Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pielīdzina ļaunajiem gariem
Tūkstošiem melnā kaķa attēlu var ieraudzīt uz visdažādākajiem suvenīriem – no plakātiem, apsveikumu kartītēm un magnētiem līdz pat apģērbam un krūzītēm. Bet sākās šis stāsts 19. gadsimta otrajā pusē, kad Parīzi pārņēma īsta kaķu mānija, un aptuveni pusgadsimts franču kultūrā ritēja kaķa zīmē.
Tikai 19. gadsimta sākumā Francijā un katoliskajā Eiropā kopumā attieksme pret kaķiem pakāpeniski sāka mainīties uz labo pusi. Agrāk viņus centās iznīdēt un pazemoja vairāku gadsimtu garumā.
Kaķi Parīzē dzīvojuši jau kopš Senās Romas laikiem. Aptuveni pirms 700 gadiem varenā Katoļu baznīca sāka nežēlīgu kaķu iznīdēšanas kampaņu. Kaķu patika pret nakts pastaigām, viņu noslēpumainā un klusā pārvietošanās, naktī spīdošās acis un neatkarīgā daba, kļuva par iemeslu tam, kāpēc šos neatkarīgos un graciozos dzīvniekus sāka pielīdzināt raganām ar ļaunajiem gariem.
Buboņu mērī vaino kaķus
1484. gadā pāvests Inokentijs VIII paziņoja, ka kaķi ir pagānu zvēri, kuriem ir attiecības ar pašu sātanu, un izdeva pavēli, nolemjot ķecerus, raganas un viņu kaķus spīdzināšanai inkvizīcijas kamerās visā Eiropā. Kaķiem tika izdomātas visdažādākās spīdzināšanas metodes, viņus dedzināja ugunskurā, slīcināja, meta no klintīm un torņiem.
Kaķus masveidā dzīvus dedzināja Parīzes Rātsnama laukumā, kas bija publisku nāvessodu vieta, un tos viduslaikos noskatīties savācās milzīgs skatītāju pūlis.
Šāda nežēlīga kaķu iznīcināšana noveda pie tā, ka šo dzīvnieku skaits Eiropā samazinājās par 90 procentiem, tāpēc Eiropas pilsētās un ciemos savairojās milzīgs daudzums žurku. Žurkas pārnēsāja inficētas blusas, kas izplatīja šausmīgu slimību – buboņu mēri, ko viduslaikos dēvēja par melno nāvi. Lai arī buboņu mēris ievazāja blusas, viduslaikos uzskatīja, ka melno nāvi izsaukusi burvestība, un tās uzliesmojumā apsūdzēja ķecerus, raganas un viņu kaķus.
19. gadsimtā buboņu mēris pārņēma Eiropu un daļu Āzijas, iznīcinot ceturto daļu iedzīvotāju. Kamēr plosījās melnā nāve, cilvēkiem interese par kaķiem nedaudz zuda, tāpēc šo dzīvnieku skaits pieauga. Kaķi sāka iznīdēt žurkas un apturēja slimības izplatību. Tomēr kaķu iznīcināšana dažādos veidos turpinājās vēl ilgi, un mēra epidēmija Eiropā uzliesmoja vairākkārt.
Kardināla Rišeljē ietekme
Lūzuma punkts attieksmē pret kaķiem bija visuvarenā kardināla Žana di Plesī de Rišeljē atteikšanās no viduslaiku baznīcas teorijas, ka kaķiem piemīt sātaniskas spējas. Kardināla pilī dzīvoja vairāk nekā 20 kaķu. Viņi bija vienīgās dzīvās būtnes, kurām Rišeljē pilnībā uzticējās un bija no sirds pieķēries.
Turklāt vismīļākais Francijas faktiskā vadītāja dzīvnieks bija ogļu melnais runcis Lucifers.
Lai arī kardināls Rišeljē bija pazīstams kā cilvēks, kuram piemīt dzelzs raksturs, jaunībā viņš nevarēja lielīties ar stipru veselību. Viņu vajāja depresijas, galvassāpes un locītavu slimības, kas piekala Rišeljē uz vairākām nedēļām pie gultas, par spīti labāko galma mediķu pūlēm. Tikai 
kaķi, klusums un pustumsa spēja atvieglot kardināla fiziskās ciešanas. Kaķu terapijai bija arī blakusefekts – Rišeljē apģērbs vienmēr bija noklāts ar kaķu apmatojumu. Šis apstāklis kalpoja par iemeslu, kāpēc Rišeljē izšķīrās no karalienes Austrijas Annas, kurai bija milzīga alerģija no dzīvnieku apmatojuma.
Par saviem pūkainajiem ārstiem Rišeljē neaizmirsa arī pirms savas nāves, atstājot viņiem lauvas tiesu no mantojuma un pilnīgu aprūpi līdz viņu mūža galam.
Tomēr uzreiz pēc kardināla nāves visi viņa ņaudošie draugi tika nogalināti, tāda bija karaļa pavēle. 1648. gadā, jau pēc Rišeljē nāves, karalis Ludviķis XIV, kurš ienīda kardinālu un kaķus kā sugu, pašrocīgi sakūra milzīgu ugunskuru Parīzes Rātsnama laukumā, kurā sadedzināja desmitiem melnas krāsas kaķu. Pēc padarītā viņš metās ap uguni dejā…
Kaķi vienmēr izraisījuši pretrunīgas jūtas dažādos sabiedrības slāņos. 17–18. gadsimtā Francijas bagātajos namos kaķiem bija saimnieku mīluļu privilēģijas, bet parastie ļaudis bieži vien dzīvoja daudz sliktākos apstākļos nekā mājdzīvnieki, tāpēc savas dusmas par šo netaisnību izgāza uz nabaga dzīvniekiem.
Lai nu kā, attieksme pret kaķiem Francijā pakāpeniski mainījās uz labo pusi. 17. gadsimtā kaķi sāka parādīties franču mākslinieku gleznās kā pilntiesīgi ģimenes locekļi.
Populārā kaķu grāmata
Lielu artavu kaķu mīlestības propagandēšanā deva savulaik ārkārtīgi populārā rakstnieka Šamflerī (Champfleury) grāmata Kaķi: vēsture, paradumi, vērojumi, anekdotes (Les Chats: histoire, moeurs, observations, anecdotes), kas izdota 1869. gadā.
Šamflerī (1821–1889), īstajā vārdā Žils Isons Flerī (Jules Husson Fleury), bija labi zināms Parīzes bohēmas rakstnieks un novelists un kopā ar savu draugu Gistavu Kurbē iestājās par to, ka glezniecībai jāatgriežas pie reālisma, interesējās par tautas daiļradi un rakstīja esejas par visdažādākajām tēmām – teātri, karikatūrām, japāņu gravīrām un keramiku.
Taču mūsdienās šo spilgto un daudzpusīgo cilvēku galvenokārt atceras, pateicoties viņa grāmatai par kaķiem. Šamflerī grāmatas reklāmas plakātam izmantoja Eduāra Manē litogrāfiju Kaķu randiņš. Šamflerī grāmata bija īsta enciklopēdija, kurā stāstīts par kaķiem senajās civilizācijās, par tradīcijām, kas ar tiem saistās dažādu tautu kultūrās, par kaķiem mākslā un literatūrā. Grāmatā bija nodaļas, kas veltītas kaķu draugiem un ienaidniekiem, un daudzi gudri teicieni par šiem graciozajiem un īpašajiem dzīvniekiem.
Grāmatas popularitāte bija tik milzīga, ka drīz pēc pirmā izdevuma 1869. gadā sekoja vēl četri, kas tika papildināti ar skaistām ilustrācijām un tekstiem. Grāmatas ilustrācijas bija unikāla dažādu laiku un tautu kaķu tēlu kolekcija.
Kafejnīca Melnais kaķis
Un, lūk, uz šī Parīzes kaķu popularitātes pieauguma viļņa barons Rodolfs Salī, bagāta vīndara dēls, jautrītis un kompānijas dvēsele, pārveidoja savu mākslas darbnīcu kādreizējās telegrāfa telpās un 1881. gada 18. novembrī atvēra tur pieticīgu māksliniecisku kafejnīciņu, kur varētu pulcēties bohēmisti, rādīt savus darbus un sarunāties par mākslu. Kafejnīcai deva nosaukumu Chat Noir (Melnais kaķis), par godu klaiņojošam melnam runcim, kuru Salī savāca uz naksnīgās ielas Monmartrā.
Kafejnīca Melnais kaķis drīz vien bohēmas aprindās kļuva par mākslas, brīvības un neatkarības simbolu.
Nepagāja ilgs laiks, kad kafejnīca pārtapa par pirmo Parīzes kabarē, kurā varēja ne tikai iedzert, bet arī paklausīties mūziku, padejot un paskatīties uz dejojošām skaistulēm.
Tolaik Monmartras rajons vēl nebija sinonīms mākslai, tas bija gleznains lauku apvidus ar vējdzirnavām un nebruģētām ieliņām, kur brīvi pārvietojās kazas, pīles un vistas. Tiesa, cienīgo buržuju vidū par šo nedrošo vietu klīda nelaba slava, jo Monmartru tolaik apdzīvoja nabadzīgi ļaudis, zagļi, prostitūtas, trūcīgi mākslinieki, aktieri, muzikanti un dzejnieki, kuri nevarēja atļauties sev noīrēt dzīvesvietu pat lētajā latīņu kvartālā. Salī nolēma izveidot Melno kaķi par Monmartras vismodernāko vietu – mākslas un izklaides centru.
Radošām personībām – māksliniekiem, rakstniekiem, muzikantiem, aktieriem – ieeja Kaķī bija bez maksas. Zinot, ka daudzi labprāt gribēja iedzert, Salī viņu mākslasdarbus pirka par alkoholu. Pēc tam šie darbi rotāja kafejnīcas sienas. Talantīgi mākslinieki Melnajā kaķī uzstājās tikpat kā par velti. Galvenais noteikums – pārsteiguma elements un teatrālisms.
Pats iestādes sargs, no ielas savāktais melnais kaķis, gulēja uz īstas palmas. Kafejnīca pavisam drīz kļuva par tādu kā aizliegto augli, kuru nogaršot zemapziņā gribēja katrs. Paviesoties šajā vietā kļuva bezmaz par pienākumu ikvienam sevi cienošam parīzietim un ārzemju viesim. Te varēja satikt tā laika slavenākos mākslas aprindu cilvēkus. Melnā kaķa pastāvīgie apmeklētāji bija Gijs de Mopasāns, Pols Verlēns, Klods Debisī, Eriks Satī un daudzi citi.
Tas bija skaists un radošs laiks, ekonomikas, kultūras, mākslas un zinātnes uzplaukums Francijā un citās Eiropas valstīs, kas ieguva nosaukumu Brīnišķīgais laikmets (Belle Époque) – vēstures periods, sākot no 19. gadsimta pēdējām desmitgadēm līdz 1914. gadam. Melnā kaķa popularitāte auga, tāpēc 1885. gadā kabarē pārcēlās uz citām, daudz plašākām telpām Monmartrā.
Slavenā afiša
Reklāmas plakāta – kabarē simbola, kas pievilinātu apmeklēt Melno kaķi – radīšanu Salī uzticēja savam draugam māksliniekam Teofilam Steinlenam, kurš bija kafejnīcas pastāvīgais klients un piederēja Parīzes bohēmai.
Steinlens pelnīja sev iztiku ar reklāmas plakātu zīmēšanu. Tas bija ienesīgs darbiņš, jo restorāni un tavernas ar reklāmas palīdzību pievilināja apmeklētājus. Steinlens ļoti mīlēja kaķus un ātri aptvēra, ka mīlīgi bērni un dzīvnieki kā plakātu galvenie tēli pavisam noteikti piesaistīs sentimentālo parīziešu uzmanību. Steinlenam pieder ne mazums ilustrāciju avīzēm, žurnāliem un grāmatām, taču visspilgtāk viņa talants izpaudies gleznās, zīmējumos un skulptūrās, kas veltītas kaķiem.
1896. gadā Steinlens uzzīmēja slaveno afišu Tournee du Chat Noir, kas arī šodien ir un paliek ne tikai šī kabarē vizītkarte, bet ir arī viens no Parīzes simboliem.
Šīs litogrāfijas kopijas iespējams iegādāties teju visā Parīzē, savukārt oriģināls glabājas pie kolekcionāriem. Lai uzturētu kabarē prestižu, Salī izdeva divu nedēļu žurnālu Melnais kaķis, kuram Steinlens zīmēja ilustrācijas līdz pat 1897. gadam, kad kabarē tika slēgts divus gadus pēc tā radītāja Rodolfa Salī nāves.
Izdzirdot vārdu kabarē, pirmais, ko daudzi no mums atceras, ir filmas – Kabarē ar Laizu Minelli galvenajā lomā un Mulenrūža, kur spīdoši spēlēja Nikola Kidmena. Melnais kaķis nevarētu izturēt konkurenci ar Mulenrūžu, tomēr tas ir izpildījis savu vēsturisko misiju – pārvērta parastu krogu par mākslas eksperimentu platformu, atklājot pasaulei jaunas mākslinieciskas formas un jaunus talantus. Rodolfs Salī lauza viduslaiku stereotipus par melnajiem kaķiem, padarot tos par mākslas, intelekta un satīras simbolu. Kad kabarē Chat Noir bija jau vēsture, melnais kaķis devās kopā ar tūristiem klejot pa visu pasauli, lai iedvesmotu radošus cilvēkus un atgādinātu par brīnišķīgo pilsētu Parīzi.
Kaķi tagad mierīgi dzīvo blakus parīziešiem. Nevienam neienāk prātā darīt šiem skaistajiem dzīvniekiem pāri, bet, ja tādi arī atrodas, aizstāvēt kaķus metas dzīvnieku aizsardzības organizācijas. Kaķi bez bažām pastaigājas pa ieliņām, sēž uz jumta korēm, no augšas raugoties uz pilsētas dzīvi. Tiesa, dienā, kad trokšņainā Parīze ir tūristu pārpildīta, kaķi dod priekšroku atpūtai klusos māju pagalmos vai skvēros, toties ar tumsas iestāšanos minčiem sākas aktīva dzīve.
2013. gada 15. septembrī Parīzē tika atklāta pirmā kaķu kafejnīca Le Cafe des Chats un uzreiz kļuva par vienu no parīziešu un viesu iecienītākajām vietām. Šobrīd Parīzē ir jau divas kafejnīcas, kas pieder Le Cafe des Chats tīklam, tur var kontaktēties ar dzīvniekiem, glaudīt viņus un pat ņemt rokās, taču nedrīkst viņus barot ar ēdienu no sava šķīvja un traucēt, kad viņi guļ. Šajā kafejnīcā cilvēki var ne tikai iedzert kafiju un atslābināties mājīgajā atmosfērā, bet arī apmierināt savu vēlmi pēc kontakta ar dzīvniekiem, ja kaut kādu iemeslu dēļ kaķi mājās turēt nav iespējams. Kaķi palīdz noņemt stresu, normalizē asinsspiedienu un stabilizē sirds ritmu. Un vēl – viņi uzlabo garastāvokli un palīdz cilvēkiem daudz brīvāk kontaktēties savā starpā.
