Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
1
-
5
-
0
-
0
-
0
-
Viens no septiņiem pasaules brīnumiem
Par Jordāniju aizdomājos pirms gada, kad no Sarkanās jūras Agabas līča pretējās puses skatījos uz izgaismoto piekrasti. Tajā brīdī pat neiedomājos, ka gadu vēlāk kā spogulī skatīšos uz to pašu izgaismoto līci, tikai no pretējās puses.
Drēgnā rudens vakarā pamanīju, ka no Viļņas ir atklāts tiešais reiss uz Jordāniju. Vairs nebija jautājuma, vai braukt.
Drīzāk – kad un kādā formātā? Pēc pāris dienām tikos ar draugiem, lai pusdienu laikā iepazīstinātu ar jauno ideju. Siltums janvārī, pelde Nāves jūrā, ekspedīcija ar džipu tuksnesī, pasaulslavens apskates objekts, un tas viss četrās dienās – šie argumenti bija vairāk nekā pietiekami, lai lēmums būtu pozitīvs. Pāris dienu laikā mūsu skaits pieauga līdz pieciem…
Pienākumi sadalīti – kam transports un viesnīcas, kam maršruts un pārbrauciena organizēšana uz Viļņu, bet, kā jau visās draugu kompānijās, vienmēr ir kāds, kurš visu darītu ļoti labprāt, bet ne šodien, jo vienmēr ir kas cits darāms. Tad nu kopīgi nolemjam, ka viņa uzdevums būs vienkārši ierasties. Taču pēc šā drauga bažām, internetā lasot rakstu par mazu tūrisma grupu nolaupīšanas gadījumu Jordānijā, šķiet, ka uzdevums nav nedz vienkāršs, nedz mazsvarīgs.
Ir vakars pirms izlidošanas, atmetam domu par iekšdedzes dzinēju, jo elektroauto ir gandrīz tikpat nezināms un vilinošs kā galamērķis – Jordānija. Tesla ir uzlādēta un ziņo, ka līdz Viļņas lidostai tiksim. Brauciena pirmie kilometri parāda, ka prognoze nepiepildīsies, pieci vīri un gaisa temperatūra –8 grādi tomēr akumulatorus patērē straujāk, un ir skaidrs, ka būs jāmeklē risinājums.
Paldies brāļiem lietuviešiem – viņi ir izveidojuši uzlādes punktus, bet vienmēr ir kāds bet.
Ja neesi «savējais», bez maksas tevi lādēs vien stundu, kas ir nepietiekami, lai tiktu līdz lidostai. Apkure ir atslēgta jau pirms laba laika, un sajūtos kā studiju laikos, kad skrāpēju ledu no trolejbusa logiem, lai redzētu, kas notiek ārpusē. Ir skaidrs, ka baterijās atlikuši 25 kilometri, bet līdz lidostai ir vairāk nekā 50. Mūsu galamērķis ir neliela degvielas uzpildes stacija, no kuras mūs tālāk vedīs Viļņā dzīvojošs latvietis Kristaps, kurš piekritis palīdzēt.
Kad līdz izlidošanai palikušas 45 minūtes, mūsu uzkarsušo prātu atdzesē ziņa – Kristaps ir pabraucis mums garām, līdz nākamajam pagriezienam ir ne mazāk kā 10 minūšu brauciens un cerība paspēt uz lidojumu jau kļūst teorētiska. Man vienmēr patikušas mazas lidostas, it īpaši Viļņas – 22 minūtes pirms reisa esam lidostā un paspējam!
Nosēžoties Ammānas lidostā, esam pārsteigti. Ne vien par lidostas augsto kvalitāti, bet arī par ziņu no Kristapa, ka mūsu Tesla ir jau trešā, ko evakuatora šoferis no konkrētā benzīntanka ir aizvedis uz uzlādi…
Vīza, beznodokļu veikals, auto noma, pirmie kilometri un jau drīz esam Mādebā, kur atrodas pirmās nakts viesnīca.
Vakariņas viesnīcā netiek izskatīts kā variants, visi grib redzēt to, kur ēd vietējie. Meklējot ieteikto ēstuvi, ejam garām dzērienu veikalam, kas atbilstoši arābu paražām nosaukts vārdā Hangover – vietējos šādos veikalos neredzam, līdz ar to nosaukums ir ne tikai simbolisks, bet arī pretalkohola propagandu veicinošs. Pirmais kebaba «restorāns» mūs apmierina, draudzīgi noskaņotais pavārs ļauj izvēlēties vienīgo pieejamo ēdienu no visas ēdienkartes – kebabu ar citronu sāli, tieši tā, sāli nevis piparus.
Alus kausa vietā tiek pasniegta svaigi spiesta sula no, kā noskaidrojām, Sīrijas apelsīniem. Kebabs visiem šķiet garšīgs, bet garā diena bez pusdienām liek meklēt papildu kaloriju avotu. Ievērojot tradīciju neiet atpakaļ, uz viesnīcu dodamies pa citu ceļu, kas neliek vilties, jo atrodam restorānu, kurā pasniedz vienu no populārākajiem Jordānijas ēdieniem – rīsus ar grilā ceptu vistu, apbērtus ar rozīnēm. Nekas netiek žēlots, un vakariņas tiek pasniegtas mums visiem uz viena šķīvja, kura diametrs vairāk atgādina 50 centimetru picu.
Galda noformējums labākajās arābu tradīcijās – polietilēna galdauts, kas ļauj ēst bez galda piederumiem, un sen nejusta smarža restorānā, ko rada pie galda aizsmēķētais cigārs. Jā, smēķēšanai šeit nav ierobežojumu.
Pirmais rīts Jordānijā sākas ar braucienu uz Nāves jūru. Nelolojam cerības par Baltijas smilšaino pludmali, jo ir skaidrs, ka peldēšanai piemērotās vietas ir padarītas par privātām un nepieejamām. Valsts galvenā publiskā pludmale mums nešķiet vilinoša, līdz ar to nolemjam doties tālāk, lai atklātu ko daudz vairāk atbilstošu mūsu vēlmēm – redzēt nepieradināto un atšķirīgo. Piepeši pamanu ceļa malā mājošu bērnu. Viņa rokas kustības neatgādina izmisušos Turcijas tirgotājus, kas, ieraudzījuši tūristu, bet gan laipnu aicinājumu izmantot ģimenes nodrošinātos «labumus» laukumā, kas atrodas kraujas malā pie pludmales. Mums apstājoties, uzreiz klāt ir tēvs, kurš piedāvā parkingu, dušu un peldi jūrā, kā arī siltu tēju un ūdenspīpi par papildu samaksu.
Mūsu šoferis reaģē nekavējoties, atlaižot bremžu pedāli, mūsu džips izkustas, tādējādi norādot mūsu gatavību aizbraukt, kas ļauj saņemt tēju un ūdenspīpi bez maksas – jā, kaulēšanās ir daļa no ikdienas un tiek uztverta pilnīgi normāli. Meklējam ceļu uz pludmali, bet visapkārt redzam tikai izgāztuvei līdzīgus skatus.
Eiropas apņemšanās neizmantot plastmasas maisiņus šķiet pilnīgi absurda, jo uz Jordānijas fona Latvijā nav atkritumu problēmas.
Mūsu izpratnes par ekoloģiju, vidi un dabas vērtībām šķiet nesavienojamas ar to, kas notiek Jordānijā, – pēc atnestās tējas saimnieka piecgadīgais dēls atrod akmeni, ieliek to maisā un, man par pārsteigumu, maisu vienkārši aizmet. Akmens ļauj tam vējā nelidot tālāk, bet atrasties pie pārējiem… Kāpēc? To mēs nesaprotam.
Pelde nāves jūrā ir jāizbauda katram gan tādēļ, lai izbaudītu nedabīgi sāļo ūdeni, kurš, tam iztvaikojot, ar katru gadu kļūst arvien sāļāks, gan tāpēc, ka Nāves jūras piekraste atrodas zemākajā vietā uz zemeslodes – 423 metrus zem jūras līmeņa. Jāsaka, ka skābekļa pārbagāti nejutāmies, bet būtisko temperatūras pieaugumu gan izbaudām. Pēc peldes netikām skaidrībā ar jautājumu – vai vietējie prot peldēt? Upes ir pieejamas tikai plūdos, ezeri neeksistē, un vienīgajā jūrā noslīkt nav iespējams.
Turpinot ceļu, saprotam, ka arī šeit mēdz būt nesezona un Wadi Mujib** apskatīt nevaram, bet mūsu uzmanību piesaista pavisam netālu esošais karstais avots. Pat ūdens temperatūra (virs +40 grādiem) nav pietiekams iemesls apmeklēt avotu, jo tradīcijas nemainās – ne tikai Nāves jūras krastā, bet arī šeit ir izveidojusies neliela izgāztuve, kas gan netraucē bariņam vietējo. Starp plastmasas pudelēm un citiem atkritumiem mazgājas visi – gan sirms kungs gados, gan mazi bērni, gan atkailināšanos nepieļaujošās arābu sievietes. Diena paskrien nemanot, un saulriets pulksten četros mums liek doties uz galamērķi – Dana Biosphere rezervātu, kur naktsmītnes esam izvēlējušies ar nodomu būt iespējami autentiskos apstākļos.
Pirmais iespaids daudzsološs – komplekss sastāv no viena vai divu stāvu akmens mūra ēkām, kuru jumta pārsegumos izmantoti neapstrādāti koki, kas atgādina pāraugušus krūmus. Agrāk te dzīvojuši tikai vietējie, bet pēc tūristu pieplūduma daudzas mājas pamestas. Tas rada sirreālu sajūtu – trīs metru attālumā no gultas dzīvo ēzelis, bet vēl pēc pāris metriem sagruvusi blakus esošā ēka.
Naktsmītnes saimnieks mums piedāvā organizēt beduīnu stila vakariņas ārpus naktsmītnēm – klausoties dzīvniekos un skatoties zvaigznēs nepiesārņotajās debesīs.
Diena bija gara, nākamā sākas līdz ar saullēktu sešos, un nolemjam aktīvo atpūtu iemainīt pret ūdenspīpi un sarunām ar citiem tūristiem. Resursu taupības nolūkā mūsu apartamentos nav ieslēgta apkure un, ejot gulēt, šķiet, ka ārā ir siltāks nekā mūsu akmens mājiņā. Neskatoties uz to, nākamajā rītā visi atzīstam, ka miegs +14 grādos bija izcils.
Diena sākas ar miglu, ko piepeši aizpūš stiprais kalnu vējš. Pēc pieticīgajām brokastīm pavadām ēzelīti un dodamies ceļā. Tuvojamies Petrai un uzreiz pamanām tūrisma ietekmi, beduīni ir kļuvuši par izciliem tirgotājiem, tie ir apgādāti ar pašu labāko produkciju. Norobežojoties no tūristiem domātā, tomēr jāsecina, ka Petras senā pilsēta ir kas īpašs. Jordānija ir mana 51. apmeklētā valsts, un kādu mirkli jau šķiet, ka sevi pārsteigt ir aizvien lielāks izaicinājums, bet Jordānijai tas izdevās. Petras šaurie līkloči starp stāvām klintīm, smilšakmens klintīs izgrebtais Treasury klinšu amfiteātris un nepametošā sajūta, ka vietējie nav centušies kaut ko restaurēt vai Lielā Ķīnas mūra stilā uzbūvēt no jauna, lai pozicionētu to kā senu un autentisku.
Ne velti šī vieta atzīta par vienu no septiņiem pasaules brīnumiem – tā attaisnoja sevi pilnībā!
Atpakaļceļā nolemjam šos skatus iemūžināt ar drona palīdzību. Pirmais lidojums sekmīgs, bet, kad esam pie Treasury, mums neļauj pakāpties augstāk – obligāta vietējā gida klātbūtne. Tā nu aitādas mētelī ģērbts sākumskolas vecuma puika pēc tēva rīkojuma ar lielu atbildības izjūtu mūs pavada uz vietu ar labāko skatu – nenorobežotu, nedrošu un tūristiem nepiemērotu, bet šeit Jordānijā pilnīgi normālu klinšu malu. Pēc pāris kadriem pie mums klāt jau ir vietējais reindžers, kurš nav iepriecināts par dronu, bet, novērtējot mūsu atsaucību, ir laipns un lūdz mums pazust.
Diena ir pusē, bet mums vēl jāpaspēj uz vienu no skaistākajiem tuksnešiem pasaulē Wadi Rum. Nepilnas divas stundas ceļā, un esam klāt vietā, par kuru zinām tikai tik daudz, ka tā jāredz obligāti. Mūsu mērķis ir tikt iekšā ar nomāto džipu, tādējādi izvairoties no ierastajiem tūristu maršrutiem un ierobežojumiem. Par to ir jāmaksā, kā izrādās vēlāk, neoficiāli, bet jau atkal jāsecina, ka tas bija tā vērts. Mūsu šofera pieredze autosportā palīdz tikt cauri pirmajiem smilšu pārbaudījumiem, un vienīgā problēma ir spēja orientēties, jo nevienā navigācijā klinšu labirinti nav atzīmēti, bet satelīta attēliem nepieciešamais signāls jau sen pazudis.
Atceros laiku, kad papīra kartes bija ikdiena, un secinu, ka tā laika pieredze noder – iesaku laiku pa laikam izslēgt no ikdienas Waze, lai pats padomātu, kā nonākt galamērķī, kura nav ikdienas maršrutā.
Riņķojot ap klintīm, izdodas atrast seno cilvēku zīmējumus, kas gan vairāk atgādina slavenā Briseles čurājošā puisīša pieminekli, kuru apskatot līdz galam netop skaidrs, kāpēc tas ir tik slavens. Sastaptie tūristi rekomendē šajā vietā pavadīt vairāk nekā vienu dienu, guļot vai nu pie beduīniem teltī, vai luksusa klases «burbuļu» formas naktsmītnēs ar skatu uz zvaigznēm. Tomēr mēs esam ierobežoti laikā un jau domājam par mūsu nākamo galamērķi. Katrā ceļojumā cenšos atstāt kaut ko neizdarītu vai neapskatītu, lai atgriešanās gadījumā būtu skaidrs, ko darīt. Diennakts Wadi Rum būtu tieši tas – tuksneša un klinšu kombinācija saullēktā varētu būt fantastiska.
Plānotās lietas ir izdarītas, vietas apskatītas un esam ceļā uz tūristiskāko vietu Jordānijā – Sarkanās jūras kūrortu Agabā, kurā esam rezervējuši pilnīgam kontrastam atbilstošus piecu zvaigžņu apartamentus. Nelolojam cerības, ka šī pilsēta mūs pārsteigs, vienkārši vēlamies ieiet karstā dušā, nopeldēties «normālā» ūdenī, lai jau nākamajā dienā dotos māju virzienā. Pirms vakariņām nolemjam izmantot viesnīcas peldbaseinu un saunu, kurā satiekam kungu no Krimas, kurš ir priecīgs par to, ka var aprunāties sev zināmā valodā. Viņš stāsta, ka ir viens no tiem, kas balsoja par Krimas atdalīšanu un pievienošanu Krievijai.
Saruna nav gara, jo peldbaseins, džakuzi un atmiņas par piedzīvoto pēdējo divu dienu laikā mūs aizrauj. Tik daudz kas noticis tik īsā laikā, un piedzīvotais ar uzviju pārspēj cerēto.
Pēdējās stundas Jordānijā pavadām transfērā no valsts pašiem dienvidiem uz galvaspilsētu Ammānu. Brauciena laikā šķiet nebija neviena auto, ko apdzinām pa kreiso pusi – labā malējā bija mūsu un vēl pāris vietējo rallistu josla, jo šeit tā ir pieņemts. Auto parks Jordānijā ir krietni pieredzējušāks par Latvijā esošo un bieži vien atgādina 15 gadu senus skatus no lauku pilsētām, kad katrs otrais BMW īpašnieks savu spēkratu vēlējās padarīt par stila ikonu. Protams, ne visi auto īpašnieki aizraujas ar tūningu, ir arī tādi, kam auto vienkārši ir transporta līdzeklis kamieļu pārvadāšanai – tas vairāk atgādina bēgšanu no teroristiem, uz guļošajiem policistiem nežēlojot nedz amortizāciju, nedz gandrīz no piekabes izlidojušo kamieli. Lidostā esam laikus, pēc ilgākas sarunas mums tomēr ļauj lidot ar dronu bagāžā, un sākam domāt par to, kas darāms nākamajā dienā.
Ir pagājis mēnesis kopš mūsu ceļojuma, bet emocijas nepazūd. Šķiet, ka latiņa ir uzlikta ļoti augstu, jo grūti iztēloties vēl labāku veidu, kā pieciem draugiem izlauzties no ikdienas, tikai četru stundu lidojuma attālumā piedzīvot milzīgus kontrastus, bez jebkādiem strīdiem apceļot pilnīgi nezināmu arābu valsti un būt atpakaļ pie ģimenēm jau pēc četrām dienām.
Vienmēr ir patīkami, ja plāni izdodas, bet Jordānijas gadījumā plāni tika pārpildīti – ikkatrs no mums tik ļoti izbaudīja šīs četras dienas, ka lielāko daļu no lidojuma mājum kalām plānus nākamajam braucienam, jo esam atraduši savu ideālo scenāriju, ko arī novēlu Tev, lasītāj!
*Petra – pilsēta Jordānijā, pazīstama ar savu akmens griezuma arhitektūru un ūdens cauruļvadu sistēmu. Dibināta apmēram 6. gadsimtā p. m. ē. kā Nabatejas galvaspilsēta. Petra ir populārākais tūrisma objekts valstī, kā arī viena no tās simboliem. 1985. gadā Petra tika iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
** Rezervāts.
