Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirms pāris gadiem TV3 Ziņām veidoju sižetu par lāčiem, un kopā ar operatoru viesojāmies pie slavenā svarcelšanas trenera Aivara Ritenieka. Viņš savas mājas pagalmā bija uzbūvējis voljēru, kurā grozījās milzīgs lācis. «Paskaties uz viņu,» būdīgais Ritenieks norūca zemā basā. «Izskatās, ka viņš ir mierīgs, pat smaidīgs, bet patiesībā viņš gaida, kad pienāksi tuvāk, lai saplosītu tevi.» Lācis skatījās man acīs ar savu piemīlīgajām ačtelēm un gaidīja. Pacietīgi. Man uzmetās šermuļi un vairs nebūt negribējās pabāzt roku starp restēm, lai pabužinātu viņa pinkaino purniņu. Šņik, šņak, viņam garda uzkoda, man pirmā grupa. Paldies, ne šoreiz.
Šo skeču atcerējos, klīstot pa tveicīgajām Tbilisi ielām. Gruzija pirms deviņiem gadiem mēģināja rotaļāties ar lāci, pabāzt roku viņa ietekmes teritorijā, atņemt Dienvidosetiju, un dabūja pa mizu. Tā, pamatīgi.
Kara invalīda lūgšana
Tbilisi centrālajā ielā ubago vīrs Gruzijas armijas formā. Tā likās gluži svaiga, smuks tā dēvētais pikselis, ar Gruzijas karodziņu pie pleca. Kājās moderni zābaki. Iemetis pāris laru (vietējā nauda) kara veterāna lūdzamtrauciņā, aprunājos ar viņu pašu. Dāvids ir piecdesmitgadnieks, kurš smagas traumas guvis, pret Krieviju karojot Gruzijas armijas rindās Abhāzijas kara laikā 1992.–1993. gadā. Uzzinot, ka esmu no Latvijas, viņš piekrīt pastāstīt par savu dzīvi.
«Blakus uzsprāga mīna. Tolaik bija 20 gadu,» uz mani skatās Dāvids, kura viena acs ir iekritusi, un plakstiņš pievērts. Viņam blakus baznīcas svecītes, kas iedegtas, lej parafīna asaras uz piekarsušajām ielas plāksnēm. Dāvids ik pa brīdim pagriež galvu uz sāniem un ietur pauzi. Runa ir visai neskaidra. Gruzīnu karavīrs eksplozijā kontuzēts un kopš tā brīža, mokās ar epilepsiju. Sprādziena rezultātā viņam uz vēdera milzīgi rētu bumbuļi. Pēdām norauti pirksti. Tas arī izskaidro, kāpēc modernajos armijas zābakos ietērptās kājas uz ielas mētājas kā nedzīvi manekena stumbeņi.
Jautāju, ko drošībnieki saka par viņa armijas apģērbu, bet Dāvids vien nosmej: te visi mani pazīst. Tātad liek mierā, jo šī forma ļauj viņu atpazīt starp citiem dzīves grūtdieņiem, kas dienas vada, izstiepuši plaukstas. Tas ir viņa darba instruments.
«Man ir bērni, mazbērni. Te es ubagoju, lai izdzīvotu. Pabalsts man ir ap 100 dolāru mēnesī. Paklausies, tu varētu par tādu naudu izdzīvot?» viņš jautā. Man nav, ko īsti atbildēt. «Galvenais ir ticēt Dievam. Tad viss būs labi,» saka Dāvids, un mēs šķiramies. Es dodos tālāk, bet viņš paliek uz netīrās, ļaužu pārpildītās ielas, ar saplosītu dzīvesstāstu. Viņš ievelk cigarešu dūmu, un pazemīgi noliec skūto galvu, kad trauciņā atskan metāla monētu šķindoņa. Labi, ka viņa dvēseli baro ticība, kas gruzīnu dvēselē iesūkusies līdz pamatiem.
Tādi sakropļoti karavīri kā viņš, pēc Abhāzijas konflikta Gruzijā bija tūkstošiem. Arī pēc 2008. gada kara sakropļoti tika simti. Uz ielām viņus neredz. Bet līdz ar kara laika rētām tās cirstas arī viņu ģimenēs un pārmantotas no paaudzes paaudzē.
Rustavelli Avēnijā plus trīsdesmit. Ļaužu pilnas ielas, restorāni, mūzika, izpriecas. Krogi un veikali strādā 24 stundas diennaktī, un ballītes nebeidzas nekad. Sauso sarkanvīnu, brendiju un alu ar hipsterīgajām etiķetēm veikalos tirgo diennakti.
«Piegādājam izlejamo vīnu uz Krieviju un Ukrainu,» vēsta uzraksti pie krodziņiem. Kirilicā uzraksti it visur, un krievu valodā runā visi. Arī tūristi lielākoties tieši no Gruzijas kaimiņzemes, ar kuru savulaik bija oficiāls kara stāvoklis.
2008. gada pavasarī Putina režīms ar īpašu dekrētu sasēja ciešākas saites ar Dienvidosetiju un Abhāziju. Šie reģioni jau kopš deviņdesmitajiem centās izsprukt no Mātes Gruzijas apskāvieniem, un Krievijai bija grēks neizmantot šādu iespēju, radīt pelēko zonu, varžaci kaimiņa Ahileja papēdī, ko reizi pa reizei pabakstīt, lai nav garlaicīgi. Tas nekas, ka separātisti jāpiebaro. Ja nu kādreiz noder! Un, protams, noderēja.
2008. gada augustā militārais konflikts aizsākās pēc gruzīnu policijas auto uzspridzināšanas, netālu no separātistu neoficiālās galvaspilsētas Chinvali.
Nu maisam gals bija vaļā – atbildi deva gruzīnu snaiperi. Spēle kļuva pavisam nopietna, kad 7.–8. augusta naktī Gruzijas armija uzsāka intensīvu bombardēšanu. Karstasinīgais Gruziijas prezidents Saakašvilli bija atvēzējies sadot ne pa jokam – bumbošanai sekoja sauszemes operācija, izmantojot gan tankus, kājniekus, ar mērķi atjaunot Gruzijas kontroli Dienvidosetijā. Krievijas bruņotie spēki nepalika parādā, īstenojot pretuzbrukumu – veica «operāciju miera uzspiešanai», iegāja Dienvidosetijā un 11. augustā izvērsa iebrukumu Gruzijā.
Karš beidzās pēc piecām dienām ar Gruzijas sakāvi. Tika zaudētas teritorijas, bija cilvēku upuri, un Krievija atzina Abhāziju un Dienvidosetiju par neatkarīgām valstīm. Pārējā pasaule, izņemot Nauru, Nikaragvu un Venecuēlu, Abhāziju un Dienvidosetiju joprojām uzskata par Gruzijas sastāvdaļu de iure.
Pagājušovasar Putins apmeklēja Abhāzijas kūrortpilsētu Bičvintu, lai Krievijas un Gruzijas kara devītajā jubilejā tiktos ar pseidovalsts līderi Raulu Hadžimbu.
Televīzijas starmešos Putins solīja stingri garantēt Abhāzijas drošību, pašpietiekamību un neatkarību. Ar humora izjūtu Vladimiram Vladimirovičam viss kārtībā, jo pašpietiekamajiem abhāziešiem no Krievijas nodokļu maksātāju naudas līdz 2019. gadam paredzēts piešpricēt simt miljonus dolāru. Lielākā daļa no 70 000 Dienvidosetijā dzīvojošajiem ir Krievijas pilsoņi. Pārējie, kas spītīgi turas pie Gruzijas pasēm, tiek ar dažām metodēm aicināti pilsonību nomainīt.
Okupācija turpinās
Tagad, kad brūces aplaizītas, Krievijas vara rīkojas klusi, bet iespaidīgi. The New York Times ziņo, ka pagājušā gada jūlijā Gruzijas zemē klusiņām uzstādītas 8 Krievijas robežu zīmes, papildinot jau 280 robežzīmju skaitu Dienvidosetijā. Vietējie gruzīnu nacionāļi gan zīmes apgāza un izdemolēja. Vice News dokumentējis kadrus Dienvidosetijas pierobežā, kur krievu robežzsargi regulāri pārbīda robežstabus, kas aptīti ar dzeloņdrāšu virtenēm.
Situācija traģikomiska – robežlīnija ierīkota pat kāda 80 gadu veca gruzīnu sirmgalvja mājas pagalmā, taču viņš savu īpašumu atsakās pamest, jo nesen tikai pilnībā pabeidzis būvēt savu māju.
Gruzīni stāsta, ka Krievijas robežsargi ik pa laikam mēdz nolaupīt vietējos aitu ganus, kas ar saviem ganāmpulkiem klīst gar neeksistējošo Dienvidosetijas robežu. Vīri kamuflāžā ar kalašņikoviem un suņiem laipni palūdz ganiem sekot līdzi, pāris dienu patur karcerī, liek samaksāt 2000 rubļu sodu un palaiž mājā. Tāds morāls kulaks pa purnu, tā teikt, profilaksei. No Gruzijas separātistu teritorijās oficiāli nevar iekļūt.
Par faktisko auksto karu ar Krieviju Tbilsi liecina vien pāris lietas. Piemēram, ielu māksla, grafiti. Abhāzija – tā ir Gruzija – vēsta viens no stensiliem pazemes tunelī. Šur tur manāmas noplēstas Putin Huilo uzlīmes, kas ļoti populāras Ukrainā. Kad 2015. gadā biju Kijevā, uz katra stūra tirgoja tualetes papīru ar Putina ģīmetni, bet Tbilisi neko tādu neatradīsi.
Tā vietā, kontrastam – katrā suvenīru bodē gozējas krūzes un magnēti ar pasaulē slavenākā gruzīnu izcelsmes masu slepkavas Josifa Džugašvili jeb Staļina attēlu. Te, lūk, kuplo ūsu īpašnieks rūpīgi pieraksta savas domas bloknotā. Te – viedi smaida darba kabinetā vai, piemiedzis acis, veras tālumā. Nepārprotami, šādi suvenīri domātu padomju nostalģijas māktajiem tūristiem, kuri arī veido šīs valsts apmeklētāju pamatmasu.
Gruzīnu loma PSRS dzelzs tvērienā neaprobežojās tikai ar Staļinu – netālu no Melnās jūras kūrorta Suhumi, kas tagad ir Abhāzijas separātistu galvaspilsēta, dzimis PSRS Iekšlietu Tautas komisārs Lavrentijs Berija, kura slava kā asiņainam bendem arī iegājusi vēsturē.
Berija, kurš tipiskā komunistu manierē amatā rāpās pāri līķiem, pats tika tiesāts un nošauts kā tautas ienaidnieks, savos ziedu gados rūpējās par Staļina mammu, viņa dzīvoja Tbilisi, un ar dēlu vien retu reizi apmainījās vēstulēm. Grāmatās minēts, ka sarakste bijusi skarba. Staļins pārmetis mātei, ka tā viņu bērnībā drausmīgi situsi, bet māmuļa atbildējusi: bet paskat, kas no tevis sanāca! Mātes acīs gan Staļina profesijas izvēle nebija īstā. «Es vēlējos, lai tu būtu mācītājs», reiz sūri atzinusi māmuļa. Interesanti, ka Staļina meita (māti zaudējusi agrā bērnībā, mīklainos apstākļos veiktā pašnāvībā), pēc tēva nāves aizmuka uz ASV, kur nodzīvoja līdz sirmam vecumam, aizrāvās ar literatūru.
Sovejtu nostalģijas valgos
«Politika ir politika, es tajā nejaucos. Tie tūristi, kas uz šejieni brauc no Krievijas, ir vienkārši, patīkami ļaudis,» saka taksometra šoferis, kurš ar vienu roku stūrē savu veco Mersedesu, ar stūri labajā pusē. Šofera zobos cigarete, pirkstos gredzeni, ap kaklu ķēde, kas pinas krūšu spalvās. Īsts džigits.
«Mans vectēvs dzēra septiņus litru baltvīna vakarā, ja bija ballīte. Sarkanais nav tik labs, paaugstina spiedienu,» saka taksists. Mašīnai logi vaļā, fonā krievu šansoni par nelaimīgu mīlestību. Tabakas dūmi sajaucas ar saldu Paco Rabbane Gold tirgus variantu, veidojot iespaidīgu smaržu buķeti. Vecākās paaudzes gruzīnos jūtama smeldze pēc jaunības dienām, kad visi dzīvoja šķietami draudzīgi, varēja brīvi ceļot, bija darbs un kārtība.
Tomēr jauniešos gruzd nacionālisms. Arī viņu vecvecāki tikuši izsūtīti, deportēti, apšauti. Sarunās jaunieši atklāj, ka nekādas siltās jūtas pret lielo lāci nav. Drīzāk otrādi. Ja lācis aizķeras, viņu sirds līksmo.
Braucot ar modernu, bet ļoti lēnu vilcienu Tbilisi–Batumi, ceļā sešu stundu garumā skati kā Holivudas kovboju filmās. Plašāki klajumi, spilgti zilas kalnu upes, milzīgi kalni. Pēc brīža – vīnogu lauki, aitu bari, govis, trekni suķi. Kontrastam – pamestas, apskretušas mājas, gruveši un bezcerība. Iebraucot tūrisma mekā Batumi, Melnās jūras kūrortā, jau uz perona pie tūristiem metas ubagi, taksisti un andelmaņi. Visi kaut ko murmulē, daži bļauj: braucam, iedod naudu, un jāsavaldās, lai nepalaistu rokas. Nauda, nauda, nauda – šī doma dzirkstī kūrorta pamatiedzīvotāju galvā.
Kvasa mucas uz ielām, kur glāzi gardās, saldās dziras var dabūt par aptuveni septiņiem eiro centiem. Gardas, ceptas foreles. Milzu pelmeņi hinkaļi, aitas šašliks. Asā hačapuri zupiņa. Kindza – visur, un daudz! Gruzija ir gardēžu paradīze. Un Batumi piejūras krodziņos, sajūta kā filmās par pirmsrevolūcijas laika Kubu. Bambusa krēsli, bāra lete, galdi, apsūbējušas dzeltenīgas spuldzīšu virtenes, karstas naktis, vien tekilu un rumu te organiskāk aizstāj gardi čačas šoti, kuriem līdzi klāt kā uzkožamo dod ābola šķēli. Čačas spējas ir brīnumainas, tā spēj glābt pat no ātrām kājām, kas visai bieži tūristus pārsteidz, pēc mielošanās Batumi ieskrietuvēs, kurās vietējais PVD, visticamāk, nekad nav bijis, vai arī ir tik korumpēts, ka piever acis uz visu bardaku.
Pie Melnās jūras ir lieliska promenāde ar modernu panorāmas ratu, atrakcijām, veloceliņu, pa kuru lielākoties ar elektrību vadāmiem trīsriteņu mopēdiem traucas kaimiņvalstu tūristes (pēc taksistu teiktā no Turcijas, Irānas) hidžābiem gaisā plīvojot. Pārdesmit metru no jūras milzīgas jaunbūves, kas vēl tikai gaida savus iemītniekus, un briesmīgas paneļu mājas. Tajās iespējams noīrēt dzīvokļus par demokrātisku samaksu, un tas ir neaizmirstams piedzīvojums.
Interneta dzīlēs var atrast vietu, kur pārnakšņot padomju laikos celtajās Batumi blokmājās. Vietējiem tas ir labs bizness, sevišķi vasarā. Kāpņutelpa – tumša, nekopta. Sliktākajos gadījums, pēc urīna un citu substanču smirdoša. Lai brauktu ar liftu, jāiemet 2 eirocentu vērta vietējās naudiņas monēta īpašā verķītī, skaitītājā, – par elektrību taču galu galā jāmaksā! Bez monētas lifts nekustēs ne no vietas.
Kāpņutelpās logu… nav! Nu labi, bija, bet tika aizbūvēti. Tik tiešām, nišās, kur jābūt trepjutelpas logiem, no blakus dzīvokļiem izlauztas sienas, un uzbūvētas papildu telpas. Pārsvarā – virtuves.
Bet iekšā dzīvokļos – viss izflīzēts, paklājos, ar austrumniekiem raksturīgo pārspīlētību un vulgārām milzu plīša rotaļlietām. Katrs dzīvo pa savam, un savam mājokli nežēlo ne naudu, ne laiku. Bet, tā vien liekas, ka viss, kas ir aiz personīgo interešu robežām, šķiet mazsvarīgs. Gruzijā vidējā alga ir ap 300 dolāriem mēnesī, un lielākā daļa cilvēku mežonīgi smagi strādā, lai savilktu galus. Tikmēr neliela saujiņa superbagāto kontrolē resursus un dzīvo kā nieres taukos. Skan pazīstami, vai ne? Akurāt kā deviņdesmitajos tepat pie mums.
Latvieši – gruzīnu draugi
Tūrista acīm viss šķiet mierīgi un klusi – krieviski runājošos Gruzijā nesit. Savulaik internetā klīda slavens video, kurā gruzīni piespiedu kārtā liek kādam iebraucējam noņemt Georga lentīti, kas piekarināta pie motocikla. Tagad Georga lentīti var manīt arī uz daža laba auto Tbilisi. Vēl jo vairāk – uz ielas pamanīju auto ar Krievijas numuru un Osetijas uzrakstu uz rāmīša. Ne riepas pārdurtas, ne durvis saskrāpētas – viss kārtībā.
Tiesa gan, uzdodot jautājumu vai uzsākot sarunu krieviski, pat ar pamatīgu akcentu (angļu mēlē saprot tikai daļa jauniešu), gruzīnu acīs pārsvarā valda neuzticība, bet pēc atbildes uz jautājumu: no kurienes tu esi (no Latvijas, Rīgas), parādās smaids un viesmīlības frāzes. Līdzīgi kā klasesbiedri, kurus vieno kopīgas jūtas pret klases huligānu.
Esam uz viena viļņa – Latvija aktīvi atbalstījusi Gruzijas centienus Eiropas virzienā, kas aizvien ir ļoti tāli.
Neskaitot Eiropas Savienības karogus, kas izlikti pie gruzīnu policijas iecirkņiem un valdības ēkām, gruzīniem līdz Eiropai ir garš ceļš ejams. Rīgas vārds slavināts noplukušajā, bet visnotaļ mīlīgajā Tbilisi Zoodārzā. Pēc postošajiem plūdiem, kā rezultātā Zoodārzs pamatīgi cieta, Rīgas Zoodārzs gruzīniem uzdāvināja septiņus dzīvniekus, tostarp brangu kamieli, kas aizvien skatītājus sagaida ar relaksēti gremojošu žokli. Par latviešu atbalstu Rīgas vārds minēts uz vairākām plāksnēm. Veikalos atrodas Latvijas šprotes, un daudzi gruzīni atzīst, ka bijuši Baltijā, vai vismaz gribētu uz turieni aizbraukt.
2011. gadā Gruzijas prese ziņoja, ka Kārlis Ulmanis, iespējams, apbedīts Gori kapos. Gluži kā kinofilmās, informācija par Ulmaņa apbedīšanu Gori kapos nākusi no kaprača, kurš dēlam atzinies, ka stingrā čekas uzraudzībā viņam slepenībā likuši aprakt kādu svarīgu cilvēku, kurš esot bijis Latvijas prezidents. Patiešām, Gori bija čekistu stingri uzraudzīta pilsēta, no kuras informācija nevarēja noplūst, turklāt pilsētai cauri iet dzelzceļš, un Ulmanis, visticamāk, pēc nāves Turkmenistānā tika ar vilcienu transportēts apbedīt citviet..
Eksprezidents, Ulmaņpapus brāļadēls Guntis Ulmanis, lai pārliecinātos par izskanējušo ziņu, viesojās Gruzijā un uzsvēra, ka mirstīgo atlieku meklēšana nebeigsies nekad. Pagājušā gada septembrī Guntis kādā intervijā pateica: «Viss, meklēšana beigusies, jo Kārļa Ulmaņa pīšļus atrast vairs nav nekādu cerību.»
