Rīga +4°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skrienot vai ejot pa mežu ar karti un kompasu rokās, vajadzīga simtprocentīga koncentrēšanās. Lai nepakluptu, neapmaldītos, atrastu kontrolpunktus. Ne par ko citu domāt nav iespējams. Pēc grūtas darba dienas viena šāda stunda mežā, un – galvā viss sakārtojies. Arī muskuļi labi pastrādājuši.
Sākuma orientieri
Tiem, kas nolēmuši izmēģināt orientēšanos pa mežu, parasti sākumā grūtākais ir – saņemties pirmo reizi aizbraukt uz vietu, kur tiek organizēti klasiskie treniņi. Tie notiek teju katru dienu, klubi ir pa visu Latviju.
Pirmais solis orientēšanās disciplīnā – atrast, kur notiek treniņi.
Pirms doties mežā ar karti, vēlams apgūt apzīmējumus – to var izdarīt uz vietas. Var pieteikties uz individuālo apmācību. Instruktors parādīs, kas ir kas kartē, kā lietot kompasu, kā – identu (ar to atzīmējas kontrolpunktos). Tos var uz izīrēt vietas. Karte katru reizi maksā vidēji 5 eiro, bet reģistrācija pirmajā reizē 2 eiro. Tikpat mēdz maksāt individuāla apmācība, bet – kā kurā orientēšanas klubā. Var arī pieteikties bērniem domātajā skoliņā, kur marķētā distancē norādītajā laikā visu izstāsta un parāda.
Vai der visiem?
Orientēšanos sauc par demokrātisku sporta veidu, un tiešām – mežā ar karti rokās var sastapt gan mazus bērnus, gan cilvēkus, kam ir 70 vai pat 80 gadi. Izmaksas nav lielas – 5 eiro par treniņu un nauda degvielai, lai nokļūtu kārtējā treniņa vietā. Orientieristi gan nereti izmanto braucam kopā iespēju, kad par nelielu samaksu var pieteikties kādam par līdzbraucēju.
Iesācējam nav vajadzīgs speciāls apģērbs – pietiks ar tādu, kas piemērots skriešanai pa mežu un kurā var justies ērti (obligātas ir garās bikses). Kompass maksā, sākot no 15 eiro, taču to sākumā var izīrēt.
Vai distancē ir obligāti jāskrien? Nē – var skriet, bet var arī iet. Tiesa, jāņem vērā, ka asfalta skrējēji, kuri pamēģina orientēšanos, sākumā zaudē – pa sūnām, purviem un smiltīm ir pavisam citāda skriešana.
Orientējoties ieslēdzas sēņotāja azarts. Tikai sacenšanās notiek nevis par pilnāko grozu, bet par to, cik punktus atradīsi un cik ilgā laikā tas izdosies. Turklāt ne vienmēr tas, kurš ātrāk skrien, ir ātrāk finišā – prasme koncentrēties un precīzi nolasīt karti var palīdzēt pat vairāk. Finišā katrs uzreiz saņem rezultāta lapiņu, kas motivē turpināt, jo katru reizi rezultātu var salīdzināt ar citiem un sevi (lapiņā redzams vidējais ātrums uz kilometru). Un, kad sāk izdoties izkļūt no meža pieklājīgā laikā, parasti jau ir āķis lūpā…
Distance, karte un kompass
Pirmais, kas jāizdara – pareizi jāizvēlas piemērota distance. Tās ir dažāda garuma un sarežģītības pakāpes, kuru nosaka reljefs, segums un kontrolpunktu atrašanās vieta (vieglāk atrast tos, kas ir tuvāk takai vai kādam lielam objektam). Distanču garums ir dažāds – sākot no 1 līdz 8 kilometriem. Var, protams, sākt ar īsāko, bet, tā kā pirmoreiz reģistrējoties jāaizpilda anketa, var palūgt organizatoriem ieteikt, kura distance piemērota – ņemot vērā gan vecumu, gan fiziskās sagatavotības pakāpi.
Karti lasa, turot tai virsū kompasu.
Tie, kam ir lielāka pieredze, turklāt ir maršruts ar izteiktu reljefu, var orientēties pēc reljefa, kompasu neizmantojot. Dažiem modeļiem nāk līdzi lupa, kas palīdz kartē saskatīt sīkos apzīmējumus. Piemēram, ķeksīšus bedrīšu vietās, kuru gals vienmēr rāda uz ziemeļiem, vai arī atšifrējumus kartes malā. Apgūt pilnīgi precīzu kartes nolasīšanu parasti prasa zināmu laiku, tas nāk ar pieredzi, taču elementāras lietas – kā apzīmē kalnus, kā ieplakas, ceļus un takas, to var saprast ātri vien.
Vai sanāks apmaldīties?
Mežā apmaldījušies ir visi, kas ieskrējuši tur ar karti rokās. Nav labais stils un arī nav jēgas akli skriet kādam pakaļ, bet pavaicāt padomu mežā sastaptam orientieristam gan ir ierasta prakse.
Ja gadījies nomaldīties un tuvumā neviena nav, protams, kā glābiņu var izmantot navigāciju telefonā. Bet parasti ātrāk vai vēlāk kādu izdosies sastapt, jo orientieristu treniņa laikā mežā ir daudz.
Svarīgi zināt, ka visus, kas mežā ieskrējuši vai iegājusi, finišā gaida iznākam. Ja kāds nenāk ārā un nav sazinājies ar organizatoriem vai draugiem, dodas meklēt.
Finiša vietā vienmēr var dabūt tēju un kaut ko ēdamu, tur cilvēki pēc treniņiem mēdz pārrunāt distanci un pieļautās kļūdas. Daudzi brauc ar ģimenēm, veidojas savstarpēji kontakti. Orientēšanās treniņu pluss ir tas, ka var braukt ar bērniem un mazbērniem, jo parasti ir iespēja tos atstāt pieskatīšanai. Ja ir suns, var doties distancē ar to – pie reizes arī suns dabū izskrieties.
Nākamais posms – sacensības
Kad orientēšanās apgūta pietiekami labi, var piedalīties sacensībās. Tajās sportisti pārstāv orientēšanās klubus, kuri sacenšas savā starpā, pārējie sacenšas individuāli. Un – katrs ar sevi.
Kad paredzētas stafetes sacensības starp klubiem vai rogainings, vajadzīga komanda. Tad jaunpienācēji, kuri labi orientējas, ir uz izķeršanu. Sacensības parasti notiek brīvdienās, trīs dienas ilgais pasākums Kāpa (Baltijas mēroga) ir populārākais. Tajās var startēt arī tie, kas nevēlas sacensties (direct grupa), ir dažāda garuma un sarežģītības distances. Vakaros ir koncerti, citas izklaides.
Kas vajadzīgs pirmajā reizē
- Sporta apģērbs. Garās bikses jāvelk tādas, kuras nav žēl saplēst, kā nereti gadās, skrienot cauri brikšņiem. Vēlāk var pirkt izturīgās orientēšanās sportam domātās bikses (lielākā izvēle OSveikals.lv). Nenāk arī par skādi, ja ir krekliņš vai jaka ar garām piedurknēm.
- Sporta apavi ar rievotu zoli. Sākumam pietiks ar piemērotiem skriešanas apaviem. Ja turpina, vērts iegādāties īpašos apavus ar radzēm, kas slapjumā palīdz noturēties nepaslīdot (zīmoli: Inov, Icebug, VJ Integrator, Salomon). Daudziem noder speciālie apavi ar paaugstinātu potītes daļu.
- Zeķes. Ja ir problēmas ar vēnām – kompresijas zeķes. Noder hidrozeķes, kas nelaiž cauri mitrumu un saglabā pēdas siltas. Pavasarī un rudenī pareizās zeķes ļauj sportot, saglabājot komforta sajūtu. Treniņi notiek arī sniegā, bet daudziem nepatīk, ka slīd, turklāt pēc pēdām var redzēt, kur citi skrējuši.
- Cepure ar nagu noderēs tiem, kas skrien ar brillēm – nags pasargās no lietus lāsēm uz tām.
- Potītes fiksators. Pieredzējuši orientieristi iesaka jau pirmajā reizē uzlikt īpašos orientēšanās sportam domātos teipus, kuri nopērkami uz vietas sacensību vai pasākuma centrā (Magnētā vienmēr ir arī veikals). Tur parādīs, kā uzlikt šo teipu. Daļa dalībnieku potītes teipo uz katru treniņu, jo šie teipi turas mitrumā, dubļos, nepadarot kājas smagas.
Ja ir problēmas ar mugurkaulu, labāk izvēlies iet, nevis skriet. Skriešana pa sūnām mugurkaulam ir saudzējošāka, nekā skriešana pa asfaltu. Tomēr, ja mugura sāk sāpēt, labāk distancē iet soļiem.
Orientēšanās sporta disciplīnas:
- klasiskā orientēšanās jeb orientēšanās skrējiens apvidū (populārākā);
- ziemas orientēšanās jeb orientēšanās ar slēpēm,
- velo orientēšanās;
- orientēšanās taku distancē (no vairākiem dabā redzamiem kontrolpunktiem jāatzīmē to, kura atrašanās attēlota kartē, svarīga ir kartes lasīšanas spēja, nevis ātrums);
- rogainings (komandās skrējiens vai pārgājiens, meklējot kontrolpunktus 4, 6 vai 24 stundu laikā jebkurā kartē iezīmētā apvidū, mēdz notikt arī pa Rīgas ielām).
Katrs var atrast sev tuvāko klubu treniņiem:
lof.lv/kur-orienteties-latvija
lof.lv/treninu-iespejas
Galvenie plusi veselībai
- Kardiotreniņš svaigā gaisā.
- Trenē veiklību (jāizvairās no šķēršļiem, kas dabā ir ik uz soļa) un izturību.
- Uzlabo domāšanu, vērīgumu un atmiņu.
- Stiprina dziļos muskuļus (ejot vai skrienot pa nelīdzenu virsmu, visu laiku sevi jānotur taisni).
- Nostiprina potīšu locītavas (lai nepakluptu, locītavas muskuļi un saites visu laiku strādā).
- Nomierina nervus (distancē ne par ko citu domāt nav iespējams).
