Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Užavas bāka
Užavas bāka atrodas apmēram 20 kilometrus uz dienvidiem no Ventspils, kā jau pasaka priekšā nosaukums – Užavā. Sekojiet norādēm un brauciet (vai ejiet – tad šķērsosiet upi pa jauno gājēju un velosipēdistu tiltu) apmēram trīs kilometrus no Užavas. Kad nonāksiet mežā, tad tikai taisni, līdz pavīdēs baltais tornis. To gan atcerieties, ka te ir dabas liegums – izturieties kā savās mājās, cieņpilni.
Užavā lepojas, ka pie viņiem jūrmalā aug varenas priedes un nelielā platībā atrodas unikāli dabas retumi – savdabīgās pelēkās kāpas, augstākā āķveida kāpa. Te arī Užavas upe ietek jūrā, te mitinās griezes, ziemeļu un mazie gulbji, zosis, pīles, bridējputni un dzērves. Un pāri visam skarbajam skaistumam un dabas varenumam slejas Užavas bāka. No tās augstumiem paveras tādi plašumi, ka elpa aizcērtas.
Bākas pārzina Iveta Rūde, ieraugot sajūsmu mūsu sejās, gan teic: «Visi jūsmo par jūru, kad uzkāpj bākā. Man gan šķiet, ka, liedagā stāvot, jūra ir varenāka.» Taču nokļūt līdz liedagam nav vienkārši, turp ved stāva taciņa, jo bāka uzcelta uz 28 metrus augstās Teniroka kāpas.
Vēsturnieki teic, ka šeit jau 17. gadsimtā uz akmens krāvuma kurināti ugunskuri, lai kuģiem rādītu ceļu uz netālo Ventspils ostu.
Tāpēc loģisks ir mūsu senču lēmums šajā vietā celt bāku. Tā kā vieta ir nomaļa un uz to neved ceļš, visi būvmateriāli tika atgādāti pa jūru. Lai to varētu veikt, uzcēla piestātni celtniecības materiālu piegādei.
1879. gadā bāka bija gatava – tas ir 19 metru augsts ķieģeļu tornis, kas savienots ar vienstāva dzīvojamo ēku bāku apkalpojošajam personālam. 10. septembrī bākas optiskā iekārta sāka sūtīt gaismas signālus. Tā kā Užavas bāka atrodas vienā no trim augstajām kāpām, jūrniekiem no tālienes tā esot atgādinājusi cepeškrāsni. Šī iemesla dēļ 19. gadsimtā bāka vāciski iesaukta par Backofen (der Backofen – cepeškrāsns).
Pirmais pasaules karš bāku nesaudzēja – uzbrūkot vācu karaspēks to saspridzināja un centās izsēdināt jūras desantu, bet neveiksmīgi. Par to 1914. gada augustā informēja laikraksts Rīgas Ziņas: «6. augustā pulksten 10 no rīta piebrauca no jūras trīs ienaidnieku mīnu laivas, kuras mēģināja izcelt malā zaldātus, bet tika no mūsu robežsargu zaldātiem atsisti. Pēc tam no ienaidnieka mīnu laivām tika atklāta uguns uz bāku, kuru saārdīja. Ievainoto nav. Tika nonāvēti un ievainoti daži zirgi.»
Patiesībā tika sagrauta gan bāka, gan palīgēkas. Karam beidzoties, pavērās bēdīga aina – neskarta bija palikusi vien torņa astoņstūru pamatne… Uz tās 1925. gadā pabeidza jaunā Užavas bākas torņa celtniecību, kas pēc ārējā veidola bija identisks iepriekšējam. Vienlaikus ar torņa celtniecību notika krasta nostiprināšana. Lai no izskalošanas sargātu krasta nogāzi, izmantoja ar oļiem pildītus kadiķu klūgu grozus un laukakmeņus. Padomju laikā šim nolūkam izmantoja jaudīgāku aizsarglīdzekli – betona bluķus.
Otrais pasaules karš bāku saudzēja. Savukārt padomju gados Kurzemes bākas atradās padomju armijas pārziņā.
Užavas bāka ir kāpējam draudzīga: torņa iekšpusē ap centrālo kolonnu augšup ved vītņu kāpnes.
Kad tās pieveiktas, augšpusē atrodas balkons ar metāla margām un no metāla konstrukcijām veidota gaismas telpa. Gaismas telpas diametrs ir vienāds ar bākas diametru, un tas ir trīs metri. Tā ka vienlaikus liela kompānija tur atrasties nevar. Taču bāciniece Iveta stāsta, ka te risinājušies arī romantiski mirkļi, piemēram, kāds puisis, iepriekš ar viņu vienojies par visa nepieciešamā atgādāšanu, pārsteidzis savu mīļoti meiteni ar bildinājumu. Bākas teritorijā notikušas laulību ceremonijas. Un notiks – kāda vietējā meitene jau pieteikusi savu kāzu dienu vasarā.
Pati Iveta Rūde te strādā un ar ģimeni dzīvo gadsimta ceturksni. «Mūs uzrunāja iepriekšējais bākas uzraugs, kurš te nostrādāja vairāk par 30 gadiem. Ukrainis Vasilijs Ciganovs bija draugos ar mana vīra ģimeni, neviens no viņa abiem dēliem negrasījās pārņemt darbu bākā. Tā nu, kad Vasilijs gatavojās doties pensijā, viņš jautāja, vai mēs negribam strādāt bākā.
Bija 90. gadi, trakie juku laiki, bet te – abiem darbs, dzīvoklis. Atnācām šurp, kad meitai bija četri gadi, dēlam – gadiņš. Bērni dārziņā negāja, auga tepat.
Pirmos divus gadus te iegriezās retais. Jo cilvēki bija iebiedēti no padomju laikiem, kad pie jūras nedrīkstēja pat pieiet.
Tolaik jūrmalu regulāri uzara, lai pēdas var redzēt, ja nu kāds uzdrošinājās atnākt. Vecais bācinieks stāstīja, ka tolaik, kad viņš gribēja ar saviem puikām iet peldēties, zvanījis armijniekiem un pieteicies. Toties kopā ar virsniekiem zvejojuši uz nebēdu – reiz gadījies tāds loms, ka nespējuši laivu krastā izvilkt, vajadzējis papildspēkus saukt.»
Tagad Iveta ir vienīgā darbiniece bākā, jo modernā gaismas iekārta darbojas automātiski, un to pieskata attālināti. Ja rodas nepieciešamība, atbrauc speciālists. «Tagad es te galvenokārt esmu tūristu dēļ, kā arī uzturu kārtību apkārt un ēkā. Sazvanos ar iepriekšējo bācinieku – viņam 93 gadi, dzīvo Ventspilī, grib zināt, kas te notiek, kā arī ļoti vēlas atbraukt šurp, bet grūti paiet.»
Ivetas bērni izauguši, aizgājuši savā dzīvē.
Dēls, atceroties bērnību tik romantiskā vidē, teicis, ka viss jau bijis labi, tomēr reizēm tik ļoti gribējies, lai ir kā citiem, kad atskrien draugs un uzsauc – nāc laukā!
Ivetas vīrs strādā netālajā Užavas alus darītavā un reizēm jūrā makšķerē. Vienā tādā reizē ieraudzījis peldam, kā pirmajā mirklī šķitis, boju. Tuvumā izrādījusies kara laikā nesprāgusi mīna. Kad sapieri to jūrā spridzinājuši, visi logi nodrebējuši.
Iveta spriež, ka jūra kļuvusi tīrāka. Kad sākusi bākā strādāt, krastā izskalotas pudeles un plastmasas draza, kas tagad esot retums. Nu vairs neesot arī tādi brīnumi, kādus savulaik pieredzējuši, kad smiltīs atraduši iespaidīga tilpuma traukus ar… spirtu! Izrādījies, ka tos izveicīgi vīri stiprinājuši pie kuģu enkuriem, lai nelegāli ievestu valstī, bet straume kontrabandas preci aizskalojusi.
