Esam izredzētie, kuru valsts robežojas ar jūru. Un kur jūra, tur kuģi un bākas. Kā krelles gar Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastu savirknētas bākas – Ainažu, Ķurmraga, Daugavgrīvas, Mērsraga, Kolkas, Slīteres bāka, Miķeļbāka, Ovišu, Užavas, Akmeņraga, Liepājas, Papes bāka.
Un vēl ir pati jaunākā – 1986. gadā uzbūvētā Irbes bāka. Tā arī ir vienīgā bāka, kas atrodas atklātos ūdeņos ap 20 kilometru attālumā no Ovišiem Irbes jūras šaurumā. Ja ar Tallink prāmi kuģo uz Stokholmu vai no tās, labā laikā to ir iespējams redzēt. Irbes bāka ir apaļš dzelzsbetona tornis, kura augšējā daļa ir sarkanā krāsā, vidus – baltā krāsā ar trim šaurām horizontālām sarkanām joslām, bet lejasdaļa – melnā krāsā. Kāpēc tāda uzmanība bākas izskatam? Jo tas ir būtiski, lai tās atpazītu. Nav iedomājams, ka bāku, kas, piemēram, ir sarkana, pēkšņi pārkrāsotu baltu. Kaut gan Irbes bāka atrodas Latvijas ūdeņos, to pārvalda Igaunijas Jūras administrācija.
Savukārt Kolkas bāka mums ir vienīgā, kuru tālajā 1884. gadā uzcēla sešu kilometru attālumā no Kolkas raga uz mākslīgās salas. Iedomājieties, to paveica, laukakmeņus savedot jūrā ar laivām un ziemā pa ledu – ar ragavām! Bākas torni izgatavoja Pēterburgā un tad pa daļām atveda uz salu. Salu izveidoja kā regulāru astoņstūri, un attālums starp pretējām malām ir 42 metri. Šajā nelielajā platībā aiz augsta mūra sienām mitinājās bākas apsaimniekotāji ar ģimenēm, vēl vairāk – te turēja pat mājlopus. Protams, tehnikas progress nodrošinājis, ka kopš 1979. gada bāka darbojas automātiski.
Ne visās mūsu bākās tūristiem ir iespējams uzkāpt, taču šoreiz pastāstīsim par tām trijām, kuras varam iekļaut savos Latvijas apceļošanas maršrutos. Ja brauksiet no Kolkas puses, tad tās, abpus Ventspilij, virknējas šādi – Oviši, Užava un Akmeņrags.