Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vairums zinātnieku un mākslas vēsturnieku piekrīt, ka gleznā ir attēlota Florences tirgotāja Frančesko del Džokondo sieva Liza (1479–1542), tomēr gadsimtu garumā parādījušās arī citas teorijas.
Leonardo da Vinči biogrāfs Seržs Bramlijs 1994. gadā rakstīja, ka pastāv dažādas versijas par gleznā attēlotās personas identitāti un katra no tām ir vairāk vai mazāk ticama. Piemēram, teorija par to, ka patiesībā neviens nav pozējis šim portretam un mākslinieks vienkārši uzzīmējis savu ideālo sievieti.
Tehnoloģiju attīstība palīdzējusi pētniekiem dziļāk ieskatīties ne tikai Monas Lizas slavenajā smaidā, bet arī viņas acīs un izdarīt pārsteidzošus atklājumus, kas varētu norādīt uz modeles personību.
«National Geographic» raidījuma «Senās mistērijas» jaunā sezona aicina uzzināt par pārsteidzošiem cilvēces noslēpumiem, ko atklāj pasaules vadošie pētnieki, arheologi, vēsturnieki un citi savas jomas profesionāļi.
Populārākās versijas par modeles identitāti
Tiek uzskatīts, ka da Vinči (1452–1519) «Monu Lizu» sāka gleznot 1503. gadā. Darba izstrādes laiks ildzis no trim līdz četriem gadiem, taču vēsturnieki lēš, ka mākslas darbs tika pabeigts ap 1517. gadu.
1987. gadā māksliniece un pētniece Liliana Švarca dalījās ar atklājumu, ka «Mona Liza» īstenībā ir Leonardo da Vinči pašportrets. Savus apgalvojumus viņa pamatoja ar divu dažādu gleznu sejas vaibstu digitālās analīzes rezultātiem. Proti, viņa salīdzināja “Monu Lizu” ar citu da Vinči gleznu «Vīrieša portrets», kurā ir attēlots pats mākslinieks.
2004. gadā itāļu vēsturnieks Džuzepe Palanti publicēja sevis rakstīto grāmatu «Mona Liza ir atklāta: Leonardo modeles patiesā identitāte». Tajā viņš apkopoja pieradījumus, kas apstiprina vispārpieņemto versiju par Lizu del Džakondo. Palanti apgalvoja, ka Leonardo tēvs draudzējās ar Lizas vīru un pasūtīja viņas portretu kā dāvanu draugiem, atzīmējot viņu otrā dēla piedzimšanu.
2014. gadā kāds cits pētnieks vārdā Andželo Paratiko izteica apgalvojumu, ka Mona Liza patiesībā ir Leonardo da Vinči māte, kas it kā esot bijusi ķīniešu izcelsmes verdzene. Jāpiebilst, ka agrāk izskanēja arī versijas, ka mākslinieka māte bija verdzene no Vidējiem Austrumiem.
Slavenais psihoanalīzes pamatlicējs Zigmunds Freids (1856–1939) arī pieļāva, ka Leonardo uzzīmēja savas mātes smaidu, kuru glabāja savās atmiņās.
Mona Liza varēja būt arī itāļu muižniece Katerīna Sforca (1463–1509), kuru toreizējais Romas pāvests Aleksandrs VI (1431–1503) apvainoja mēģinājumā noindēt un ieslodzīja cietoksnī.
Pastāv arī pieņēmums, ka Leonardo attēlotā sieviete ir Izabella d’Este jeb Aragonas Izabella (1463–1509). Viņa bija Francijas karaļa Filipa III (1245–1285) sieva un karaliene konsorte.
Kods, kas redzams acīs
Silvano Vinčeti, kas sevi sauc par mākslas detektīvu, izvirzīja vēl vienu versiju par slavenajā gleznā attēloto modeli. Viņš apgalvo, ka, daudzkārt palielinot attēlu, saskatījis burtu «S» Monas Lizas kreisajā acī un burtu «L» – labajā. Taču tas nebija vienīgais viņa atklājums. Vinčeti arī ieraudzīja ciparu «72» zem tilta, kas ir da Vinči gleznas fonā.
Mākslas detektīvs uzskata, ka šie burti un cipars norāda uz modeles identitāti, precīzāku gleznas tapšanas gadu un ir pierādījums tam, ka Leonardo aizrāvies ar reliģiju un mistiku.
Jāatzīmē, ka Vinčeti nav personīgi pētījis gleznu, kas atrodas Luvras muzejā Parīzē. Viņa atklājumi ir balstīti uz augstas izšķirtspējas gleznas fotogrāfijām. Tās tikušas digitāli apstrādātas kādā Romas laboratorijā.
Burts «L» ir uzzīmēts tieši tā, kā citās Leonardo gleznās un, visticamāk, norāda uz viņa vārda pirmo burtu vai arī uz Lizu del Džakondo.
Savukārt, cipara «72» nozīme ir atrodama Kabalā. Tā ir jūdaisma reliģijas mistiska mācība, kuras pamatā ir Vecās Derības vārdu un skaitļu simboliska interpretācija. Šis cipars nozīmīgs arī kristietībā, jo «7» ir asociācija ar pasaules radīšanu. Turpretim cipars «2» var norādīt uz sievietes un vīrieša divējādo dabu.
Vinčeti uzskata, ka burts «S» norāda uz Sforcas klanu, kas valdīja Milānā. Ir zināms, ka da Vinči pavadīja tur laiku starp 1482. – 1499. un vēlāk 1506. – 1507. gadu. Pēc zinātnieka domām, tas varētu nozīmēt, ka darbu pie «Mona Lizas» viņš neuzsāka 1503. gadā. «S» var norādīt arī uz Leonardo mācekļa Salai iesaukas pirmo burtu.
Džans Džakomo Kaproti, kurš bija pazīstams ar iesauku Salai, sāka mācīties pie meistara jau desmit gadu vecumā un pavadīja kopā ar Leonardo apmēram 25 gadus. Puisis arī daudzkārt pozēja da Vinči gleznām, piemēram, «Svētajam Jānim Kristītājam» un «Angelo Incarnato».
Vinčeti salīdzināja «Monu Lizu» ar citām Leonardo gleznām, kurām pozēja Salai un secināja, ka deguns, piere, žokļa līnija un smaids ir gandrīz identiski. Tas deva Vinčeti iemeslu apgalvot, ka gleznā attēlots Leonardo māceklis, kuram, iespējams, ar da Vinči bija arī romantiska rakstura attiecības.
Melis, zaglis un uzdzīvotājs
Džans Džakomo Kaproti da Oreno jeb Salai piedzima 1480. gadā. 1490. gadā viņš nonāca Da Vinči mājās kā māceklis un kalps. Tikmēr viņa tēvs strādāja māksliniekam piederošajā vīna dārzā.
Laikabiedri aprakstīja viņu, kā izskatīgu jaunekli ar sprogainiem matiem. Pats Leonardo gan reiz nosaucis Salai par meli, zagli un uzdzīvotāju. Jāpiebilst, ka publiski zināmas bija vismaz piecas zādzības, kuras viņš paveica, dzīvojot pie da Vinči.
25 gadi, kurus Salai pavadīja ar da Vinči, palīdzēja viņam izkopt mākslinieka talantu. Viņš ir «Kailās Mona Lizas» jeb «Monna Vanna» autors. Šī glezna, tāpat kā «Mona Liza», šobrīd ir redzama Luvras muzeja kolekcijā. Mākslas zinātnieki arī uzskata Salai par Madrides «Prado» muzejā izstādītas «Monas Lizas» kopijas autoru.
Pēc da Vinči nāves 1519. gadā, Salai mantoja pusi no vīna dārza, kurā strādājis viņa tēvs. Leonardo novēlēja savam māceklim arī mākslas darbus, starp kuriem, iespējams, bija arī slavenā «Mona Liza». Tā kopā ar citām Leonardo gleznām pēcāk nonāca Romas pāvesta īpašumā. Salai nomira piecus gadus pēc sava skolotāja. Tas notika 1524. gadā, īsi pēc tam, kad viņš guva ievainojumus duelī.
Kas slēpjas zem Mona Lizas
Zinātnieks no Francijas, Paskāls Kote vairāk nekā 15 gadus pētīja da Vinči meistardarbu ar īpašas atstarotās gaismas tehnoloģijas palīdzību. Viņš apgalvo, ka šī tehnoloģija ļauj iegūt precīzāku priekšstatu par krāsas kārtām nekā infrasarkano staru analīze un skenēšana. Abas šīs metodes izmantoja iepriekšējos gleznas pētījumos.
Kote nonāca pie secinājuma, ka zem visiem zināmā portreta paslēpts cits sievietes sejas attēlojums. Proti, sieviete sēž ar sānu pret skatītājiem, un tās sejā nav noslēpumainā smaida. Viņai ir lielāks deguns un galva, mazākas lūpas un šī sieviete būtiski atšķiras no tās Monas Lizas, pie kuras esam pieraduši.
Tomēr mākslas eksperti norāda, ka gleznojums zem mākslas darba nav nekas neparasts – ir zināms, ka Leonardo daudzkārt uzlaboja savus šedevrus.
