madara Viļčuka.
Patīkami, paldies Madarai!
Piekrīti, ka necenties izsisties?
Piekrītu gan. Atkal atgriežamies pie 90. gadiem. Man liekas, tas saistīts ar mūziku savdabīgā veidā. Bija laiks, kad daudz klausījāmies ambient, industriālo un noise mūziku. Tās klausītājiem piemīt īpašība – nelēkt laukā. Noise koncertos reizēm pat nav aplausu.
Profesija režisoru jau noliek otrpus kamerai. Jā, neesmu apzināti rāvies uz atpazīstamību. Kaut gan nesen koķetēju ar domu: eh, ja stendaps būtu parādījies agrāk, man būtu interesanti – vai būtu ko tajā lauciņā pasācis? Jo humors man ļoti tuvs.
Tev nepietrūkst godkāres?
Hermanis, veidojot Aģentūru, teica, ka man jābūt nekaunīgākam. Tā es nekur tālu netikšu!
Atbildēju, ka nesaprotu, kur tālu es varētu tikt! (Smejas.) Vai tas saistīts ar godkāri? Nē! Latvijā, ja sakarīgi dari to, ko dari, tevi pamanīs.
Kāpēc Hermanis to teica? Un kāds Aģentūrai sakars ar nekaunību?
Es uzskatīju, ka vienai niansei jābūt gaumīgākai, bet Hermanis uzskatīja, ka varam būt skaļāki.
Kura versija uzvarēja?
Tā kā tas ir Hermaņa projekts… Viņš ir ļoti jāpārliecina. Gan Aģentūrā, gan Baltajā helikopterā viņš uzklausīja domas, bet paturēja pēdējo vārdu.
Un te Madaras Viļčukas jautājums tev – kurš kadrs jaunajā filmā Gaiss tev ir mīļākais?
Ļauj padomāt. Bija skaisti kadri rīta gaismā dārzā, kurā ir Ilze Vītoliņa un jauni cilvēki duelējas.
Ilze, nebūdama aktrise, daudzus pārsteidza.
Bija nelielas bažas, kā Ilzei ies, jo filmā ir personīgs monologs, ne tas vieglākais. Ilze mēģināja pa savam pieradināt lomu, saprast to sievieti. Ļāvu nerunāt tekstu, kā rakstīts scenārijā, bet domu teikt saviem vārdiem.
Kā neprofesionālai aktrisei viņas pirmais dublis vienmēr bija izcils.
Jautājuma uzdevējai teicu, ka noliksim Mārtiņu neērtā situācijā, ja viņš nenosauks kadru ar Madaru.
Tāpēc man bija gara pauze. (Smiekli.) Visi pieci aktieri Jurģa Kmina veidotajā kadrā izskatās brīnišķīgi, bet dāmas vienkārši plaukst. Priecājos, kā izskatās Ilzes un Madaras tuvplāni. Elīnas Vānes zilās acis un tas, ka viņa dejo, arī bija patīkams pārsteigums.
Savulaik pats mācījies par aktieri.
Tā bija Videocentra aktieru studija.
Baiba Sipeniece-Gavare, Valters Krauze, Ikars Samardžijevs, Atis Grīnbergs…
Atis tagad ir luterāņu mācītājs. Bijām diezgan jaudīgs kurss, bet neviens nav kļuvis par aktieri. Šī pieredze man, divdesmitgadīgam čalim, iedeva savdabīgu vektoru un noteikti ir dzīvē palīdzējusi. Galvenokārt – kā režisoram strādāt ar aktieriem. Jo vairāk ieroču, jo vieglāk redzēt kadru. Tā kā daudz fotografēju, man ir sava kadra kultūra un aktiermeistarības pamats, tas ļauj vieglāk nonāk pie rezultāta.
Aģentūra līdz šim bijis tavs lielākais darbs?
Laika ziņā – jā. Mana pozīcija bija – tulks uz kino. 10 sērijas – nenormāls maratons. Visu cieņu teātrim, kas spēja tik ātri mobilizēties un pandēmijas sākumā nākt klajā ar ideju, kā simtprocentīgi nodarbināt visu teātri. Savukārt Baltajā helikopterā esmu montāžas režisors. Vienā brīdī sapratu – kā klipu režisors uz Baha mūzikas montēju Barišņikovu… Tobrīd vajadzēja apsēsties un padomāt.
2005. gadā Alise Tīfentāle par tevi žurnālā Studija rakstīja: «Laimes un harmonijas meklējumos diezgan tālu ticis.» Kā ir šobrīd?
Visu laiku notiek tiekšanās pēc sabalansētības. Laime ir kustībā. Laime ir, kad tev ir darbs, kad to dari kopā ar draugiem un cilvēkiem, kuri zina savu lietu.
Vecim darbs ir ļoti svarīgs.
Ja nāk idejas un ir, ko darīt, manā gadījumā – filmēt un fotografēt, tad šajā priekā ir zināma harmonija.
Tev kaifu sagādājot arī batikošana.
Tu ej pa apkārtceļiem. Kāpēc batikošana?
Esi nobatikojis džemperi.
Ā, jā. Nopirku sakarīgu hūdiju, bet izberzās caurums. Izdomāju, ka jāpārkrāso. Paņēmu krāsu, un… izrādās, to var darīt, esmu ļoti apmierināts ar rezultātu.
Kāpēc tev bija svarīgi aizvest meitas uz Madonas pusi un iemācīt viņām marinēt?
Esmu to darījis arī kopā ar dēlu. Katru vasaru braucam pie mammas draudzenes Maijas tantes. Vēl nebiju dzimis, kad viņas tur tusēja kopā. Jānīšus pie Saulkalnes uzskatu par savu lauku vietu, kur aizbraukt un atpūsties. Jūlija otrajā pusē novācamies vesels bariņš, kas sagatavo krājumus ziemai. Tā ir gan tradīcija, gan īpašs process – caur sarunām un jokiem. Māte pēc profesijas ir bioloģe, viņas kopā ar Maijas tanti bija atradušas recepti, kas cauri gadiem sasniegusi pilnību. Tie gurķīši, kad ziemā nokod… Tāds kriukšķis, ka pa sienām nāk eho…
Mamma šogad svin 90 gadu jubileju, viņa ir baigais malacis,
vēl iepriekšējos Dziesmusvētkos Vecdancī dejoja. Bija vecākā tautas deju kundze. Joprojām apmeklē angļu valodas kursus. Man tautas dejas gāja secen, basketbols bija svarīgāks, ir pirmā sporta klase. Ilgi spēlēju un tad pārsviedos uz futbolu. Tā ir puiku štelle, kas vienmēr sagādā kaifu.
Aizbraucot uz citu valsti, tev ir tradīcija aiziet uz vietējo frizētavu.
Ja aizej uz kapiem un tirgu, diezgan daudz saproti par zemes kultūru. Bet frizētava ir taktilais piedzīvojums. Kāds pieskāriens. Ir arī riska zona, īpaši musulmaņu valstīs, jo uztici savu kaklu. Daudz fotografēju uz ielas, Marokā redzēju, ka divi veči pie frizētavas sarunājas, viens uzlicis otram rokas uz ceļiem. Spēcīga aina. Viņi ieraudzīja, ka fočēju, un nebija baigi apmierināti. Tad palūdzu, vai var nogriezt matus. Acumirklī mainīja toni… Bija forša, cilvēciska sakonektēšanās.
Tu baidies novecot?
Man bail pazaudēt domas asumu un humora izjūtu. Tās ir lielākas bailes. Protams, arī par veselību negribētos domāt pārāk ātri. Ja vecumā ir daudzmaz apmaksāts hobijs, sakārtojama veselība un mīļotā būtne blakus, tad tik traki nevajadzētu būt, vai ne? Katrā posmā bijuši savi plusi un mīnusi,
sanāk pielāgoties vecumam un izžmiegt labāko, ko var.
Savulaik gāju uz Poligrāfiķu disenēm, bet biju pārsteigts, uzzinot, ka tu diskotēkas vadīji klubā Bimini.
Bija brīdis, kad Rīgā nebija nekā. Pēc poļiem atvērās Bimini. 20 gadu vecumā tur strādāju bārā. Tā bija pirmā vieta Rīgā, kur spēlē karaoke. CV ierakstīju, ka esmu Latvijā pirmais karaokes vadītājs. Kopā ar Ingu Ulmani. Tā bija brīnišķīga dzīves skola, spilgts laiks. Tas paliek uz mūžu kā tetovējums.
Bimini tobrīd bija vienīgā vieta pilsētā, kur kūsāja dzīve, ārā stāvēja rindas. Kas tik tur nāca – jaunie uzņēmēji, ārzemnieki, bandīti, jūrnieki, studenti.
Divas reizes mani solīja nošaut. Tas bija brīdis, kad iesēdināja Haritonovu
un kādu nedēļu pilsētā bija bezpriģels…
Atceros, agri no rīta zolīds kungs lūdza ieliet. Saku – atvainojiet, bet mēs veramies ciet. Viņš saka – panāc šurp pie letes. Parāda triku. Lūdz, lai atveru plaukstu, parāda monētu un tad to uzmauc pirkstā. Augsta līmeņa burvju mākslinieks.
Tu viņam, protams, ielēji?
Tieši tā, biju patīkami pārsteigts par šo radošo priekšnesumu. Viņš saka – нальёшь? Конечно! Nu tad – ja tā, varu arī tavu pulksteni atdod! To viņš veikli bija noņēmis monētas trika laikā.
Tev ir SAAB kabriolets. Pilsētā runā, ka esi līdzīgs savam auto. Ar vēlmi reizēm noraut jumtu.
Tā ir savdabīga meditācija, man patīk braukt un patīk braukt bez jumta. Patīk arī izbraukt ar moci. Profesija reizēm liek būt apdomīgam, bet noraut jumtu – tā tāda nepārejoša puikas karstgalvība, kas gan ar gadiem mazinās. Kad esi uz moča, tā ir 13 gadīga pusaudža sajūta, ko ikdienā grūti noķert. Varbūt tikai peldoties vai spēlējot futeni.
Joprojām labprāt patīk padauzīties, īpaši, ja ir kāds draugs, ar ko to darīt.
Nav nekā labāka kā doties ceļojumā ar labu draugu. Nevis ar draudzeni, savu sievieti
– tas ir pilnīgi cits ceļojums. Bet ar draugu – tas ir viegli huligānisks akts. Ar piedzīvojuma elementiem, kas rada prieku un atmiņas. Es, protams, pats sev novēlu atrast tādu mīļoto sievieti, ar kuru kā ar draugu var pa kalniem dauzīties.
Cilvēki, kuri tevi pazīst, saka – tu vienmēr visā meklē dziļāku jēgu.
Man patīk teiciens – kā uz to paskatās. Nezinu, vai tas ir par dziļākas jēgas meklējumiem. Bet patīk apskatīt situāciju, notikumu vai cilvēka rīcību no dažādām pusēm. Tad jau dziļākā jēga uzrodas pati no sevis. Teiciens «kā uz to paskatās» patīk īpaši saistībā ar manu profesiju. Jo ir diezgan traki uz jebko skatīties, ņemot tikai vienu vektoru. Ja raugās no dažādām pusēm, ir iespēja ko ieraudzīt citādi. Noteikti jāmēģina sev piedāvāt, uzdāvināt iespēju redzēt citu leņķi.
Tavai filmu studijai ir nosaukums Tanka.
Kad domāju nosaukumu, nonācu līdz brīdim, kad ļāvu plūst visādām zilbju kombinācijām. Tanka bija skaņu kopums, kas patīkama ausij. Tikai pēc tam uzzināju, ka vārdam ir nozīme – gan budistu izšūts karogs, kas ceļo no klostera uz klosteri, gan arī japāņu dzejas forma. Nekāda vainīte.
Kino tev patīk īsās distances. Bet tu neesi sprinteris?
Neizskatās. (Smejas.)
Vai varētu būt arī kas garāks?
Domāju, ka jā. Nav gluži tā, ka jebkurš režisors sapņo par savu pilnmetrāžu. Bet, neņemot vērā Aģentūru, jo tā bija Alvja režija, Gaiss pēdējā montāžā ir 40 minūtes garš. Tas varētu būt pakāpiens uz pilnmetrāžu, ko nekad neesmu filmējis. Man ir filmas ideja, ar ko dzīvoju vismaz gadus piecus. Ir arī partneri in crime. Kopā ar Vili Daudziņu domājam scenāriju. Tuvākajā piecgadē kaut kam būtu jānotiek. Lai daudz neizmuldētos, tas ir par 19. gadsimta sākumu Latvijā, kad tiek atcelta dzimtbūšana. Manuprāt, ļoti interesanti.
Kāpēc tevi saista šis laiks?
Tas saistīts ar latviešu radošumu. Arī pašapziņu. Turklāt jautrā veidā. Humoru meklēju katrā materiālā. Tas nāk no bērnības. Vīrieša piemērs man bija krusttēvs Elmārs Beķeris, Tehniskās universitātes dekāns. Viņš bērnībā ieteica lasīt Ilfu un Petrovu, Šveiku. Bija tuvos draugos ar Vari Braslu, anekdotes tika stāstītas visu nakti. Krusttēvs mācījās Ļeņingradā Bonča-Brujeviča universitātē, ko nodibināja ebreji. Ebreju humoru sasūcos jau kopš bērnības.
Es meklēju savdabīgo, dažādo, jautro, dīvaino jebkurā materiālā.
Un tuva ir arī maģija.
Apzināti nē, bet patīk maģiskais reālisms. Ir aizdomas, ka tas ir no 60. gadu beigu kino un Latīņamerikas literatūras.
Tāpat Kivirehks man ir tik tuvs, ka skaudīgi uzskatu viņu par «mūsu baltiešu» rakstnieku. Katrā latvietī ir metaforiskā domāšana, kas nāk no tautasdziesmām. Pa galvu dauzās dažādas nozīmes. Tā ir intelektuāla rotaļa – kādas ir tavas zināšanas un kā tu interpretē to vai šo. Viss ir – kā uz to paskatās!
