Redzēt pasaules slavenāko salūtu Sidnejā

Priekšvārds

Līdzīgi kā neskaitāmās citās latviešu ģimenēs, arī manā karš ieviesa korekcijas, un tālāki radu rakstu atzari, meklējot mieru, attapās Austrālijā. Bez visiem mūsdienu elektroniskās komunikācijas labumiem un neskatoties uz dzelzs priekškaru, ģimeniskā saikne nekad nepazuda. Man – divas paaudzes jaunākam planētas iedzīvotājam – tas atstāja paliekošu iespaidu.

Jau no dienām, kad vēl varēju pilnā ātrumā paskriet zem galda, vēlējos apmeklēt ķenguru zemi. Vēl nesasniedzis pirmās klases skolas solu, pēc paša iniciatīvas, gāju apgūt angļu valodu pie kaimiņos mītošas skolotājas. Bērnišķais naivums un pārspīlētā motivācija lika domāt, ka tūdaļ, tūdaļ jau būs kāds maģisks veids, kā nokļūt sapņu zemē.

Plāns

Realitāte izrādījās skarbāka. No pirmajām angļu valodas nodarbībām līdz aviobiļetēm pagāja trīs gadu desmiti. Atzīšu, ar laiku mērķi mainījās, dzīvē radās dažādas citas prioritātes, un Austrālija bieži tika atstumta tālākā plānā, taču dienā, kad kārtis sakrita pareizā secībā, man nebija divu domu.

Ātrs čats ar radiem tur lejā, un pēc apstiprinošas ziņas, ka būšu gaidīts viesis, spēji atbildēju arī uz viņu vienīgo jautājumu: «Ko tu gribētu redzēt?» «Pasaules slavenāko uguņošanu… un vēl dažus niekus,» bija mana īsā atbilde, jo pakārtojoties gan savam darba ritmam, gan Austrālijas gadalaiku izvietojumam kalendārā, Jaungada sagaidīšana Sidnejā šķita labākā doma.

Grozi globusu, kā gribi, bet tas kontinents tuvāks nekļūst, un aviobiļešu cenas levitēs 1000–1500 eiro robežās.

Ir, protams, varianti, kas būs lētāki, bet diez vai tādus atradīsiet, ja ceļošanas lēmumu pieņemsiet vien pusotra mēneša pirms lidošanas. Es «iemainīju» garas lidojumu stundas pret zemāku cenu, turklāt (bezmaksas padoms) iesaku pameklēt biļetes ne tikai no Rīgas, bet arī citām Eiropas lielpilsētām.

Vīza ir vienkāršā procesa sastāvdaļa – ātra interneta anketa, par kuras izskatīšanu austrālieši pat neprasa naudu, un voilà, var doties ceļā. Tikai esiet uzmanīgi ar vīzas aizpildīšanu – aizrautīgā steigā pieļauta kļūdiņa man izrādījās kā ledusauksta ūdens šalts Šanhajas lidostā, kur ceļotāja dokumentus pārbauda vēl pirms iekāpšanas lidmašīnā uz Austrāliju. Veiksmīgi, jo mans pārsēšanās laiks bija pietiekami ilgs, lai pierunātu Ķīnas robežpatruļas darbinieku sestdienas naktī sazināties ar austrāliešu kolēģiem un telefoniski nokārtot mazo nepilnību. Tagad tas viss, protams, šķiet smieklīgi, bet esmu pilnībā pārliecināts, ka tajās pāris stundās iedzīvojos jaunā ducī sirmu matu.

Tātad plāna kopsavilkums ir vienkāršs – Austrālijā pavadīt gandrīz mēnesi un ceļojuma vidū sagaidīt Jauno gadu ar skatu uz Sidnejas operu. Ko vēl? Uz vietas izdomāšu, jo man tā šķiet interesantāk!

Sidneja

Aklimatizācijas periodu nolemju izmantot, iepazīstot piecmiljonu piepildītos betona džungļus Sidnejā. Esmu no tiem, kam mugursoma plecos, fotokamera rokās un kedas kājās ir optimālais pilsētas izzināšanas ekipējums. Te lieti noder arī Opal sabiedriskā transporta apmaksas karte, kas darbojas pēc pavisam vienkārša priekšapmaksas principa. Teju jebkurā kioskā vai benzīnkankā to var uzpildīt, un nauda no kartes tiek noskaitīta atbilstoši brauciena maršrutam, ilgumam vai transporta tipam.

Pat pilsētas ūdenstransports, piemēram, uz Menlijas pludmali, ir viegli nopīkstināms brauciens ar lielisku panorāmas skatu uz operu, Ostas tiltu un debesskrāpjiem (šādi es mēģinu jums pateikt, ka, manuprāt, nav lielas vajadzības pēc brauciena ar pārpildītu tūrisma kuģīti). Ceļš no Jaundienvidvelsas Ziemeļu pludmales rajoniem līdz pilsētas centram, kombinējot autobusu un kuģīti, ilgst vairāk nekā stundu un izmaksā ap 10 Austrālijas dolāriem, taču dienas limits ir 15 naudiņas, un pēc tā pārējie braucieni ir bez maksas.

Staigājot pa Sidnejas ielām, ātri pielavās amerikāniskas metropoles sajūta. Šķiet, angļi savas kolonijas reiz uzlikuši uz līdzīgām attīstības sliedēm.

Cilvēku plūsmas, satiksmes organizācija un kopējā gaisotne ļoti atgādina pirms pāris gadiem iepazīto Ņujorku, taču Sidnejā lielpilsētas burzmu caurstrāvo relatīvs miers un drošība.

Ikreiz mana pirmā «piezemēšanās» Sidnejā notika, no Menlijas kuģīša izkāpjot ostā tiešā Operas un Ostas tilta pakājē, kas ir vieni no tūristu populārākajiem objektiem. Starp citu, tiltu var šķērsot pa dzelzs konstrukcijas augšu, taču, ņemot vērā cenu – 300 dolāru, par lētu šo pasākumu nenosauksi. Tā vietā izvēlējos apmeklēt vienu no tilta piloniem (15 AUD), kur ierīkota izglītojoša ekspozīcija un no pilona kores paveras iespaidīgs skats uz pilsētu. Pavisam netālu ir feins The Rocks rajoniņš ar 20. gadsimta sākuma arhitektūru, feiniem krodziņiem (šeit un praktiski jebkur citur – pusdienu burgers ap 20 AUD, glāze alus/vīna ap 10 AUD), amatnieku tirdziņiem un ēnīgu pļaviņu piknikam zem paša slavenā tilta.

Turpat dažu minūšu gājienā no The Rocks stikla un betona baobabi stiepjas iepretim debesīm, un jūs varat ienirt steidzīgu darbaļaužu un laisku tūristu masas sajaukumā. Džordža iela (George street) vijas cauri pilsētas centram, un tur var atrast visu – no dārgā gala dizaineru veikaliem līdz ķīniešu dolārbodēm vai Thai masāžām ielas tālajā galā.

Pāris kvartālu vienā vai otrā virzienā no Džordža ielas, un attapsieties, piemēram, Ķīniešu kvartālā vai Dārlinga ostā, kur vienuviet sapulcināti dažādi klasiski tūrisma objekti – akvārijs, jūrniecības muzejs, vaska figūras un mazākais no Sidnejas zoodārziem (ja alkstat pēc koalām un čūskām, labāk dodieties uz Taronga Zoo).

Cilvēki

Vēl līdz septiņdesmito gadu vidum Austrālijā tika aktīvi īstenota itin rasistiskā Baltās Austrālijas politika, kas pamatīgi ierobežoja minoritāšu iespējas un vēlmi pārcelties uz dzīvi šajā kontinentā. To var just, jo arvien minoritātes ir patiešām minoritātes, lai gan aziātu – it īpaši vjetnamiešu, korejiešu un ķīniešu kopienas – ļoti strauji rod ceļu uz «sapņu zemi» un veido nu jau veselus guļamrajonus ar savas kultūras pārstāvjiem. Vecākās austrāliešu paaudzes mēdz par to šķendēties, norādot, ka iebraucēji nesaprot Austrālijas patieso garu.

Iespējams, viņiem ir taisnība, bet, it īpaši ārpus lielpilsētas mūriem, šis gars ir arvien dzīvs. Cilvēki ir smaidīgi, laipni un pretimnākoši. Iesākumā domāju, ka tā ir laipnība pret mani kā tūristu, taču kļūdījos.

Jebkuri divi svešinieki, kuri satikušies pie bāra letes, gaidot savu alu, veikalā pie kases vai autobusa pieturā, var kļūt par labākajiem draugiem uz piecām minūtēm.

Ikdienišķas sarunas par laiku, krekla cenu vai viļņiem okeānā – atliek vien pasmaidīt un uzsākt sarunu. Ticams, ka Roberts Ķīlis mani nosauks par idiotu, bet mana teorija par šādu laipnību slēpjas faktā, ka Austrālija nav piedzīvojusi karu, šeit nav bijis naida starp valstīm, nav bijis jābaidās, ka otrs tev nozags to dārgāko, kas tev ir. Viņi šo valsti ir uzbūvējuši saviem spēkiem. Viņi neskatās uz otru ar «Ko viņam vajag?» skatienu, kā to darām mēs, eiropieši. Introvertām personām tas varbūt būtu šoks, bet es no tā ķēru kaifu.

Saule, smiltis, ūdens

Atverot tūrisma gidus, jūs, visticamāk, uziesiet Menlijas un Bondai pludmaļu vārdu. Tās ir populārākās, «nopakotas» ar kafejnīcām un ballītēm, katra atrodas savā Sidnejas galā, un tām ir atšķirīga pludmales smilts struktūra. Taču, ja vēlaties vienkārši izbaudīt laisku dienu cepinošā saulē, tad iebakstiet ar pirkstu jebkurā no Ziemeļu pludmalēm un dodieties. Katrā no tām ik rītu tiek iezīmēta peldēšanai droša zona, un krastā sēž jauni un izskatīgi glābēji. Vietējie zinās stāstīt interesantas iezīmes par savu iecienītāko smilšu strēli – vienā vairāk vējo, otrā ir foršāks vilnis, trešajā labs krodzinieks atvēris bodi… Tās visas ir unikāli skaistas un relaksējošas.

Jau ar pirmajām Austrālijā pavadītajām stundām zināju, ka izvēlēts pareizākais gadalaiks ceļojumam. Teju katru rītu sāku ar peldi okeānā vai pludmalēs izbūvētos baseinos, kuri pasargā no viļņiem.

Allaž gan jāuzmet aci zem kājām, jo pat baseinos mēdz ieskalot pa dzeloņrajai, taču kopumā darbojas pavisam vienkāršs likums – pret okeānu jāattiecas ar cieņu, un tad iespēja iekulties nepatikšanās ir samērā maza.

Arī par haizivīm īsta satraukuma nevienam nav, jo lielākoties tās mitinās ostas līcī, bet atklātās pludmalēs satiekamas reti. Liels plakāts akvārija apmeklētājus informēja, ka laimēt loterijā ir lielāka iespēja, nekā tikt haizivs žokļos. Sakosts es netiku, un loterijā arī nelaimēju… Sasodīts!

Ja gars vairāk velk uz aktivitātēm, tad daudzās no pludmalēm pieejamas sērfinga, laivošanas un visādu citādu peldlīdzekļu skolas un inventāra nomas. Un, lai cik tas vienkārši izskatītos no malas, pēc dienas, mēģinot noķert vilni, esmu pārliecināts, ka sērfošana paredzēta tikai burvjiem un pārcilvēkiem.

Pasaules slavenākais salūts

Visi, patiešām visi vietējie, ar ko tiku runājis, par plānu doties vērot Jaungada salūtu pie Ostas tilta, uz mani skatījās ar vieglu izbrīnu un žēlumu.

Lielākā daļa no viņiem sava mūža 30–40 gados to nekad nav darījuši, un, tikai tuvojoties gadumijai, es sapratu, kāpēc.

Jau 30. decembra pēcpusdienā Sidnejas ostas līča krastos esošajos parkos cilvēki sāk ieņemt labākās vietas. 31. decembra agrā rītā pie parku ieeju drošības kontrolēm veidojas rindas. Ieradies ap pusdienlaiku, es iestājos sava mūža garākajā rindā. Līdzīgu esmu redzējis tikai video arhīvos pie pirmā Maskavas McDonald’s. Bez pārspīlējumiem – nokļūšana parkā man prasīja piecu stundu gaidīšanu, kam sekoja vietas meklējumi jau tā pārblīvētā teritorijā.

Es nebrīnos, ka vietējie šurp nebrauc. Ilgā gaidīšana vien jau ir nogurdinoša, taču tas nedod ne mazāko garantiju, ka tiksi pie laba skata uz salūtu. Tur vēl īsi pirms pusnakts ir jāizspēlē taktiska spēle, pārvietojoties parkā un laikus sperot soļus pareizā virzienā. Lai visu izspēlētu pareizi, jādomā soli uz priekšu un nevar arī aizmirst par nelielu nekaunības piešprici.

Tiesa, viss pasākums kopā atstāja vēl lielāku iespaidu par pusnaktī šautajām raķetēm. Tusiņš ar 4 dažādu nāciju pārstāvjiem rindā, viss tas ņemtiņš ar drošības pārbaudēm un kolektīvā domāšana, kā ienest savu rumu pasākumā, jau pieminētās taktiskās spēles un vēlāk naksnīgs ceļš mājup. Tas viss kopumā ir pasākums, ko atcerēties un nenožēlot nevienu sekundi no tām teju 20 stundām, ko šī avantūra man prasīja.

Starp citu – ja nauda nav šķērslis, tad, protams, ir vienkāršāki risinājumi – dažādi restorāni, jahtas un privāti parki ir gatavi uzņemt maksātspējīgus viesus jaukās ballītēs bez rindām, ar lielisku skatu uz Ostas tiltu un izsmalcinātiem ēdieniem. Cenas no 300 AUD un uz augšu… daudz uz augšu.

Citur

Austrālieši attālumu nereti mēra stundās. Kilometru vienkārši ir pārāk daudz. Lūk, pāris stundu attālumā no Sidnejas ir Zilo Kalnu nacionālais parks. Par to, vai tur mīt Marta, man nav ne mazākās nojausmas, bet zinu, ka tur ir lieliska vieta pārgājienam un skaistiem skatiem. Lielākās tūristu masas pulcējas ap skatu laukumiem un trošu tramvaja pieturām, bet, ja fiziskā kondīcija ļauj, ejiet prom no masām – krūmāju mežā pa pastaigu takām, pa kalnu grēdu kraujas malu, caur ūdenskritumiem, pa čūsku apsēstām (tā runā) alejām un… atkal satiekat dažus draudzīgus cilvēkus.

Lielai daļai Sidnejas iedzīvotāju, it īpaši vecākā paaudzē, dzīve pie ūdens ir dzīves mērķis, un tas iet roku rokā ar burāšanu. Burāt viņi iemācās jau jaunībā, un jahtu piestātnes te ir ik uzstūra. Tā ir vesela kultūra un sistēma, turklāt, izbaudot vietējā jahtkluba trešdienas pēcpusdienas regati, šķiet, ka esi nonācis pasaules mačos, jo vīri šo lietu tver nopietni. Tiesa, iespaids atrod pareizo līdzsvaru, tiklīdz klātienē ieraugi Sidneja–Hobārta regates startu Sidnejas ostā. Desmitiem profesionāļu metas ātruma cīņā ar vēju, bet simtiem vai pat tūkstošiem līdzjutēju gar «ūdens trases» malām piepilda ūdenstilpni ar laivām, kuteriem, jahtām un kuģiem, kas nedaudz haotiski dreifē tikai dažus metrus cits no cita.

Pēcvārds

Kādā pievakarē, sēžot ar manu radu vecāko paaudzi, kurai nupat jau pārsniegts 70 gadu slieksnis, atklājas, ka viņi pa Austrāliju ceļo ar džipu un tam pievienotu kemperu. Šādi izbraucieni viņiem ir bijuši jau vairāki, taču neviens no tiem nav bijis īsāks par diviem mēnešiem, bet daži pat sasnieguši deviņus mēnešus. Austrālija ir milzīga, lai arī, skatoties globusā, tā nemaz nešķiet. Tā stieptos no Norvēģijas līdz Itālijai, no Londonas līdz Maskavai. Esmu bijis Sidnejā un tās pievārtē, bet palicis vēl tik daudz. Tropiskie laikapstākļi Kvīnslendas ziemeļos, Perta Austrālijas rietumos, tuksnesīgā, bet vienlaikus tik dzīvā Austrālijas vidiene. Te ir vieta vēl 200 stāstiem.