Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Nesen lasīju, ka trīsdesmit un četrdesmitgadnieku paaudzei par visu svarīgāka ir brīvība. Viņi drīzāk dara to, kas patīk, nevis pelna naudu un domā, ka ap piecdesmit beidzot varēs sākt pa īstam dzīvot. Kā jums šķiet?
Tieši par šīm lietām pēdējā laikā esam runājuši ar vienaudžiem. Un es nepiekrītu režisora Alvja Hermaņa teiktajam, ka jaunā paaudze neko jaunu nav radījusi, bet ekspluatē to, kas jau ir un pēc sevis neko neatstās. Mēs vēl neesam beiguši strādāt! Būšu skarbs – vecākā režisoru paaudze turpinās strādāt kvalitatīvi un profesionāli, bet viņu radošā jaunrade jau ir beigusies.
Teātra pasaulē katram režisoram ir savs aktīvi radošais laiks. Visu cieņu meistariem, bet nekas jauns no viņiem teātra mākslā nav gaidāms. Mēs redzēsim tikai to, ko jau citi vai viņi paši jau izdarījuši. Tāda ir teātra daba.
Ko es esmu pamanījis? To, ka trīsdesmitgadnieki izvēlas strādāt tur, kur jūtas vajadzīgi un labi. Divdesmitgadniekiem tas ir vēl izteiktāk. Palicis prātā filozofes Zandas Rubenes teiktais par to, ka nākotnē būvnieki jaunajai paaudzei būvēs vienistabas dzīvokļus, kuros būs kafijas automāts un internets. Tas nozīmē, ka mēs diez vai būvēsim mājas saviem bērniem, jo zinām, ka viņiem tās nebūs vajadzīgas.
Es pats dzīvoju dzīvoklī, un kaut kāds komforts man ir svarīgs. Bet māja? Ja nu pensijas vecumā kā miera saliņa kaut kur.
Mūsu paaudzei arī vairs nav tik svarīgas autoritātes. Šodienas skatītājiem nav vajadzības jūsmot par aktieriem. Un režisorus lielākā daļa (ne teātra auditorijas) nemaz nepazīst.
Mēs negribam ieņemt augstus amatus tikai tāpēc, ka tas ir prestiži. Jo, ja tu nejūties labi tajā augstajā amatā, tev to nevajag. Vecākā paaudze nesaprot, kā mēs varam atteikties no fantastiskām iespējām. Padomju laikos, piemēram, kļūt par Nacionālā teātra māksliniecisko vadītāju bija prestiži. Par šo amatu cīnījās, ap to vija intrigas.
Jums aizvien vairāk patīk tas, ko jūs darāt?
Mūsu profesijā nevar strādāt, ja tā sāk nepatikt. To, protams, varētu teikt par jebkuru profesiju, bet profesionāļi jau uzreiz jūt to, ka režisors ir noguris un viņam ir apnikusi māksla. Un tad parādās haltūras. Arī man savā profesijā visvairāk bail apstāties, ieslīgt pašapmierinājumā. Jo tas ir ļoti viegli.
Īpaši tiem režisoriem, kas guvuši panākumus. Jums, Elmār, tajā skaitā. Ir itin viegli kļūt iedomīgam, ja tu esi novērtēts.
Es tikai pēc kaut kāda laika saprotu to, ka esmu iegājis komforta zonā. Līdz ar to arī šāgada jūnijā pieņēmu lēmumu kaut ko mainīt savā dzīvē un atstāt štata režisora vietu Nacionālajā teātrī. Sapratu, ka gribu kļūt par brīvmākslinieku. Arī to, ka tas nebūs viegli. Runājot par panākumiem, iespējams, pirms kādiem septiņiem gadiem man bija kaut kādi iedomības aizmetņi. Bet, ja nu man arī piemīt kaut kāda daļiņa iedomības, tad tā izpaužas kā pārliecība par to, ko daru. Pat visneiedomājamākās un riskantākās idejas protu ar pārliecību iestāstīt citiem.
Agrāk biju ļoti kompleksains zēns – tievs, kluss un kautrīgs. Bērnībā man neuzticēja, piemēram, kaut ko saskrūvēt, salabot, darīt lauku darbus, jo visiem šķita, ka neko nevarēšu. Varbūt tieši tas bija grūdiens nodarboties ar režiju. Es nezinu. Pats sevi vairāk asociēju ar zēnu, kas staigā pa laukiem, izfantazē sev iedomu draugus un savu iedomu pasauli materializē teātrī. Fantāzijas man bija ļoti spēcīgas.
Bet tad, kad man palika astoņpadsmit, māte diezgan skaidri pateica, ka tālāk man jāiet pašam savs ceļš un neviens man nepalīdzēs. Taču man bija rūdījums. Friča Brīvzemnieka pamatskola, kurā mācījos, bija tāda skarba, nevis izredzēto bērnu skola.
Intervijas turpinājums:
