Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Bieži negadās, kad sarunas biedrs ik pa brīdim ieminas: «Labāk parunāsim par ko labu!» Sarunāts, bet par ko?
– Piemēram, par to, ka no rītiem pieceļos un domāju, kā šodienu padarīt labāku sev, ģimenei, darbam.
– Latvijā problēmu ir mazāk nekā Maskavā?
– Daudz mazāk. Te ir vieglāk. Te tu vari mierīgi strukturēt savus plānus. Vari pakāpeniski virzīties uz mērķi. Maskavā nodzīvoju 15 gadu, sākumā viss bija labi, tusiņi, mīlestība. Pēc tam tu pieaudz, parādās citas prioritātes, saproti, ka tas purvs tevi ievelk, daudzie cilvēki, pilsēta sāk spiest, tā tevi pakļauj.
– Nesen KLUBĀ kāds uzņēmējs teica, ka apskauž itāļus, ebrejus, jo viņiem ir klana, kopības sajūta. Gruzīniem taču arī tā ir.
– Pat ļoti izteikti. Arī tad, ja neesi radinieks un satiec gruzīnu citā valstī. Tas ir normāli. Ja vari, kāpēc gan otram nepalīdzēt.
– Kā ar elkoņa sajūtu ir Latvijā?
– Es teiktu – ne visiem, bet daudziem, vismaz manu paziņu lokā, tā ir.
– Pirms gadiem Rīgā iepazinos ar gruzīnu studenti. Viņa teica – man Latvijā patīk tas, ka atšķirībā no Gruzijas neviens nelien dvēselē.
– (Smejas.) Gruzīniem tā ir, ka mātei sarežģīti atlaist bērnus, mātei par visu jābūt lietas kursā. Studentiem no Eiropas ir mazliet cita mentalitāte, kaut gan viss jau ir atkarīgs no cilvēka, katrs pats veido savu paziņu loku, izvēlas tos, kurus viņš mīl, un tos, kam ļauj mīlēt sevi.
– Levan, doma pamest Krieviju jums radās pēc tam, kad Krievija iebruka Gruzijā?
– Šī tēma ir ļoti būtiska un personīga, daudzi nevar to saprast, kamēr paši nav izbaudījuši. Bet, ja godīgi, es negribētu šo tēmu aiztikt. Mani draugi zina, ka man ir savs politikas redzējums, es to neuzspiežu. Es labāk runāju par labo. Pateikšu vien to, ka bija vairāki iemesli.
Maskavā dzīvot bija šauri, arī emocionālajā ziņā.
– Kāpēc izvēlējāties tieši Latviju?
– Te jau vairākas reizes ar koncertiem biju iepriekš. Ļoti patika. Pirmā reize – 2008. vai 2009. gadā – bija satriecoša. Bija tāds klubu nakts festivāls Aiziet ar interesantu fišku – busiņš vadā mūziķus pa vairākiem klubiem. Es nedaudz nodarbojos ar elektronisko mūziku, spēlēju Spīķeros klubā Dirty deal… Atceros to kā traku laiku. Pēc tam aizbraucām uz Jūrmalu, un jūra mani vienkārši nogalināja.
– Festivāla fīlings ir viena lieta, bet pārvākšanās uz dzīvi…
– Taisnība. Te man jau bija paziņas. Ļoti liela nozīme bija arī tam, ka bērniem nebija valodas barjeru. Bet latviešu valoda viņiem gan bija jāmācās no nulles.
– Kas labs un ne tik labs tagad nācis klāt?
Attieksmei jābūt adekvātai. Kad atbraucu, uzreiz izveidoju SIA. Bet ir sajūta, ka mazajam uzņēmējam sasien kājas, rokas, lai nevar nopelnīt. Par katru soli jāmaksā…
Neesmu vīlies, ja nu vienīgi tajā jomā, kas skar mazo biznesu un nodokļu politiku. Nav runa par to, ka nodokļi ir pārāk lieli, runa ir par līdzsvaru, vienmērīgu pieeju. Ir atšķirība, vai tu pelni miljonu vai 100 eiro…
– Tomēr izskatās, ka radošajā ziņā Rīgā vairāk esat atradis sevi.
– Tā var teikt. Lai gan man ir sava firma, 80–90 procentus laika pavadu aģentūrā Tribe. Te var atmest nebūtiskas problēmas un darīt to, kas patīk, kopā ar cilvēkiem, kurus cieni, mīli. Tas dod spēcīgāku stimulu, lai sasniegtu mērķi. Es strādāju tur, kur gribētos strādāt. Te jūtu ģimenes gaisotni, te ļauj cilvēkam izpausties. Vari savus projektus, problēmas apspriest kopīgi, tev palīdzēs. Ja citam ir problēmas, savukārt tu palīdzēsi. Tas ir kodols. Patīkami, ka ej uz ofisu ne kā uz darbu.
– Vai apzināties savu pienesumu?
– Es darbojos ar WEB dizainu, reklāmu. Ir grūti sevi un savus darbus novērtēt. Pats jau saproti, ka nav slikti, tomēr teikt the best ir sarežģīti. Bet kad dzirdi labas atsauksmes no kolēģiem…
– Par ko?
– Piemēram, mēs veidojām reklāmas vietni filmai Pirmdzimtais. No procesa pats guvu milzīgu baudu. Mēs izveidojām šo vietni ar animāciju.
– Mēs?
– Jā, ja to darām aģentūrā, tātad – mēs.
– Dzirdēju, ka tā ir jūsu ideja, jūsu darbs.
– Pēc dabas esmu kautrīgs. Nepatīk sevi izcelt, bet, ja man jautā, atzīstu – jā, es to izdarīju. Es veidoju dizainu, bet, ja nebūtu komandas, nebūtu rezultāta. Vairāk darbojos kā vizuālais direktors. Mani ietekmēja filmas treileris. Traks, intriģējošs. Ar spēcīgi mesidžu. Atsauksmes nav sliktas.
– Vai jūsu darbu ietekmēja tas, ka filmas režisors ir armēnis?
– (Sirsnīgi smiekli.) Mēs neesam personīgi pazīstami. Dzirdēju, ka viņš ir nopietns režisors.
– Lomidze gruzīniem ir izplatīts uzvārds?
– Diezgan. Tulkojumā tas nozīmē – lauvas dēls. Lomi – lauva, dze – dēls.
– Ar Latvijas gruzīniem tiekaties?
– Obligāti! Ar daudziem esmu iepazinies, īpaši Turības studentiem. Starp citu, izrādās, Latvijā ir divas gruzīnu kopienas, kas viena ar otru nesadarbojas. Nesaprotu – ko te dalīt? Kurš ar ko mērās?
– Žēl, ka tik ātri tika aizvērts restorāns Tbilisi, kas atradās iepretim viesnīcai Radisson Blu Latvija.
– Es par šo restorānu uzzināju tikai tad, kad tas aizvērās.
Mana mīļā sieva ļoti labi gatavo, tostarp arī gruzīnu ēdienus, bet labu gruzīnu restorānu Rīgā nav.
Spīķeros bija restorāns Pirosmani, bet arī tas ir ciet. Varbūt problēma ir tā, ka gruzīnu virtuve nav dārga, tā netiek veidota no dārgām izejvielām.
– Jūsu mīļākās vietas Rīgā?
– Pamatā tās, kur mēs ar draugiem tiekamies. Man ļoti garšo Latvijas alus. Jau tad, kad atbraucu pirmo reizi, ļoti novērtēju, Patīk Valmiermuižas alus, arī Labietis. Vīni, protams, arī un viss, kas deg (smejas).
– Latvijas veikalos ir gana daudz Gruzijas vīnu.
– Jā, ir ļoti daudz, turklāt labi zīmoli, labas šķirnes.
– Paslavēšu sevi. Kad Krievija iebruka Gruzijā, pastiprināti pirku Borjomi.
– Man ir stāsts par šo tēmu. Krievijā tolaik bija embargo uz visu gruzīnisko. Atbraucu uz Rīgu, pamodos pēc kārtējās lieliskās pasākumu nakts. Iegāju veikalā, bet tur milzīgs stends ar Borjomi. Tā neko – nodomāju! Atnāku atpakaļ, saku: «Skatieties, man ir Borjomi!» Man atbild: «Nu, un?» – «Kā nu un kas? Tas ir Borjomi!» Man jautā: «Vai tad pie jums Maskavā to nepārdod?» – «Nē, mums nav!» Mēs parasti pirkām tirgū no sievietes, kura slepus to veda.
– Jums tāda interesanta dzimtā pilsēta.
– Gori. Dzīvoju tur kādus četrus gadus, tad aizbraucām uz Krieviju, jo tēvs mācījās Vologdā. Bet katru vasaru braucām uz Gori atpūsties.
– Ar kuriem cilvēkiem, kas dzimuši Gori, visvairāk lepojaties?
– (Sirsnīgi smiekli.) Toč ne ar Staļina muzeju, man pret to sava attieksme.
– Kāpēc?
– Tas tāpat skaidrs. Es lepojos, ka ir tāda maza valsts Gruzija, kura diemžēl vēl ir savas attīstības pusceļā. Lepojos ar visiem cilvēkiem, kuri dod valstij kādu labumu un nesēž, kāju pār kāju pārlikuši.
– Gruzīniem ir dažāda attieksme pret Staļinu.
– Neapšaubāmi, viņu vairāk atbalsta veci cilvēki, komunisti. No Gori centra Staļina piemineklis ir aizvākts.
– Gori 2008. gada Krievijas iebrukumā cieta visvairāk?
– Jo tā atrodas vistuvāk Tbilisi. Arī vēl tagad, ja uzkāpj kalnā, var redzēt tankus. Tas ir smagi. Kad kāds atbrauc ciemos un tu stāsti par to, viņš parasti saka: «Nevar būt!» – «Ejam, parādīšu!» Tanki tālumā ir redzami.
– Tas spiež uz psihi.
– Bet cilvēki dzīvo…
– Gruzijai bijuši ļoti kolorīti prezidenti.
– Man ir savs viedoklis. Neteikšu, ka, piemēram, Mihails Saakašvili ir labākais cilvēks pasaulē, bijušas daudzas kļūdas, bet viņš izdarījis daudz laba Gruzijas valstiskumam. Daudz no tā, kas redzams šobrīd, ir viņa nopelns.
– Radošais gēns jums no ģimenes?
– Jā, māte ir mūzikas skolotāja. Bērnībā centos spēlēt klavieres. Neslikti zīmēju, un mani Vologdā atdeva mākslas skolā. Bet man nepatika zīmēt klusās dabas, un es pametu skolu. Tomēr tik un tā jau brieduma gados atgriezos gan pie mūzikas, gan grafikas, dizaina.
Man mājās ir neliela studija ar sintezatoriem, brīvdienās pāris stundu veltu mūzikas rakstīšanai. To daru jau gadus piecpadsmit. Mani aicina arī gan kā dīdžeju, gan muzikantu spēlēt klubos. Daudz ar to nenopelnīsi, tas ir darbs vairāk dvēselei.
– Ja jau mājās ir studija, arī troksnim jābūt lielam.
Dažreiz tā ir, un ģimene cieš, bet man sieva ir zelts un bērni arī. Ar sievu iepazināmies sešpadsmit gadu vecumā. Tāda pusaudžu mīlestība.
Bet, ja runājam par WEB dizainu, tad man bija interese pašam mācīties, visu uzsūkt. Vispār man ir jurista izglītība. Jā, jā, visiem, to dzirdot, ir tāda reakcija… Esmu beidzis Maskavas uzņēmējdarbības akadēmiju un specializējos cilviltiesībās.
– Tātad juridiskos jautājumos jūs nevar iedzīt stūrī.
– Es atturētos tā teikt, cilvēkiem vispār nevajadzētu citam citu dzīt stūrī. Mums ne vienmēr ir izvēle darīt to, ko gribam. Bieži nākas izvēlēties to, kas ir. Aizgāju uz augstskolu, kurā mācījās vecākais brālis. Viņš šobrīd dzīvo Tbilisi. Vēl nav bijis pie manis ciemos, bet būs. Tā kā šie pieci studiju gadi bija lieliska pieredze, labāk redzi situācijas, kad tevi cenšas apmānīt.
– Varbūt ir vērts padiskutēt ar VID…
– (Smejas.) Nodokļu sistēmu es tiešām nesaprotu. Kāpēc cilvēkam jābaidās nopelnīt naudu? Man šķiet, ka Latvijā ierēdņi vienkārši lietai pieiet tā – izdomāsim, kā vēl no kaut kā paņemt naudu. Bet nedomā par to, kā piesaistīt investīcijas, par to, lai biznesam būtu ērti. Ja no manis grib paņemt naudu, gribu saprast, kam tā domāta.
– Jūsu sieva strādā?
– Nē. Es neesmu pret, bet šobrīd viņa vairāk nodarbojas ar bērniem – vienam ir deviņi, otram pieci gadi.
– Latvijā mēdz runāt par četrdesmitgadnieku krīzi. Vai būtu pareizi teikt, ka gruzīnu vīriešus tā skar mazāk?
– Taisnība. Man ģimene, bērni, tas, kā tēvs un māte mani audzināja, ir pats svarīgākais. Kad esi jauns, tu gribi aizbēgt, bet ar gadiem saproti, ka tuvāku cilvēku par ģimeni nebūs. Neatkarīgi no tā, kādi draugi parādīsies. Tie nāk un iet, bet ģimene paliek līdz vecumam.
Es pat necīnos ar kārdinājumiem, un nestāstīšu, kādas domas mēdz būt vīriešiem. Tas ir normāli, tā ir daba. Būtu dīvaini, ja tā nebūtu.
Bet ģimene – tas ir kas personīgs. Tās nav tikai attiecības starp vīru un sievu, tās ir mājas, viesi, gaisotne.
– Jūtat to, ka Eiropā vērtības vairāk izplūdušas?
– Man nepatīk citus nosodīt, katram ir savi uzskati. Bet te ir cita ģimenes uztvere, citas vērtības. Brīvākas attiecības. Te vairāk piedod dažādas lietas, kuras es neatļautos.
– Piemēram?
– Ir brīži, kad es nepiekrītu tam, kā vīrietis izturas pret sievieti vai ģimenē – viens pret otru. Sākumā man bija lielas acis, ka tā var. Rīgā dzīvojot, nolēmu to neievērot. Bet dvēsele tāpat nepiekrīt. Vērtības tiek izskalotas. Labāk parunāsim par ko citu.
– Par ko?
– Banālas lietas negribas teikt. Bet vajag saprast savu vietu, maksimāli vēlēties sasniegt mērķi. Un darīt to pa īstam. Ar gaumi. Skaisti un labsirdīgi.
– Labsirdīgi?
– Obligāti jābūt labsirdībai.
– Esat ticīgs?
– Esmu nepraktizējošs ticīgais. Ticu pa savam. Bez fanātisma.
– Vairāk individuālists vai komandas spēlētājs?
– Vairāk pirmais, kaut man nav problēmas ar komunikāciju komandā. Ir jāpierīvējas, lai sasniegtu mērķi. Bet ir projekti, kurus neuzticētu citam, jo tā ir mana atbildība.
– Nesen veidojāt ļoti interesantu projektu, kas veltīts latviešu pirmajai ekspedīcijai uz Antarktīdu.
– Ekspedīcijas ir reta lieta. Bildējām ģeologus, visi dažādi, tādi ļoti gari latvieši. Īsti zinātnieki, kas aizrāvušies ar savu lietu. Izdomāju šo ideju, fīlingu – fotosesiju 50. gadu stilā. Daudz pētīju materiālus tīmeklī. Tā radās melnbalta sesija, lai jūt raksturus, viņu smagos skatienus, spēku. Tas ir mākslinieciskā direktora darbs – izdomāt un realizēt. Mums bija ļoti labs fotogrāfs Gatis Gierts, un puiši labi pozēja. Liels paldies visai komandai un stilistei Poļinai Ļvovai, jo nebija viegli dabūt attiecīgus apģērbus. Šogad tas bija mans pirmais darbs. Ļoti patīk rezultāts.
– Cilvēks no saulainās Gruzijas izveidoja ļoti ziemīgu sesiju.
– (Smejas.) Protams, cilvēks jau gandrīz piecus gadus Latvijā nodzīvojis…
– Ja ģeologi teiktu – Levan, brauc ar mums!
– Nemūžam!
– Kas jūsu dzīvē bijis ekstrēmākais?
– Draugi saka, ka pārbraukšana uz Latviju. Jo tā parasti nenotiek, ka viss tiek nolemts pāris nedēļās.
– Uz Maskavu atpakaļ nevelk?
– Nē, lai arī tur palika draugi.
– Vai gribētos, lai jūs Latvijā vairāk zinātu?
– Teikšu tā – ja zinātu vairāk, es nebūtu pret. Varbūt ne mani personīgi, bet manus labos darbus, rīcību.
Man šķiet, katram jānodarbojas ar to, kas dod labumu vai paliek vēsturē. Nauda, protams, jāpelna, bet jādara kas vērtīgs, ko ļaudis novērtē.
– Varbūt tā varētu būt filma?
– Varbūt filma, melnbalta, īsmetrāžas, ar graudu.
– Par ko?
– Lai ir par draugiem! Par to, kā cilvēki uzdzīvo pie galda!
– Iedomājos gruzīnu galdu… Kāpēc ne?
– Gruzīnu mentalitāte, draugi, bagātīgi klāts galds – tie ir nedalāmi jēdzieni.
– Es alkoholu nelietoju, man uz Gruziju, šķiet, labāk nebraukt.
– Jā, labāk nevajag (smejas). Tas ir savādi, es saprotu, ka var nedzert nedēļu, divas, bet, ja vispār…
– Galds saliedē.
– Noteikti, tas rada kopēju enerģiju. Man ļoti patīk, ka nāk viesi. Regulāri rīkoju hinkali party. Sieva gatavo hinkali, hačapuri. Aicinu visus, kurus mīlu. Vīnu gan dzeram kā eiropieši – no glāzēm.
– Kas pēdējā laikā jūs ir īpaši iedvesmojis?
– Mani iedvesmo cilvēki, kuri dara to, ar ko var lepoties. Kas nav domāts vienai dienai. Cilvēki, kuri ir aizrāvušies ar ideju un iet uz rezultātu.
– Tāpēc, ka pats tāds esat?
– Varbūt.
Intervija publicēta žurnālā KLUBS 2018. gada martā.
