Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pirmā vecāku sapulce bērnudārzā. Sajūta kā skolā audzināšanas stundas laikā – it kā neko sliktu neesmu izdarījusi, bet tāpat jūtos nedaudz vainīga. Manējais pats neprot ne kārtīgi apģērbties, ne zābakus uzvilkt, ne saulīti uzzīmēt… Visi vecāki kārtīgi sēž pie mazajiem bērnu galdiņiem, ielocījuši garās kājas uz mazajiem krēsliņiem un kā skolā visu audzinātājas teikto pieraksta. Es, protams, esmu aizmirsusi gan blociņu, gan rakstāmo, un rokās man bēbis, kam tā pieaugušo runāšana šķiet galīgi garām, viņš grib rāpot!
«Nu tā, mīļie vecāki, jau laicīgi gatavojamies ražas svētkiem. Būs pasākums, kurā obligāti jāpiedalās un jums arī būs aktīvi jāiesaistās!» paziņo audzinātāja.
Laiks paskrien nemanot, oktobris jau klāt. Viss sākas ar izstādi – kuram būs izdomas bagātākais un atraktīvākais dārzeņu cilvēciņš, kosmosa kuģis, ķirbja kariete vai mājiņa. Gluži kā konkursā Ko tu proti? Neko dižu jau es neprotu, kartupeļus varu nomizot, burkānus ripiņās sagriezt, bet kabaču raķeti vai burkāna princesi gan neprotu uztaisīt. Nav man tādu talantu neviens šūpulī ielicis. Un ausīs vēl skan stingrais audzinātājas norādījums: «Darbiņi jāveido bērniem kopā ar vecākiem!» Paliekam pie kartupeļa cilvēciņa. Kamēr midzinu bēbi, trīsgadnieks pats jau ķēries pie darba. Pēc mirkļa atskan kliedziens: «Mammu, man kartupelis netīrs palika!» Ja netīrs, tad nomazgā, mīļo dēliņ. Tikai ienākot virtuvē, ieraugu, ka puikam asiņo pirksts – viņš pats ar lielo virtuves nazi centies sagriezt kartupeli. Vakarā, kad pirkstam uzlikts plāksteris un asaras nožuvušas, tiek pieņemts ģimenes padomes lēmums – ar šo uzdevumu jātiek galā tētim! Uh, vismaz viena problēma nost no maniem pleciem. Par brīnumu, vīrs ar lielu entuziasmu iesaistās šajā projektā – top robots no burkāna un pastinaka.
Strauji tuvojas noliktais pasākuma datums, un tikai trīs dienas pirms svētkiem uzzinu, ka bērniem jāierodas maskās.
«Kā? Vai tad jūs, mammīt, nezinājāt – jūsējais būs ezis! Mēs jau pirms divām nedēļām bērniem visu izstāstījām. Maska jāgatavo vecākiem, nedrīkst ņemt veikalā pirktās!»
Kā lai pagatavo eža masku? Ko lai tagad daru? «Eža adatiņas varat uztaisīt, piemēram, no maziem papīra konusiņiem, piešujiet tos pie auduma, un eža maska gatava. Tas taču ir pavisam vienkārši!» jau mazliet maigākā balsī paziņo audzinātāja. Bet ezim taču ir simtiem adatu, ne jau piecas vai desmit. Un kā papīru lai piešuj pie auduma? Kaut kāds ārprāts! Par laimi, man palīdz visu varenais internets – ielieku izmisuma pilnu ziņu, ka meklēju pašu darinātu eža masku trīsgadniekam, un jau pēc stundas viena paziņa ir gatava aizdot savējo.
Klāt lielā diena. Audzinātāja jau laikus paziņo, ka pasākums notiks ārā. Tie bērni taču ir tik hiperaktīvi, ka uz vietas nevar nosēdēt un lielajā zālē viņus nevar laist! Ārā līst, no rīta līdz vakaram, jau nedēļu no vietas. Vecāki drūzmējas uz trepēm, iekšā grupiņā nedrīkst iet, jo pēdējā brīdī tiek paziņots, ka pasākums tomēr tiek pārcelts uz iekštelpām. Paldies dievam, vismaz nebūsim salijuši kā tādi suņi, piedodiet, eži. Pēc pusstundas ilgas gaidīšanas ar brēcošu bēbi vienā rokā un pelēko zirņu bļodu otrā (jo jāierodas ar groziņiem) sagaidām mūsu bērnus, kas svinīgā masku gājienā tiek vesti pa bērnudārza gaiteni. Audzinātājai pie rokas iet manējais trīsgadnieks – noraudājies, bez eža maskas, ar nosmulētu krekliņu mugurā.
Pārējie gan saposušies – vien nenobrīnīties par vecāku izdomu un prasmēm masku izgatavošanā. Ir gan rozā zaķis, gan lapsa ar princešu kroni galvā. Beidzot nonākam grupiņā, sākas dziesmas un rotaļas latviskā garā.
Ieraugu, ka manējais iebarikādējies grupiņas stūrī. Kad prasu, vai iesim rotaļās, puika paziņo, ka viņam dārziņā NEPATĪK un vispār viņš grib čurāt. Vairāki bērni ieķērušies mammām svārkos un nekust ne no vietas, vēl pāris noslēpušies garderobes skapīšos. Atmosfēra, maigi izsakoties, visai saspringta, bet, kad bērni tiek pie pīrāgiem un citiem gardumiem, grupiņā notiekošais kaut nedaudz atgādina svētkus.
Ejot mājās, dēls dzied dārziņā iemācītās ražas svētku dziesmiņas (pasākuma laikā gandrīz neviens no bērniem nedziedāja, manējais arī, protams, ne) un, kad vaicāju, kādēļ viņš negribēja vilkt eža masku, priecīgs paziņo: «Es gribēju būt dinozaurs, nevis kaut kāds tur ezis! Tas ir daudz stilīgāk, mammu!»
Populārākie raksti
