Pārgājiens gar jūru – kā sagatavoties?

Mūsu jūras piekraste ir pateicīga pārgājienu vieta gan pieredzējušiem gājējiem, gan tiem, kuri pārgājienā dodas pirmo reizi. Pieredzē dalās mārketinga un sabiedrisko attiecību vadītāja Jaunajā Rīgas teātrī un deju un kustību terapeite Inga Liepiņa, kurai jau deviņus gadus iešana gar jūru ir neatņemama vasaras sastāvdaļa.

«Galvenais iemesls, kāpēc ar draudzenēm sākām iet pārgājienos gar jūru, – mums gribējās kopā pavadīt kvalitatīvu laiku, atpūšoties no ikdienas,» stāsta Inga, kuras pirmais pārgājiens pa piekrasti kopā ar draudzenēm notika 2011. gadā.

«Tas bija laiks, kad cilvēki vispār vairāk sāka iet pārgājienos, un mēs iedvesmojāmies no viena šāda Facebook ieraksta. Mums visām vajadzēja iegūt tādu laiku, kas ir tikai sev. Ļoti apzināti izvēlējāmies šādu satikšanās formu, kurā nav iespēju doties atpakaļ.» Tā radusies ideja kājām nosoļot visu Kurzemes piekrasti, sākot no Kolkas raga. Katru gadu vairāku dienu pārgājienā tiek noieti 30–40 kilometri. Tajā pašā punktā, kur vienā gadā pārgājiens finišē, nākamajā iešana atkal tiek atsākta. Tas atvieglo arī plānošanu, jo ir skaidri zināms, kur jāsāk. «Mēs esam tikušas līdz Liepājai un šogad iesim līdz Lietuvas robežai. Ko darīt tālāk – būs jādomā,» Inga pastāsta.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Attiecības

Timmas sieva Sedokova beidzot komentē abu attiecības: Laikam vajadzēs dzert baldriānu…

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Inese Mizovska

Piemiņas stāsts

Atskaņo šo dziesmu manās bērēs… Zolitūdes traģēdijas upuris – glābējs Šteinītis

3 ieteikumi, lai iešana gar jūru izdotos

Ieplānot nemainīgu nedēļas nogali. «Nerakstīts likums, kas šo tradīciju ir palīdzējis uzturēt, – mēs to vienmēr esam ieplānojušas augusta pirmajā nedēļas nogalē, līdz ar to atkrīt datumu saskaņošana. Visas rēķināmies, ka šajā nogalē būs jāiet,» pieredzē dalās Inga. «Otra lieta, kas palīdz, – mēs šo visu pārgājiena laiku neejam iekšā civilizācijā, bet paliekam jūras krastā. Tas nozīmē – nemeklējam naktsmītnes vai ēšanas vietas, bet gan visu ņemam līdzi. Pēc pirmajiem gadiem sapratām, ka tieši šis palīdz atslēgties. It kā liekas, ka ejam tikai divas dienas, kas nav daudz, bet būšana prom uzlādē iekšējās baterijas un izvēdina galvu ātrā tempā.

Protams, nekad nevar prognozēt laika apstākļus, kādi gaidāmi šajā nogalē, bet ejam, lai kādi tie būtu. Arī šī pielāgošanās vienmēr ir interesants izaicinājums. Esam gājušas gan vētrā, gan lietū – ir bijuši gadi, kad līst visu laiku. Vienmēr esam gulējušas teltī. Katru reizi gan ceram, ka varbūt kādreiz paveiksies un varēsim gulēt tikai guļammaisā zem augusta debesīm, bet tā nekad vēl nav bijis. Reiz bija gads, kad pūta tik stiprs vējš, ka mainījām plānus un gājām iecerēto posmu pretējā virzienā, jo iet pret vēju ir grūti un nogurdinoši. Protams, arī iešana skarbos apstākļos dod skaistas atmiņas un prieku par paveikto.»

Smalki izplānot, ko ņemt līdzi. Visbiežāk lielākais pārgājiena grūtums ir tieši svars, kas jānes līdzi. Īpaši – ja ir pretvējš vai jāiet pa akmeņiem. Inga: «Pirmajos gados, protams, ļoti sievišķīgi ņēmām līdzi daudz mantu, no kurām daļa nemaz nebija vajadzīga. Katra ņēmām savu sauļošanās krēmu, vairākas kārtas ar maiņas drēbēm un ēdienu stikla burkās, kā rezultātā somas bija ļoti smagas. Laika gaitā pielāgojāmies tā, ka mums ir ļoti strikti sadalīts, ko katra ņems līdzi.

Piemēram, sauļošanās krēms ir viens uz visām, un, ja gribas, teiksim, pesto, ko uzlikt pa virsu vakariņu makaroniem, tad tas no burciņas tiek pārlikts maisiņā. Rezultātā kopējais somas svars vairs nav tik dramatisks.

Iesaku rūpīgi apdomāt katru lietu, kas tiek ņemta līdzi, jo var izrādīties, ka patiesībā nemaz tik daudz nevajag, – var iztikt ar vienu drēbju kārtu, vakaram paņemot līdzi garākas bikses.

Agrāk ņēmām līdzi arī rezerves apavus, ko uzvilkt vakarā, lai būtu siltāk, bet tagad, izvairoties no lieka smaguma, uz vilnas zeķēm uzvelkam bahilas, un ir ļoti ērti un silti. Lai baudītu gājienu, ir svarīgi, lai bagāža būtu viegla un nesāpētu mugura.

Izpētīt maršrutu. Pirms došanās pārgājienā gar jūru maršruts vienmēr obligāti jāizpēta, jo pa vidu var gadīties upes. Inga: «Līdz šim upēm esam pārbridušas pāri, jo nekad nav bijis tā, ka upe būtu tik liela, ka to nevarētu izdarīt. Mums arī vienmēr veicies, jo ūdens līmenis šajās upēs nav bijis augsts, taču vienmēr esam sagatavojušās: līdzi ir lielie atkritumu maisi, kuros ielikt somas, lai tās nesamirktu, ja nu gadījumā upe jāšķērso peldus.

Vienmēr noskaidrojam arī to, cik tālu no pludmales atrodas šoseja, un ņemam to vērā, plānojot maršrutu. Dažreiz 20 kilometri jāiet gar jūru un pēc tam vēl desmit, lai tiktu ārā uz ceļa. Parasti atstājam mašīnas pārgājiena startā un finišā uz šosejas divas no mums nostopē kādu mašīnu, lai tiktu atpakaļ līdz sākuma punktam, kur stāv mūsu transports. Visbiežāk esam braukušas ar busiņu, lai varam visas būt kopā.»

Atziņas

Apavi ir ļoti individuāla izvēle

Inga: «Apavu izvēle mums katrai ir sava, tāpēc grūti viennozīmīgi pateikt, kuri ir piemērotākie. Es eju slēgtās, gumijotās sporta sandalēs – ar tām varu iet gan pa ūdeni, gan smiltīm. Citas meitenes iet ar iešļūcenēm – viņas ir izmēģinājušas dažādus apavus, bet visērtāk viņām tomēr ir šādi. Laika gaitā katra nonāk pie sava labākā varianta.»

Vieglāk ar nūju un teipiem

Inga: «Mūsu jūras pārgājienu kompānijā esam septiņas astoņas, un katrai no mums ir ļoti dažādi fiziskie stāvokļi un sportiskā sagatavotība. Ir tādas, kas regulāri sporto, un tādas, kas mazāk, līdz ar to var teikt, ka šādus attālumus, kā ejam mēs, var noiet gandrīz jebkurš – ar pieredzi vai bez. Tikai jāpadomā par ekipējumu un to, kā atvieglot bagāžu. Es pēdējos gadus eju ar nūjām – jūtu, ka tā ir labāk gan mugurai, gan ceļiem. Beidzamos divus gadus teipoju kājas – arī tad ir ievērojami vieglāk. Mūsdienās ir ļoti daudz šādu veidu, kā atvieglot sajūtas, kas var traucēt baudīt gājienu vai pat padarīt to neiespējamu.»

Galvenais ir kopābūšana

Inga: «Mums pārgājienā nav tik svarīgi noietie kilometri kā būšana kopā. Tāpēc, piemēram, ja vēlamies, varam ceļā arī vairākas stundas pasauļoties. Dienu cenšamies pabeigt laikus, lai atrastu un iekārtotu foršu naktsvietu. Mums kompānijā ir meitenes, kuras prot dažādas lietas, tāpēc vakaros ir gan hennas zīmēšana, gan veidojam rokdarbus no dabas materiāliem vai pavingrojam un jogojam. Iešana mOficiālā pārgājienu taka gar jūru – Jūrtaka (1200 km)ums ir svarīga, tomēr tas nebūt nav vienīgais.»

Oficiālā pārgājienu taka gar jūru – Jūrtaka (1200 km)

Izrādās, sākot no Nidas Lietuvā, gar Latvijas piekrasti un līdz pat Tallinas ostai Igaunijā stiepjas oficiāla, marķēta pārgājienu taka, kurai Latvijā dots nosaukums – Jūrtaka. Vietnē jurtaka.lv iespējams iepazīties ar tās posmiem, kuri sadalīti aptuveni vienas dienas gājienos, atrast informāciju par visām naktsmājām, kurās, ejot gar jūru, iespējams palikt, kā arī par kafejnīcām un pārtikas iepirkšanas iespējām. Noderēs gan tiem, kas plāno iet garākus gabalus, gan tiem, kas vēlas noiet vien kādus 10–15 kilometrus.

Latvijas skaistākās pludmales

Ejot gar Kurzemes piekrasti, var izbaudīt pilnīgi visu – gan akmeņainas un smilšainas pludmales, gan stāvkrastus. Jo tuvāk lielajām pilsētām, jo vairāk zūd sajūta, ka esi ārpus civilizācijas, – bonuss, kas šajās pludmalēs ir ļoti izteikts. No otras puses, parādās arī vairāk viesu māju, kur nakšņot, paēst vai uzpildīt ūdeni. Ja pa nakti paliek kādā viesu mājā, ir iespēja nenest līdzi tik daudz mantu, ievērojami atvieglojot iešanu.

1. Kolkasrags– Sīkrags (ap 25 km).
2. Sīkrags–Lūžņa (ap 25 km). Šie divi posmi ir līdzīgi – maz apdzīvoti un ar izteiktu sajūtu, ka esi ārpus civilizācijas. Šeit vari iet visu dienu un nesatikt nevienu cilvēku, tāpēc patiks tiem, kuriem gribas pabūt vieniem. Pludmale, kurā vērts piestāt: Miķeļbāka.

3. Lūžņa–Ovišu bāka (ap 12 km). Ļoti skaists pludmales posms, kas noklāts ar maziem olīšiem. Šeit ir plata, pauguraina kāpu daļa un mazliet mežonīga sajūta – noteikti viena no skaistākajām pludmalēm Latvijā, kurā pārņem sajūta, ka esi ārzemēs. Jūras ūdens te šķiet īpaši dzidrs un zils. Pludmale, kurā vērts piestāt: Oviši (Ovīši).

4. Ovišu bāka– Liepene– ­Ventspils (ap 25 km). Posmā pie Liepenes pārsteidz tur esošais stāvkrasts, kas iesniedzas iekšā jūrā. Tas nozīmē – jāiet pa jūru, turoties pie stāvkrasta, lai tiktu uz priekšu. Jūrkalni visi zina, bet par šo stāvkrastu – daudz mazāk. Pludmale, kurā vērts piestāt: Staldzene.

5. Ragaciems– Klapkalnciems (ap 6 km). Maršruta oficiālais nosaukums ir Gausā jūdze – tas ir gleznains un ļoti populārs, tāpēc jārēķinās ar citiem gājējiem. Ja 6 kilometri ir par maz, maršrutu var sākt Kauguros un iet līdz Plieņciemam vai Apšuciemam – sanāks aptuveni 30 kilometru. Pludmale, kurā vērts piestāt: ja tiec tik tālu, tad Plieņciemā.

6. No Daugavas līdz Gaujai (ap 18 km). Aiziet no Daugavas ietekas jūrā līdz Gaujas ietekai – tas pats par sevi jau ir piedzīvojums. Pārgājiena sākums ir pie Mangaļsalas mola, bet noslēgums Carnikavā. Ceļā var apskatīt gan jūrā esošo kuģa vraku, gan skaistās pludmales ar nogāztajiem un izskalotajiem kokiem, kas vientuļi guļ baltajās smiltīs. Pludmale, kurā vērts piestāt: vieta, kur Gauja ietek jūrā.

7. Tūja–Veczemju klintis (ap 11 km). Ja ir lielāka kompānija, vienu mašīnu ērti atstāt Tūjā, bet otru – pie Vec­zemju klinšu kempinga. Ceļā noteikti jāno­bildējas pie Ķurmraga bākas un, protams, pie Latvijas aina­vai tik ļoti netipiskajām Veczemju klintīm. ­Nedaudz pirms Veczemju klintīm jūrā ietek Kurliņ­upe, kam ir ļoti skaisti, gleznaini krasti, – vērts pagarināt maršrutu, lai apskatītu. Pludmale, kurā vērts piestāt: Veczemju klintis.

8. Apkārt Kolkas­ragam (ap 12 km). Apiet Kolkasragam nozīmē no atklātās jūras ieiet Rīgas jūras līcī, savā ceļā redzot, kā abas jūras daļas satiekas, sitot viļņus viena pret otru. Ja maršrutu sāk no Kolkas un turpina līdz Vaidei, sanāks aptuveni 12 km, bet atbilstoši savām spējām un vēlmēm maršrutu var pagarināt vai saīsināt. Pie paša Kolkasraga atrodas oficiāla pārgājienu taka, kas izved arī pa piekrastes mežiem. Vieta, kas noteikti jāapmeklē un jāizstaigā katram latvietim. Pludmale, kurā vērts piestāt: Kolkasrags.