Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Elizabete Teilore ir aktrise, kuras vārdu zinās ikviens kinomīlis. Viņas šarmas un nedaudz ellišķīgais skatiens dzīves laikā ir apbūris ne vienu vien vīrieti. Ne velti Teilores dzīves gājumā reģistrētas astoņas laulības un neskaitāmi mīļākie. Tomēr viņas mūža mīla allaž bijusi skaistais britu aktieris Ričards Bērtons. Lai gan abi viens otru mīlēja kaislīgi, taču šie balodīši bija pazīstami arī ar pamatīgiem skandāliem, greizsirdības scēnām un uzdzīvi. Reiz Teilores neatlaidība un nevēlēšanās atstāt savu mīļoto kopā ar citām kolēģēm lika uzplaukt veselai pilsētai.
Nofilmēts!
Viņi satikās un iemīlējās dažus gadus iepriekš – 1962. gadā Romā. Viņš bija Marks Antonijs, bet viņa – Kleopatra. Par šo tikšanos pēc tam klīda leģendas – tās bija tikpat bangojošas kā abu turpmākās attiecības. Viņš par šo amerikānieti bija kaut ko pa ausu galam dzirdējis, bet nedeva ne piecus šiliņus – kaut aktrisi dievināja visa pasaule. Viņš taču bija Ričards Bērtons – britu teātra skatuves zvaigzne, Šekspīra aktieris, dižā Lorensa Olivjē mantinieks! Kāda vella pēc viņam jādala ekrāns ar kaut kādu Elizabeti Teilori, kino aktrisīti? Mis Pupi, tā viņš saukāja Teilori, vēl pirms bija viņu saticis un arī viņu pirmās tikšanās reizē.
Arī viņai bija nospļauties par to drūmo britu snobu, taču kā aktrise – kaut visādu trūkumu viņai patiesi netrūka – Elizabete Teilore bija caur un cauri profesionāle. Tāpēc, kad smagi paģirainajam Bērtonam viņu pirmajā kopējā ainā, rokām trīcot un līstot sviedriem, aizmirsās teksts, viņa laipni un koleģiāli palīdzēja tikt laukā no neveiklās situācijas. Un tieši tik vienkārši visa Bērtona augstprātība izkusa kā pēdējā spītīgā lāsteka, kurai vēlīgi uzsmaidījusi aprīļa saule. Piepeši aiz skarbajām bruņām un grima kārtas Elizabete ieraudzīja jūtīgu (viņa pati teica – pārāk jūtīgu) sirdi. Bet viņš slavenajā kinodīvā atpazina siltu, gādības un mīlestības pilnu sievieti. Tas bija noticis. Viņi iemīlējās kā bez prāta – gluži kā zibens ķerti. Kad tika filmēts abu pirmais skūpsts, elektrība esot pašķīdusi visā filmēšanas laukumā. Režisors saucis «nofilmēts», taču abi aktieri turpinājuši skūpstīties, atstājot visu filmēšanas komandu, apjukumā kasot pakaušus. Pasaule varēja apstāties.
Ak vai…
Viss jau būtu skaisti, ja vien abi tobrīd jau nebūtu precējušies. Bērtons vadīja jau trīspadsmito gadu saskanīgā laulībā ar velsiešu aktrisi Sibilu Viljamsu, kura piedevām tūliņ pēc kāzām bija pametusi visai veiksmīgo karjeru, lai veltītu laiku ģimenei – vīram un abu meitām. Viņi bija Lielbritānijā vispār apbrīnots pāris.
Savukārt trīsdesmit gadu vecā Elizabete Teilore tobrīd bija laulībā ar savu ceturto vīru, aktieri Ediju Fišeru, un audzināja iepriekšējās laulībās dzimušos trīs bērnus. Fišers Elizabetes dēļ bija pametis savu iepriekšējo sievu Debiju Renoldsu, kura – ak vai! – tobrīd bija Elizabetes labākā draudzene. Vēl trakāk – Debija un Edijs bija bijuši vedēji Elizabetes iepriekšējās kāzās ar kino producentu Maiku Todu. Kad Tods gāja bojā lidmašīnas avārijā (tā bija viņa privātlidmašīna, kas nokristīta sievas vārdā par «Lizu»), draugu pāris uzņēmās rūpes par bēdu sagrauzto aktrisi, un tad Edija rūpes pārauga kaislībā, un Elizabete nespēja pretoties. Toreiz tas bija milzīgs skandāls – un visa vaina tika uzvelta Edijam. Blondā un mīlīgā Debija bija īsta sirdspuķīte un Amerikas mīlule, leģendārās filmas «Singing in the Rain» galvenā varone, gādīga sieva un divu bērnu māmiņa – viņai juta līdzi ne vien visa Holivuda, bet visa Amerika! Savukārt Edijam šis neprāts maksāja ļoti dārgi. Nepietika ar nebeidzamiem avīžrakstiem un pat skaļiem fui!, kas viņa virzienā lidoja uz ielas, arī viņa karjera saņēma nāvējošu cirtienu – viņa vadītais populārais televīzijas šovs «The Eddie Fisher Show» tika noņemts un jaunu darbu viņam neviens vairs nepiedāvāja.
Kinofilma «Kleopatra» bija nepieredzēti vērienīgs un riskants projekts – kompānija «20th Century Fox» tajā bija ieguldījusi visus līdzekļus un nonāca mata tiesas attālumā no bankrota, taču jau tā rekordlielais budžets tikai turpināja augt. Uz kārts bija likts ne viena vien cilvēka liktenis. Un tagad šis skandāls – pēdējais, ar ko filmas producenti vēlējās ķēpāties! Taču kaislība, kas uzbangoja starp abām kinozvaigznēm, esot bijusi tik spēcīga, ka neviens pat nemēģināja viņus vest pie prāta. Abi bija kā apmāti un gatavi pamest pilnīgi visu, lai tikai būtu kopā. Teilores vīrs Fišers, kas tobrīd arī bija atbraucis uz Romu pie sievas, sapratis notiekošo, vienkārši paklausīja filmas režisora ieteikumam un, klusēdams sapakojis somas, atgriezās mājās pie Teilores bērniem.
Par mīlestību nobalsoja arī filmas skatītāji ar saviem maciņiem – kaut pretrunīgi vērtēta, «Kleopatra» bija tā gada lielākais kases grāvējs. Īstas kaislības, nevis morālās vērtības – lūk, ko patiesībā vēlējās publika.
Apslēpta pērle
Džons Hjūstons tobrīd bija viens no slavenākajiem un prestižākajiem Holivudas režisoriem – viņa kontā bija tādas filmas kā «Asfalta džungļi», «Sjerramadres dārgumi», «Mobijs Diks», «Afrikāņu karaliene» un citas. Režisors bija pazīstams ar savu neparasto pieeju filmēšanas procesam, kā arī neparastām filmēšanas vietām, ko viņš azartiski meklēja tuvos un tālos pasaules nostūros, šim nolūkam netaupot ne laiku, ne līdzekļus. Kad Hjūstons saņēma kinostudijas pasūtījumu Tenesija Viljamsa lugas «Iguānas nakts» ekranizēšanai, filmēšanas vieta viņam bija skaidra acumirklī. Tai bija jābūt Puertovaljartai – sīkam, mežonīgam zvejnieku ciematiņam Meksikas rietumu krastā. Hjūstons tur bija paviesojies tīras sakritības dēļ – viņš bija ieaicināts ciemos pie kāda meksikāņu arhitekta, kurš okeāna piekrastes džungļos bija iemanījies uzbūvēt villu un nekad nelaida garām iespēju padižoties ar savu dārgumu.
Nonācis šajā vietā, režisors jutās, kā nejauši izzvejojis retu pērļu gliemeni. Tobrīd Puertovaljarta bija ārpasaules gandrīz neskarta, mežonīga – un vienlaikus neticami gleznaina. Kalni, kas ieskāva šo ciemu, iestiepās okeānā, apgrūtinot kā ceļu būvi, tā arī kanalizācijas un elektrības ievilkšanu. Puertovaljartas iedzīvotāju vairums bija izbijušie sudraba racēji no apkārtnes kalniem, kas, atradnēm izsīkstot, pārvācās tur, kur bija zvejojamas jūras veltes un kokos plūcami mango, banāni un citi augļi. Līci, kurā ciematiņš iegūlies, kopš konkistadoru laikiem sauca par Baja de Banderasu, karodziņu līci, par godu vietējo indiāņu tradīcijai namus un ielas rotāt ar daudzkrāsainiem karodziņiem. Rietumu hipiji būtu varējuši pamācīties no šī ciema iedzīvotājiem, kā vadīt dzīvi mierā, baudā un saticībā – kaut šejieniešiem nebija ne naudas, ne īstas izglītības, ne infrastruktūras, ne ērtību, viņiem tomēr bija pilnīgi viss: brīnišķīgs klimats, krāšņa daba, labs ēdiens, mūzika, brīvība un Klusā okeāna bezgalīgā mīlestība. Šī bija ideāla dekorācija stāstam par izbijušu, no baznīcas padzītu mācītāju, kurš Meksikas pludmales eksotiskajos džungļos cīnās ar saviem dēmoniem.
Holivuda nāk!
Ļaudis te pa ielām staigāja kailām kājām – ieraugot lepnos amerikāņus, viņi laipni smaidīja un pieņēma tos kā savus ģimenes locekļus. Un pat nenojauta, ka ārzemnieku ierašanās nozīmē beigas viņu ierastajai dzīvei. Holivuda šeit ieradās strauji un ar vērienu – ik minūti taču griezās dolāru skaitītājs! Un ar neaptveramu troksni: piepeši virs zvejnieku galvām ik dienas tarkšķēja helikopteri un privātās lidmašīnas, jo sākotnēji pilsētiņai nemaz nebija iespējams citādi piekļūt, zāģi, monotoni īdot, bez žēlastības izcirta džungļus, traktori un kravinieki būvēja ceļus un pieveda simtiem tonnu būvmateriālu, kas uzbūra filmā redzamās viesnīcas un dzīvojamās mājas. Puertovaljarta un tai piegulošie zvejnieku ciematiņi tika pie elektrības un kanalizācijas, un pat karstā ūdens – kas šajā klimatā gan bija pilnīgi lieki.
Kad šeit ieradās filmēšanas grupa, visi tās dalībnieki jutās, kā nokļuvuši paradīzē. Bet cilvēks ir tā iekārtots, ka uz paradīzes skaistumu nespēj vienkārši skatīties un priecāties – cilvēkam gribas to padarīt par savu un dalīties šajā skaistumā ar savējiem. Tā Puertovaljartā tapa pirmās villas – Holivudas ļaužu paradīzes rezidences, kur tie rīkoja lepnas ballītes, ieaicinot draugus un kolēģus, kas savukārt arī, protams, iekāroja gabaliņu paradīzes sev. Vietējie ļaudis tika norīkoti turp piegādāt svaigus augļus un jūras veltes, uzkopt un pieskatīt, spēlēt ģitāras un izklaidēt augstos viesus ar vietējo mūziku. Un, ak, kas par brīnumiem viņiem bija turpmāk jāpieredz!
Suns zina
Bet tikmēr tapa filma. Stāsta galvenā varoņa – no baznīcas izraidīta un dzīvē apmaldījušās mācītāja, alkoholiķa – lomai Ričards Bērtons bija pirmā izvēle. Šim britam piemita kaut kas tik mežonīgs, brutāls, neaptēsts – tā laika Holivudas lielie spīdekļi šai lomai bija par mīkstu. Tobrīd Bērtons jau bija pametis savu ģimeni un lietaino Angliju un baudīja mīlestību un paparaci apsēstību. Par Elizabeti un Bērtonu prese rakstīja burtiski katru dienu. Abi tik skaisti, talantīgi, veiksmīgi, bagāti, temperamentīgi, bezkaunīgi – un tik neprātīgi iemīlējušies! Un viņiem no tiesas bija vienalga, ko par viņiem saka un domā.
Elizabete par Ričarda lomu vienlaikus priecājās, bet tai pašā laikā uzrīkoja pāris tādu scēnu, ka Ričards jau bija gatavs no tās atteikties. Viņa negribēja tik ilgi būt šķirta – turklāt filmēšanas grupas vajadzībām simts jūdžu rādiusā bija pieejams tikai viens telefons! Bet pats trakākais – Teilore nevarēja pieļaut, ka Ričards vairākus mēnešus pavada džungļos kopā ar Avu Gārdneri, vienu no filmas galvenajām sieviešu kārtas varonēm. Suns taču zina, ko ēdis, – un attiecībā uz vīriešiem, jo īpaši kolēģiem, Avai Holivudā bija tāda pati reputācija kā Elizabetei. Arī Ava bija ārkārtīgi skaista un talantīga. Un arī viņā kūsāja versmains temperaments. Gārdnere bija nesen šķīrusies no sava trešā vīra Frenka Sinatras un pat neslēpa, ka vislabāk dienas vada, malkojot stiprus dzērienus un mīlot kaislīgus vīriešus. Nu nē, Elizabete to nevarēja pieļaut! Viņa atcēla visus projektus, saviem trijiem bērniem noalgoja aukles un sāka kravāt mantas ceļojumam uz Meksiku, lai būtu līdzās savam vīrietim. Studija, protams, bija stāvās šausmās – skandālu negribēja neviens, taču visi zināja, ka Elizabete ir spīdoša skandālu meistare. Tomēr nelīdzēja ne lūgšanās, ne draudi. Elizabete bija noskaņota kareivīgi, savukārt Ričardam bija vienalga, ko čīkst kaut kādi naudas maisi. Tobrīd viņi abi bija tāda mēroga zvaigznes, ka ne studiju bosi, ne avīžu virsraksti viņiem vienkārši neko nevarēja padarīt.
Pie sāniem
Pirmās nedēļas Elizabete cēlās ik rītu, lai mazā gaismiņā kopā ar filmēšanas grupu laivā mērotu krietnu pusstundu līdz filmēšanas laukumam netālajā zvejnieku ciematiņā Mismaloja. Un nenogurusi sēdēja filmēšanas laukumā, nenolaižot acu no sava vīrieša. Pēc tam viņai… apnika. Turkāt arī agrā mošanās nebija pa spēkam, jo vakarus šis pāris vislabprātāk vadīja, mīlējoties, skandalējot un tukšojot tekilas pudeles. Tā Elizabete sev par pārsteigumu atklāja pilnīgi citu pasauli – viņa savā nodabā netraucēti pastaigājās pa pilsētiņas ieliņām un vientuļajām pludmalēm un pirmo reizi zem saulainajām Meksikas debesīm sajutās patiešām brīva un laimīga.
Vietējiem iedzīvotājiem pilnīgi nekā neizteica ne filmas režisora, ne aktieru vārdi – bālģīmjus svešiniekus viņi gluži vienkārši uzņēma kā savējos. Elizabete bija apburta. Filmēšanas laikā iekrita aktrises dzimšanas diena, un Ričards viņi uzdāvināja māju – kolosālu meksikāņu stila villu ar deviņām guļamistabām gleznainajā Saragosas ieliņā, stāvā pakalnā ar skatu uz visu Baja de Banderasas līci. Un pats sev nopirka namu ieliņas pretējā pusē – lai kaut uz mirkli aizmuktu no Elizabetes viesuļvētrām, kad tās savilkās pār mājas iemītnieku galvām, līdzi nesot plīstošus traukus, izsmērētu kosmētiku, trīsstāvīgus lamuvārdus un ļaunus lāstus. Taču pats romantiskākais žests bija tiltiņš, ko aktieris lika uzbūvēt – tas vienmēr savienoja abas mājas un tika nokristīts par mīlnieku arku. Pāris mēnešus vēlāk abi apprecējās.
Kaislību dievi
Laiks Puertovaljartā bija skaistākais viņu dzīvē – abi vēlāk tā atzina intervijās, arī tad, kad jau sen bija šķīrušies. Viņi bija visvairāk nīstais, apskaustais un arī apbrīnotais pāris pasaulē. Viņu eksotisko mīlas ligzdiņu ik nedēļas apciemoja dažādas Holivudas zvaigznes, un, piemēram, Pīters O’Tūls uzcēla sev brīvdienu māju tieši viņiem kaimiņos. Viņi bezdievīgi dzēra un uzdzīvoja, rīkoja ekstravagantas vakariņas un ballītes, bet naktīs devās uz pludmali, lai mēnesnīcā peldētos kaili, džungļu iguānām vienaldzīgi nolūkojoties cilvēcisko kaislību saceltajās putās. Abi sarunājās kā veci jūrnieki, strīdējās un pat kāvās, taču mīlēja viens otru kā neprātīgi.
Kādā reizē slaveno pāri intervijai un vāka foto uzrunāja amerikāņu leģendārais žurnāls «Look». Tieši pirms fotosesijas pilsētelē nobruka ūdens padeve, tāpēc Teilore izsauca frizieri no Losandželosas, lai viņš atlido un izmazgā viņai matus baseinā un ieveido tos pirms fotosesijas. Toreiz ieradās vesela stilistu armija. Uz to brīdi dīva jau bija «ķirsī» – ūdens varbūt viņas villā nebija, taču tekilas un viskija netrūka nekad. Pārcilvēciskiem spēkiem viņa tika uzfrišināta, safrizēta un nogādāta pludmalē, kur bija iecerēta fotosesija. Protams, mitrais, lipīgais jūras gaiss momentā izpurgāja visus centienus, un aktrise izskatījās pēc vecas slotas, kas ietērpta dārgā kažokā. Vēl trakāk – viņa sāpīgi nokrita no akmens, uz kura bija uzstutēta kadram. Kādu mirkli dīva lādēdamās vārtījās smiltīs, un tikai Ričarda paģirainais lika viņai savākties un piecelties kājās. Gāja vaļā pamatīgs jandāliņš, taču, tiklīdz uz viņiem tika notēmētas kameras, abi izskatījās karaliski kā tādi kaislību dievi. Šis Puertovaljartas akmeņainajā pludmalē tapušais vāka foto žurnāla ilgā mūža laikā esot bijis viens no slavenākajiem, un numurs – viens no visvairāk pārdotajiem.
Tumšas kaislības
Drīz vien pēc Elizabetes ierašanās sekoja arī paparaci spiets. Burtiski diennaktīm viņi dirnēja līča klintīs un slēpās džungļos aiz aktrises mājas, lai noķertu kādu sulīgu momentu. Un tādu, protams, netrūka – laikraksti un žurnāli ne vien ASV, bet arī Lielbritānijā, Itālijā, Vācijā, Francijā tobrīd burtiski pārtika no šī pāra.
Arī filmas uzņemšanas laukumā kaislību netrūka pat bez mūžam iereibušā Bērtona un viņa trakās mīļākās. Izņemot Bērtonu, filmas aktieru ansamblī bija tikai dāmas – četras spēcīgas zvaigznes ar raksturiņu. Trīs mēnešus iespundētas džungļos starp iguānām, prom no savām ģimenēm un mīļotajiem, jo ne jau katrs varēja atļauties braukt līdzi savai otrai pusītei un septiņdesmit dienas no vietas uzdzīvot. Klausot režisora norādījumiem aktrises un Bērtons izspēlēja Tenesija Viljamsa padrūmo stāstu par izbijušu mācītāju, kas pelna iztiku Meksikā, vadot tūristu busiņus, un iekuļas nepatikšanās, kad kādas kristiešu dāmu grupas paklīdusī avs, nepilngadīga meitene, nolemj viņam sevi piedāvāt. Nav nekāds brīnums, ka paparaci bildēs bieži vien tika iemūžinātas pūcīgas, sabozušās aktrišu sejas, kas pārsteidzoši kontrastēja ar burvīgajām ainavām fonā. Publikai šie stāstiņi, protams, patika. Par spīti filmā izspēlētajām tumšajām kaislībām un fona skandāliem, kinolente bija ļoti veiksmīga – gan finansiāli, gan arī kritiķu vērtējumā. Nāca apbalvojumi, un Holivuda no tiesas iemīlēja bezkaunīgo Bērtonu.
Iguānu mūžība
Tomēr vislielāko veiksmi šī filma nesa tās otrā plāna zvaigznei, proti – Puertovaljartas pilsētiņai. Pēc filmēšanas beigām vēl vairāku gadu garumā uz savu paradīzi privātajā lidmašīnā lidoja Liza un Diks, un viņiem līdzi allaž sekoja Lizas bērni, pāra draugi, paparaci un, protams, skandāli. Pilsēta auga, jo aizvien auga ļaužu skaits, kas vēlējās sev gabaliņu no šīs pasakainās kaislības, no šī mežonīgā skaistuma un miera – iespējas pieredzēt, kā, saulei rietot okeānā, uz pludmales klintīm izlien iguānas un bezgalīgi skatās tālumā.
Dažus gadus vēlāk režisora Džona Hjūstona bērni, aktieri Andželika un Denijs, arī slaveni aktieri būdami, nodibināja Puertovaljartas kinofestivālu – šeit viņi pavadīja visas bērnības vasaras un redzēja topam daudzas Holivudas un arī latīņamerikāņu filmas. Vēlāk šeit parādījās arī divi populāri pieminekļi – viens par godu Džonam Hjūstonam, kas pilsētai dāvināja otru piedzimšanu, bet otrs – Ričardam Bērtonam un Elizabetei Teilorei, kuri tai uzdāvināja kaislību.
Viņi izšķīrās vienreiz, un viņi izšķīrās arī otrreiz, un visu mūžu turpināja viens otru kaislīgi mīlēt. Taču Bērtons mīlēja arī Puertovaljartu – tik ļoti, ka atgriezās un Valentīna dienā uzdāvināja māju savai jaunajai sievai modelei Sūzijai Millerei… divu minūšu gājiena attālumā no Elizabetes mājas!
Pēc viņu otrās šķiršanās Elizabete savu māju vienkārši pameta. Daudzus gadus vēlāk tajā tika uzietas aktrises drēbes, mēbeles, rotaslietas – visa viņu idilliskā dzīve bija apaugusi ar putekļiem un istabās bija iemitinājušās iguānas. Taču cilvēka rokas Teilores lietas nebija skārušas – kaut kas viņu stāstā bija tik karalisks un skaists, ka atturēja pat zagļus.
Bet Puertovaljarta uzziedēja – tik krāšņi, ka šodien tiek atzīta par Meksikas drošāko un viesmīlīgāko vietu. Elizabetes un Ričarda nami nu ir elegantas viesnīcas. Pilsētas trokšņainajās ielās valda dzīvība un mūžīga ballīte, Latīņamerikas zvaigznes šeit filmējas seriālos un videoklipos, bet kādreiz mežonīgos, klinšainos okeāna krastus ir apsēdušas bezgalīgas viesnīcu un kūrortu ķēdes. Tomēr stāstu par Lizu un Diku šeit zina katrs. Un katrs apstājas un pieklust, kad koka zarā ielas malā pievakarē redz sēžam iguānu.
