Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ovišu bāka
Kad ieiesiet Ovišu bākā, tā jūs pārsteigs, jo, izrādās, arī tāds iespaidīgs tornis varbūt divi vienā!
Oviši ir sena apdzīvota vieta, ko līdz 1917. gadam sauca Luserorta jeb Lisere. Vārds cēlies no zviedru valodas: lysa nozīmē degt, bet ort – rags. Bet ko nozīmē Oviši? Bākas uzraudze Iveta Bākule izstāsta divus skaidrojumus. Pirmais vēsta, ka nosaukums cēlies no līvu valodas vārda oivist, un tas nozīmējot skujains. Otrā versija arī ir ticama, proti, kad izsauciens – O, viš i! – saplūst vienā vārdā, iznāk Oviši.
Lai nu kā ar nosaukumu, bet šī vieta Tārgales pagastā ir īpaša ar to, ka tai pretī jūrā atrodas bīstams sēkļu rajons, kur bojā gājuši daudzi kuģi.
Ne jau velti tur, kur uzcelta bāka, jau sensenos laikos kurināti ugunskuri vai darvas mucas, lai jūrasbraucējiem palīdzētu orientēties vai – tieši pretēji – viņus maldinātu. Nostāsti vēsta, ka te kādreiz saimniekojuši laupītāji, dedzinot viltus signālugunskurus. Kad, tiem paklausot, kuģis uzskrējis uz sēkļa, aplaupījuši gan jūrniekus, gan vestās kravas.
Ovišu bāka ir uzskatāma par pirmo vecāko saglabājušos (turklāt – līdz pat mūsdienām bez arhitektoniskiem grozījumiem) navigācijas būvi Latvijā. To sāka būvēt jau 1809. gadā. Apbrīnojams fakts – bāka uzcelta uz koka pāļiem, masīvais konusveida tornis mūrēts no sarkanajiem ķieģeļiem un laukakmeņiem. Kad ieiesiet bākā, pievērsiet uzmanību speciālajiem stūra ķieģeļiem! Te redzami arī citi apliecinājumi tolaiku celtnieku gudrībai. Piemēram, šahtā iemūrētā nūja. Kad nūja no mitruma piebriest, tā paceļ uz augšu šahtas vāku, un telpas tiek ventilētas.
Taču celtnes tapšana neiztika bez sarežģījumiem. Bākas būvniecību izjauca… Napoleons, kas sadomāja iekarot Krieviju! Kādi gan celtniecības darbi, ja plosās karš? Bāku pabeidza būvēt 1814. gadā, kad atgriezās miers un ierastā dzīve. Tomēr, raizējoties par nemierīgiem laikiem un iespējamām kaujām, ņēma vērā Eiropas pieredzi – celt bāku, kas vienlaikus kalpo arī kā aizsardzības būve, ja nu uzbrūk ienaidnieks. Tāpēc bākas ārējā mūra biezums ir vairāk nekā pusmetrs, turklāt tai ir dubultcilindra konstrukcija – patiesībā bāka sastāv no diviem torņiem. Ārējā mūra torņa diametrs ir 11,5 metri, bet iekšpusē ir otrs tornis, kura diametrs ir 3,5 metri. Iekšējā tornī atrodas vītņveida akmens kāpnes.
Pajautājiet bāciniecei Ivetai, lai viņa parāda, kā iespējamiem iebrucējiem orientāciju nojauc viltīgi izvietotie bākas logi un balkoni, kas savieno abus torņus!
Savukārt starptelpa starp abiem torņiem noderējusi dažādu priekšmetu un iekārtu pacelšanai un nolaišanai. Bākas augstums ir 37 metri – lai uzkāptu līdz gaismas telpai, jāpieveic 152 pakāpieni. Tas nav vienkārši, jo pakāpieni ir šauri, tāpēc prātīgāk ir kāpt sāniski.
Pirmajā darbības gadsimtā, lai viss godam darbotos, te strādāja 14 darbinieki. Sākuma gados gaismas signālu nodrošināja 20 eļļas lampas, ko uzstādīja uz postamenta, kas griezās ar mehānisma palīdzību. Tehnika progresēja, un 1860. gadā bākā uzstādīja Francijas firmas Soter dioptrisko gaismas aparātu, ko darbināja pulksteņa mehānisms. Laternas diametrs bija trīsarpus metri! Acīmredzot gaismas aparāts bija īpaši vērtīgs, ja jau Pirmā pasaules kara laikā to evakuēja uz Krieviju. Līdz ar to bāka zaudēja pašu galveno – iespēju signalizēt. Tāpēc vācu okupācijas laikā uzlika jaunu gaismas iekārtu.
1919. gadā boļševiku valdība deva rīkojumu to nodzēst. Nodibinoties neatkarīgai Latvijai, bākas ugunis uzstādīja no jauna. Gaismas aparāts ar acetilēna gāzes degli darbojās līdz pat 1961. gadam, kad degli nomainīja ar elektrisko apgaismojumu. Padomju laikā bāku izmantoja arī PSRS robežapsardzības karaspēka vajadzībām Padomju Savienības robežas novērošanai.
Ovišos izveidota neliela ekspozīcija par Latvijas bāku vēsturi. Te iespējams tuvplānā apskatīt gaismas iekārtas, bākas pulksteņus, senas kartes… Katru gadu krājums papildinās, tomēr Iveta Bādere stāsta: «Daudzi materiāli un atmiņas ir aizgājuši zudībā padomju varas dēļ. Tolaik te bija slēgtā zona, kurā bez atļaujas iebraukt nedrīkstēja. Bija pat tā, ka no četru cilvēku ģimenes, kas šurp brauca ciemos, baidoties, ka muks pāri robežai, atļaujas iedeva tikai trijiem, vienam bija jāpaliek mājās. Krievu armija te saimniekoja, valdīja slepenība un to arī cilvēkiem iedresēja. Tagad vecāka gadagājuma cilvēki, kas varētu pastāstīt, jau ir aizsaulē, bet jaunie neko daudz nezina.»
Bākas teritorijā atrodas kādreizējā bānīša stacijas ēka, jo savulaik šaursliežu dzelzceļš savienoja Ventspili ar Mazirbi. Iveta stāsta, ka 37 kilometrus no Ventspils līdz Lūžņai bānītis brauca turpat trīs stundas.
Atkāpe – ugunskuģis LAIMA
Vai zinājāt, ka savulaik bākām talkā nākušas peldošās bākas, ko sauca par ugunskuģiem? Tā kā viens no tiem bijis novietots Irbes šauruma rietumu daļā uz ziemeļiem no Ovišu bākas.
Kad 1899. gadā Hamburgā uzbūvēja 37 metrus garu un 8,32 metrus platu kuģi ar diviem klājiem un sešām ūdensblīvām starpsienām, tam deva vārdu Elbe-2. To noenkuroja Elbas upes grīvā un izmantoja kā peldošu bāku. Pirmā pasaules kara laikā Elbe-2 nonāca Ventspilī – to vācu karaspēks izmantoja mīnu lauka iezīmēšanai jūrā. Kad karš beidzās, vācieši veda ugunskuģi uz mājām, bet nekur tālu netika. Sākās vētra, kuģis uzskrēja uz sēkļa un tika pamests… Laba manta iet postā – acīmredzot, tā nosprieda prātīgie latvieši. Kuģi novilka no sēkļa, aizvilka uz Andrejostu, kur izremontēja. Kuģim sākās otrā dzīve, ar jaunu vārdu – Laima. No 1928. gada Laima kļuva par peldošo bāku Irbes jūras šauruma rietumu daļā. Izvēlētajā vietā jūras dziļums bija 16 metri. Lai ugunskuģi tur nostiprinātu, kā enkuru no Liepājas ostas ar prāmi atveda 25 tonnas smagu čuguna bluķi.
Uz Laimas atradās arī jūras meteostacija, un tika veikti arī jūras straumes mērījumi, ņemti jūras ūdens paraugi un ūdens temperatūras rādītāji. Ziemā kuģi noņēma no enkura, aizvilka uz Liepāju, kur veica remontu, bet pavasarī Laima atgriezās jūrā. Tās apkalpi veidoja deviņi cilvēki – kapteinis, stūrmanis, radiotehniķis, bocmanis, motorists, motorista palīgs, divi matroži un pavārs. Pastāvīgi uz kuģa atradās seši cilvēki, katra maiņa ilga četras nedēļas, tad pienācās divas brīvas nedēļas.
Lūk, ko par ikdienu uz peldošās bākas 1937. gada 3. aprīlī rakstīja laikraksts Kurzemes Vārds:«Kuģa mastos un kādas kajītes sienās redzamas ložu pēdas. Jūrnieki zin stāstīt, ka komunisti, iebrūkot Ventspilī, uz ugunskuģa nogalinājuši vairākus vācu kareivjus, kuri pretojušies līdz pēdējam brīdim.
Vienmēr skats raugās uz 11 km attālo krastmalu, kas kā tumša svītra tikko saskatāma. Pastu pieved divas reizes mēnesī… Vienīgais, ko redzam jūrā, ira garāmbraucošie kuģi. Viņi sveicina mūs, nolaižot trīs reizes karogu līdz pusmastam. Tāpat atbildam. Pastāvīgā dzīve vientulībā uz jūras padara jūrniekus nervozus. Pirms diviem gadiem ugunskuģa kapteinis Kārlis Stefenbergs galīgā melancholijā uz kuģa pakārās. Nelaimīgo atrada kuģa komanda. S. bija nokalpojis uz kuģa 7 gadus.»
Laima kalpoja līdz Otrā pasaules kara sākumam…
