Maratona organizators Nords: «Cilvēki baidās no ideju zagšanas, bet idejas ir jāzog tā, ka nemetas»

– Ko tu domāji 2006. gadā, kad no Jāņa Karavaičika un Aleksandra Balsa pārņēmi Rīgas maratonu?

– Toreiz, protams, es visiem stāstīju, ka lielais mērķis ir rīkot tādu maratonu kā Ņujorkā, Parīzē vai Londonā, bet skaidrs, ka iekšēji trīcēju un drebēju, jo nebija nekādas pieredzes un nebija arī, kam paprasīt. Bravūrīgi gāju uz priekšu un citiem stāstīju, cik viss ir skaisti, bet patiesībā pie sevis domāju, kā lai to visu dabū gatavu. Ambīcijas bija lielas, bet varēšana un saprašana nāca tikai ar laiku.

– Tobrīd skatījies uz to kā uz biznesu vai – for fun?

– Uz projektiem es vienmēr esmu skatījies tā – ja tu kaut ko dari ļoti labi, nauda nekur nepaliks, tā atnāks pati par sevi. Ilgtermiņā tu nevari darboties ar kaut ko, kas nenes naudu. Tas vienā brīdī vienkārši beidzas, tev beidzas entuziasms. Bet maratons jau no pirmās dienas bija plusā. Mums bija labi sponsori, izdevās izveidot labu struktūru. Ja rēķina laiku, kas ieguldīts, un nervus, droši vien citur ar jebko citu varētu nopelnīt daudz vairāk naudas.

– 2007. gadā – tavā pirmajā maratonā – piedalījās 700 dalībnieku.

– Bija kāds tūkstotis. Mēģināju skriet savu pirmo maratonu, bet tā ir absolūta kļūda. Pat ja tu vari sagatavoties, tās pēdējās divas, trīs nedēļas esi nostresojies un negulējis. Tev jāorganizē, jātiekas ar sponsoriem, jāpārrauga, zvana telefons… Toreiz noskrēju pusmaratonu. Atceros, skrējiena laikā zvanīja telefons. Esot atnācis orķestris… Kur tieši tam stāvēt? Vēl viens zvans – mēs esam atbraukuši izvietot ūdens punktu…

– Kas bija tie, kas toreiz teica: maratons Rīgā – tā ir utopija?

– Cilvēkiem vispār nebija ne sapratnes, ne pieredzes, kā tāds liels maratons var izskatīties. Daudziem tas īpaši neinteresēja, pārsvarā tie bija mārketinga cilvēki, pie kuriem gājām prasīt naudu. Pretī bija smīkņājoša attieksme, kas ir normāli. Viņiem nevar neko pārmest, jo tajā brīdī tā bija tik margināla lieta. Pats ar īsiem šortiem skraidīju pa Vecmīlgrāvi, kur tolaik dzīvoju, un uz mani skatījās kā uz dīvaini. Bet tā ir ar visām lietām. Ja tu pats tām tici, tu tās iznesīsi. Tu jau esi tas, kurš redz, kur īstenībā gribi nonākt. Pārējiem liekas – viens traks profesors ar kaut ko ņemas.

– Citu skepse neietekmēja?

– Nē, man ir tā – ja esmu ko izdomājis, varu dragāt.

– Ir nācies arī aplauzties?

– Man palikusi atmiņā saruna ar Bertoldu Fliku, toreizējo airBaltic šefu. Gājām prasīt naudu, es stāstu viņam savas ambīcijas – piecos gados skries 5000. Viņš burtiski paņirgājās, pasmējās, bet labā nozīmē – kas tās vispār par ambīcijām! Noteikti vajag iet uz ko lielāku. Tā ir maza epizode, bet no pirmajiem gadiem palikusi atmiņā. Mēs tās ambīcijas lēnām cēlām. Bet latviešiem ir iesēdies galvā – laba daudz nevajag! Tad nu viņi attiecīgi arī savus biznesa plānus veido pieticīgus.

– Kā nonācāt līdz tam, kas ir šobrīd?

– Tās noteikti ir ambīcijas, ka maratonam jābūt lielam. Līdz ko uztaisi ko labu, izdari pāris pareizu kustību, tu jau automātiski esi lielākais Latvijā. Uzreiz kļuva skaidrs, ka nedrīkst aprobežoties ar šo domāšanas veidu. Mums obligāti jābūt lielākajiem Baltijā, tad Ziemeļeiropā… Izrādās, nav nemaz tik traki – tu vari ātri izsisties daudz plašākā mērogā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vienā brīdī sapratām – tam skrējēju apjomam, ko varam no vietējā tirgus dabūt, ir robežas. Bija skaidrs – ja tu nebūsi līderis vismaz Ziemeļeiropā vai kādā reģionā, ne dabūsi ārzemniekus, ne varēsi maratonu attīstīt ilgtermiņā.

Mēs bijām pirmie, kas to iekustināja, parādīja, kā tas notiek. Tad radās daudz citu skrējienu, kas ir ļoti forši. Tagad sezona ir ļoti piesātināta, pilna ar visu ko. Tad jau aizgāja sniega bumba, kuru mēs tagad faktiski menedžējam. Parādījās jaunas distances – Rimi Bērnu diena un viss pārējais, kas palīdz audzēt dalībnieku skaitu. Tagad tu redzi – kādam no tiem, kas skrēja 2007. gadā, jau bērni skrien. Tā ir forša sajūta. Bāc, šis tiešām strādā! Tas sāk izdoties! Viss tas, ko esi ķimerējis uz papīra, ir salipis kopā un strādā, cilvēki ir smaidīgi, mūzika spēlē, viss notiek – tu sāc no tā riktīgi kaifu noķert.

– Tas ir apmēram kā uzrakstīt notis uz nošu lapas…

– Nospēlēt tā, ka skan.

– Skanēja pareizi?

– Diezgan okay. Mēs paši zinām lažas, kuras mums bija pirmajos gados, piemēram, sponsors atveda skrējējiem gāzētu ūdeni, ko mēs konstatējām tikai no rīta. Tad tu mēģini no rīta vēl Statoilā iepirkt negāzēto un vēl to visu noservēt. Tagad par to pasmejamies, bet tolaik…

– Noteikti arī improvizācijas bija diezgan daudz?

– Noteikti. Tagad improvizācijas ir mazāk, viss ir atstrādāts, salikts. Tādos lielos masveida pasākumos nemaz citādi nevar būt, tu nevari tos ilgtermiņā uzturēt, ja viss neiet pēc dzelžaina plāna. Tāpēc vienmēr savējiem esmu teicis – Rīgā organizēt maratonu ir daudz, daudz interesantāk nekā Berlīnē, kur trase ir viena un tā pati vismaz 20 gadus. Mēs katru gadu braucam, tāpēc redzu – viss ir tieši tāpat, viss atstrādāts. Mēs tomēr joprojām vēl esam stadijā, kad maratonu pušojam, attīstām, ir nākušas klāt jaunas trases, pagājušogad pirmo reizi izmantojam trīs tiltus.

– Savulaik teici: lai saprastu un izdzīvotu Ņujorkas džeza dzīvi, jāzina vismaz 200 tēmu. Ja šo analoģiju pārceļ uz maratonu, cik tēmās tev jābūt iekšā?

– Arvien vairāk saprotu, ka varu būt mazāk un mazāk tēmās. Maratona organizēšana nav viena cilvēka šovs. Maratonam augot, arvien vairāk saproti, ka nevari visu zināt un visur piedalīties. Tev jāpaļaujas uz komandu, kura šo gadu laikā ir nobriedusi. Viņi ir super. Uz viņiem es ļoti paļaujos. Mans darbs ir to visu pārdot un iepakot, rūpēties par finansējumu un partnerattiecībām, rūpēties par lielo bildi.

– Vai esi jutis, ka igauņi, leiši, skandināvi mūs apskauž?

– Īpaši tagad, kad dabūjām Gold label! To pašu saka par Riga Wine and Champagne – ei, jums tur baigi labi!

Maratonā somi ir viena no lielākajām grupām. Nesaku neko sliktu, bet tomēr Helsinku maratons ir kaut kas pilnīgi cits. Ļoti vienkāršs, parasts, teiksim tā. Somi atbrauc uz Rīgu un redz pilnīgi citu jaudu, atdevi. Enerģija ir pilnīgi cita. Pie mums brauc 400–500 somu, tikpat vāciešu, 500–600 igauņu un lietuviešu. Pēdējos trijos gados lielākā daļa ārvalstu skrējēju ir no Krievijas.

– Vai ir kāds analogs, ar ko varētu salīdzināt maratona zelta līmeni Gold label? Kas tas vispār ir?

– Tas būtu kā trīs Michelin zvaigznes restorānam. Tur arī ir ļoti strikti kritēriji. Vai arī Grand Slam tenisā.

Tur ir mazliet cita sistēma, bet idejiski tas pats. Gold label maratonā skrējēji saņem lielākus ranga punktus, arī prēmijas ir lielākas. Ja tu maratonā izskrien starp pieciem labākajiem, vari kvalificēties olimpiskajām spēlēm. Ieskrienot desmitniekā, tiec uz pasaules čempionātu, kas šogad notiks Dohā.

– Zelta līmeni Tet Rīgas maratonam iedeva uz gadu.

– Jā, to vienmēr dod tikai uz gadu.

– Noteikti tev ir ambīcijas to noturēt.

– Protams, es to gribu. Viens ir dabūt, otrs – noturēt un to arī darbināt. Tagad mēs speciāli pieņemam cilvēkus, strādājam, lai vēl vairāk izskanētu starptautiskajā arēnā un nākamo gadu laikā ārzemnieku skaitu dubultotu. Tagad Rīgā skrien 5000 ārvalstnieku, bet pēc trim gadiem jāskrien vismaz 10 000.

– Kas būs pats grūtākais, lai noturētu zelta statusu?

– Budžets, jo visu pārējo mēs izpildām. Ilgtermiņā tāda līmeņa maratonu ar tāda līmeņa skrējējiem pavilkt tikai ar saviem, kaut izciliem sponsoriem, ir grūti tik salīdzinoši mazā tirgū. Tāpēc esam lūguši valsts līdzfinansējumu 180 000 eiro apmērā. Cerams, ka iedos.

– Virs zelta līmeņa maratonā ir vēl kāda kategorija?

– Pagaidām nav, bet zinu, ka Starptautiskā Vieglatlētikas federācija grasās ieviest platīnu. Tas ir pilnīgs lielo maratonu lobijs. Viens no nosacījumiem – maratona distancē jābūt vismaz 15 000 dalībnieku. Mazas valstis to nevar izpildīt. Tas lai paliek Ņujorkai, Tokijai vai Londonai. Lai jau viņiem tiek.

– Pērn balvu fonds Tet Rīgas maratonam bija 75 000 eiro.

– Šogad tas noteikti būs lielāks. Vismaz 125 000. Pirmā vieta saņem 15 000, astotā – 1000. Latvijas skrējējiem ir atsevišķs balvu fonds un bonusi, tai skaitā par Latvijas rekordiem un čempionu tituliem. Bet tā ir nosacīti redzamā balvu fonda puse. Katram skrējējam, ar kuru mēs strādājam, ir tā saucamās parādīšanās naudas appearance fees. Jo augstāka līmeņa atlēts, jo tās ir augstākas. Piemēram, ja tu runā ar pasaules vai olimpisko čempionu, summa var būt 50 līdz 100 000 kā minimums. Ja runājam ar Eliudu Kipčogi, kas ir pasaules rekordists, honorārs var būt līdz 200 000 un pat augstāks.

– Kāds ir vislielākais Rīgā samaksātais honorārs?

– Ja ņem kopā to, ko atlēts ieguvis ar prēmijām, saviem individuālajiem bonusiem un parādīšanās naudām, domāju, ka tie varētu būt 25 000 eiro. Runa ir par pagājušā gada uzvarētāja Džordžīna Rono, kas stāvējusi arī uz Ņujorkas, Bostonas, Frankfurtes pjedestāliem.

– Maratona budžets ir 1,2 miljoni eiro.

– Tā bija pērn. Visticamāk, tas pieaugs.

– Par cik lielu peļņu varam runāt?

– Vidēji 7 līdz 10% no budžeta. Bet izdali to uz 12 mēnešiem un samaksā darbiniekiem algas …

– Maratons valsts ekonomikai dod 4,6 miljonus. Kā tas rēķināts?

– Aprēķinu pamatā ir starptautiski pieņemta metodoloģija, kura apstiprināta arī Izglītības un zinātnes ministrijā. Ņem vērā, pirmkārt, ārzemniekus, kuri iebraukuši, cik dienu viņi paliek, cik vidēji tērē naudu. Otrkārt, skatās, cik tērē vietējie, kas piedalījušies maratonā. Aptauju veica neatkarīga kompānija. Tas skaitlis, ko viņi sarēķināja 2017. gadā, bija 4,6 miljoni, no kuriem apmēram 2,5 miljoni nāca no ārvalstniekiem.

Šāda prakse rēķināt sporta pasākumu ekonomisko iespaidu ir pēdējo desmit gadu fenomens, jo cilvēki ir sapratuši, ka lielie notikumi lielpilsētās ienes ļoti daudz naudas.

Ja mums uz Rīgu atbrauc 5000 ārzemnieku, katrs no viņiem, skatoties pēc anketas datiem, atved 1–2 līdzbraucējus. Tātad kopā uz nedēļas nogali atbrauc 10 000.

Maijs ir labs laiks, jo tūrisma sezona vēl nav uzsprāgusi. Mēs to ievadām. Viesnīcas, hosteļi ir pilni, tāpēc arī neviens nepukst, ka Vecrīga ir ciet.

– Kā notiek atlētu atlase? Pieļauju, ka tie nav paši labākie. Mēs tos vienkārši nevaram atļauties.

– Jā, pilnīga taisnība. Ja par tiem pašiem atlētiem konkurē Ņujorka, Tokija, Londona, 30 Gold label maratoni, ir skaidrs, ka kāds, kuram budžets ir tieši 300 reižu lielāks nekā mūsējais, to var atļauties vairāk nekā mēs. Man nekādu ilūziju nav. Bet ir oficiāli nosacījumi, kas paredz, ka Gold label maratonos startē vismaz 6 dāmas un 6 kungi no pirmā divsimtnieka. Es labi apzinos, ka mēs neceram uz Eliudu Kipčoge, ja vien mums nenokritīs uz galvas lieks miljons… Mēs tēmējam uz augsta un ļoti augsta līmeņa atlētiem, kas varbūt vēl nav pašā zenītā vai ir bijuši zenītā un tagad ir nedaudz zem tā. Bet jebkurā gadījumā tie ir starptautiskajā arēnā ļoti labi zināmi atlēti.

Pēdējos gados runāt ir daudz vienkāršāk, jo daudzi paši interesējas, un tagad ar Gold label būs vēl vienkāršāk. Man pat pirmajam divsimtniekam ir jāatsaka, es visus nevaru paņemt, savu budžetu tērēju tikai uz zelta līmeni un latviešiem, jo gribu, lai Latvijā skrien Jeļena Prokopčuka un Valērijs Žolnerovičs.

– Pasaki trīs labākos komplimentus, ko esi dzirdējis par Rīgas maratonu.

– Tas nav vārdisks kompliments, bet to esmu pieredzējis ar daudzām ģimenēm – kāds, kurš iepriekš neko nav darījis, bijis ofisā aizsēdējies cilvēks, sācis skriet ar pašu mazāko distancīti, piecinieku. Tad viņš ievilcis pasākumā draudzeni, viņi ir izveidojuši ģimeni. Joprojām skrien paši un nu jau arī bērni skrien. Tā ir vārdos neizteikta atzinība, par ko mēs visi birojā pa kluso lepojamies. Es parasti aizeju uz maratona finišu, kad visi skrien iekšā, un dodu pieci, sasveicinos, paspiežu roku.

Tās asaras, emocijas, cilvēki ir pārkāpuši sev pāri, ieskrien un pilnīgi nepazīstamam cilvēkam ķeras ap kaklu. To redzot, tu nojaut, kam viņi izgājuši cauri.

Ne tikai lai noskrietu tajā dienā, bet arī vairākus mēnešus trenētos, atrautu laiku bērniem, bet beigās tomēr tiktu līdz galam – tas viss ir rakstīts viņu sejā. Kad to redzi, kļūst tik labi.

No ārzemniekiem esmu dzirdējis komplimentus par nenormāli skaistām meitenēm, pilsētu, organizāciju, mūziku, kas ir trasē. Esam centušies kaut nedaudz parādīt kultūras aspektu. Pagājušogad par godu Dziesmusvētkiem bija Dziesmusvētku aleja, 500 koristi dziedāja ap Stabu un Brīvības ielas apgriezienu. Viens dalībnieks teica – viņš tā aizklausījies, bijis tik aizgrābts, fotografējis, ka pilnībā sačakarējis personīgo rekordu.

Rīga ir neticama skaista, un maratons ir veids, kad tu pēkšņi ieraugi to no cita skatpunkta. Par Rīgu ir vislabākās atsauksmes. Man grūtības sagādā tas, ka Rīga tomēr ir salīdzinoši maza priekš 42 kilometriem. Mēs trasi esam mēģinājuši visādi salikt, lai cilvēki izbauda Brīvības bulvāri, superīgākos tiltus, skatus un panorāmas, bet to ir grūti panākt. Taču ar visu to trase ir veiksmīga, salīdzinoši līdzena. Man liekas, ka lielai daļai, kas Rīgā skrien, tā ir ļoti patīkams atklājums. Jo es citādāk nevaru izskaidrot, ka daudzi atgriežas un turpina arvien vairāk vilkt un vilkt ārzemniekus uz šejieni. Tas laikam ir labākais kompliments.

– Vai zini to veco vācieti, kurš ilgus gadus skrien Rīgā?

– Ir daudz tādu, kas arī pasaulē ir leģendāri, tas pats kungs franču kostīmā. Ir viens norvēģis, kuram tas jau ir nez kurais maratons. Ir viens milzīgs soms Haiko, milzīgām ūsām, viņu var redzēt visos pasaules maratonos.

Ir ekstrēmi maratonu tūristi, pat nezinu, cik maratonus viņi gadā noskrien, bet viņi ir apceļojuši visu Eiropu, štatus, Āziju. Maratonu tūristi – tā ir vesela industrija. Rīga maratonu apritē ienāca ļoti labā laikā, kad lielie rietumu maratoni kļuva tik populāri, ka tajos bija grūti iekļūt. Viņi paskatās – o, forši, Gold label ir kaut kādā Rīgā. Jāpamēģina. Tas ir labs brīdis, kad mēs ieguvām to Gold label.

– Ir bijuši piedāvājumi maratonu pārdot?

– Šogad bija viena vizīte, bet man tas neinteresē. Pagaidām jūtu, ka varu un gribu to attīstīt tālāk, mūsu komandai ir pilna galva ar idejām. Mums vēl tā kārtīgi ir tas Gold label jāizspiež. Skaidrs, ka vērtība maratonam tikai augs.

Eiropā ir daudz grupu, kas ir pārpirkušas maratonus. Piemēram, ir tā saucamā Rock`n`Roll Marathon Series. Tā pārpirka maratonus gan štatos, gan Eiropā, piemēram, Gold label maratonu Madridē. Ir organizācijas, kas to uztver tikai un vienīgi kā peļņas avotu. Nekas nepareizs tajā nav, bet pagaidām mani tas neinteresē.

– No kuras valsts bija pircēji, kas gribēja nopirkt Rīgas maratonu?

– No Igaunijas, tur, starp citu, ir ļoti labas tradīcijas un arī maratons ir ļoti labs.  Kopumā viņi dara labas lietas, varbūt tikai salīdzinoši vienkāršoti. Mēs vienmēr esam bijuši advancētāki.

– Vai esat izveidojuši plānu, lai būtu maksimāla drošība noteiktos apstākļos?

– Visiem lielajiem pasākumiem tas tagad ir aktuāli, īpaši pēc Bostonas teroraktiem. Tas bija pirmais gads, kad mēs jutām reālu interesi un saņēmām rekomendācijas no drošības struktūrām par to, kā konkrētām lietām vajadzētu notikt. Noteiktas lietas esam tam pakārtojuši.

Piemēram, celofāna somiņas – tās varbūt nav tik glītas, bet tam ir konkrēts iemesls – tās ir caurspīdīgas.

Ir daudz citu lietu, kuras mēs ievērojam tieši maratona laikā. Lieliem masu pasākumiem tā tagad ir ikdiena. Mums ir palaimējies, ka neesam riska zonā, bet mums ir plāns, loģistikas risinājumi, kas attiecas uz brīžiem, kad kaut kur sapulcējas masas.

– Saistībā ar maratonu nonākam pie tādas profesijas kā sertificēts mērnieks. Viņš ir viens vai vairāki?

– Vienmēr trases sākuma arhitektūras uzbūvi esam veikuši paši, bet gala mērījumus un sertifikāciju Zelta līmeņa maratoniem drīkst veikt tikai tā saucamie A kategorijas mērnieki. Eiropā tādu nav daudz. Viņi trasi pārmēra sadarbībā ar vienīgo B kategorijas mērnieku Latvijā un mūsu komandu.

Trasi mēra ar pavisam elementāru aizvēsturisku rīku – Jones Counter, skaitītāju, kas piestiprināts velosipēda dakšai. Mērīšana notiek tikai pa trases taisnākajām trajektorijām. Braucam agri no rīta, kad mazāka satiksme, policijas eskorta pavadībā. Skats ir labs, jo tu brauc ne tikai pretējā virzienā, bet bieži vien šķērsām pa diagonāli, jo jāņem īsākā trajektorija. Tas vienmēr ir bijis funny.

Profesionāļi skrien tikai pēc trajektorijas. Tas ir nosacīti īsākais ceļš. Amatieris mierīgi noskrien puskilometru vairāk, jo viņš pieskrien pie dzeršanas galda, pie drauga, varbūt pie tilta nofotografē ainavu.

– Reiz atzini, ka, skrienot Medokas maratonu, cauri Bordo vīna reģionam, tev tā puzle salikās. Tur ir vēsture, ģimeņu tradīcijas. No kādiem elementiem sastāv Rīgas maratons?

– Medokas maratonā pamatīgi saslimu ar vīnu, bet maratona impulss nāca agrāk – jau no Čikāgas un Ņujorkas.

Es kā organizators gribētu, lai ārzemnieks vai vietējais Rīgā saliktu sev jaunu bildi par pilsētu.

Kad vēl tu dabūsi situāciju, kad mierīgi var dragāt pa Brīvības bulvāri, trīs tiltiem, un Vecrīga ir atvērta? Pa Elizabetes ielu skriet vien ko nozīmē! Kad esi dabūjis jaunu Rīgu, es pa virsu uzlieku ķirsi – dziesmas, kultūru. Ja neko tādu neesi gaidījis, ir laba atklāsme – wow! Es te gribu atgriezties!

Medokai, Ņujorkai slava iet pa priekšu. Tu zini, ko sagaidīsi.  Medokā, piemēram, lai cik ātri vai lēni skriesi, beigās piedzersies. Rīgas slavu mēs vēl tikai veidojam. Tu kā dalībnieks nojaut, ka Gold Label līmeņa maratonu skriesi foršā pilsētā, bet ārpus tā tev nav baigo ekspektāciju. Un tad mēs tevi paņemam, pārsteidzam, ievelkam un noturam.

– Medokā kodiens sākas jau skrējiena laikā?

– Jā! (Smejas.) Tā ir.

– Bet kā tādā režīmā var noskriet 42 kilometrus?

– Es to nesauktu par skriešanu. Tā ir tipināšana, staigāšana, tas ir karnevāls, un cilvēkus īsti neinteresē rezultāts. Tas ir maratons, kur visvairāk šmaucas. Ja ir iespēja no 18. kilometra caur vīnogulāju laukiem aizskriet uz 33. kilometru, tu to arī izdarīsi. Tam, ka tevi diskvalificēs un tu neparādīsies rezultātos, nav nozīmes. Tu esi dabūjis savu vīnu. Medoka ir izcils piemērs tam, cik lielā mērā maratons var būt mārketinga projekts vienai konkrētai vietai, pilsētai, reģionam. Tur skriet brauc tikai tie, kuri sapratuši, ka vīnu var atklāt arī caur maratonu. Pie mums skriet brauc tie, kuri noticējuši, ka Rīgu vislabāk iepazīt, to izskrienot.  

– Kādas īpašības maratonistos esi ievērojis?

– Pirmkārt, maratons ir lielisks ar to, ka tu kā skrējējs amatieris skrien lēnām un nemēģini sasniegt nekādus rekordus, neaizraujies ar ātruma treniņiem vai nemēģini kaut ko ārprātīgi no sevis izspiest. Man vislabākās idejas rodas, lēnām tipinot. Golfā tev jādomā par to kur un vai aizsitīsi. Tāpēc golfs man liekas pilnīgi nederīgs idejām. Maratons ir perfekts, jo, skrienot lēnām un bez piepūles, tu vari izfunktierēt vislabākās domas. Maratonisti ir domātāji, sīksti gargabalnieki. Tas nav kaut kas spontāns, viņi māk aprēķināt spēkus, iet uz vienu lietu, lai darītu to ilgi, pamatīgi un saprastu, kā nonākt līdz galam.

– Ko jaunu tu uzzināji par mums, mūsu sabiedrību, rīkojot maratonus?

– Skaidrs, ka latvieši ir ne tikai dziedātāji, bet arī skrējēji. Latviešiem var pielipināt to vīrusu, kopības izjūta skriešanā var izrādīties tikpat jaudīga, cik dziedāšanā. Mēs paši par sevi daudz ko jaunu atklājām. Maratonu organizējot, centies visu izmērīt, vai tas strādās.

Ir tas jocīgais teiciens – septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez. Nezinu, kurš to izdomājis, bet tas ir pilnīgi stulbs.

Kamdēļ septiņas reizes mērīt? Pieņem lēmumu, vienreiz nomēri un nogriez. Man arī bija grūtības ar maratonu – tu pārmēri jēgu, pēti, ņemies un nevari vien sadūšoties pateikt hop! Tas pats ar lielo uzņēmumu mārketinga departamentiem – tie arī parasti pārpēta jēgu.

– Nemērīt pārāk daudz ir pieredzes jautājums.

– Tas ir pieredzes un brieduma jautājums, kad tu saproti – viss, nečakarējamies, ejam uz priekšu.

– Ar īpašību kopumu, kāds tev piemīt, esi apmierināts?

– (Iesmejas.) Tā vajadzētu būt. (Domā.) Tur viss ir kārtībā. Nekad neesmu bijis seriālais uzņēmējs – tāds, kurš ar degunu jūt, kur ir nauda. Man vienmēr bijuši labi partneri, kas to jūt. Es drīzāk esmu tāds, kurš mīl lietu, ko dara, un zina, ka nauda pati atnāks.

– Bet kādu īpašību tu vēl gribētu iegūt?

– (Ilgi domā.) Tu man pārsteidzi ar šo jautājumu. Skaidrs, ka gribētu vairāk mūziku paklausīties. Bet tas ir kas cits. Kad piedzimst meitas, tu secini, ka viņas ir apēdušas visu tavu egoismu. Tu esi daudz ko spiests upurēt. Ja varētu apvienot ģimeni ar savām interesēm, tas, protams, būtu ideāli.

– Tātad bērni tevi ir izmainījuši.

– Protams! Pirms bērniem tu vairāk rēķinies ar sevi. Esi vairāk pieradis pie noteiktas sistēmas, bet te pēkšņi tas viss sagriežas kājām gaisā. Taču tagad es realizēju sevi citādi. Esmu sapratis, ka savu ego varu realizēt, arī laiku pavadot ar bērniem.

– Tu spēlējies ar meitām, ja viņas tevi aicina?

– Vecākajai meitai Odrijai ir tāds gājiens – viņa uzlec man kaklā un sauc: «Dauzāmies!» Uz kaut ko tādu ir neiespējami nereaģēt. 

Mums ar Odriju jau ir izveidojušies rituāli. Viņa izvēlas plati. Un mēs uzdejojam. Brīvdienās staigājam pa mežu un pēc tam ejam uz kafejnīcu. Ar vienu šādu gājienu tu vari nošaut vairākus zaķus – pabūt kopā ar meitu, izstaigāties, kafejnīcā viņa paēd savu iecienīto zupu, turklāt atpakaļceļā viņa mašīnā izguļas. Kapitāli.

– Ko tu par sevi kopš bērnu piedzimšanas esi uzzinājis?

– Kādreiz nebiju gatavs nolikt malā savas lietas, bet līdz ar bērniem sapratu, ka nav tik traki – es to varu. Ar bērniem ir mirkļi, kas paceļ debesīs. Tajā pašā laikā ir reizes, kad bērni pilnībā spēj izvest. Pēc tam tu domā – kā tas iespējams? Taču laimes brīži to visu atsver. Tad man vēl pa galvu šaudās – kas ir tas, ko man savām atvasēm vajadzētu dot vai atstāt un kurā brīdī pagrūst īstajā virzienā. Vai par to vispār ir jālauza galva? Arī tas ir jautājums.

– Līdz kādam stāvoklim bērni tevi var izvest?

– Līdz tādam, ka es uzsprāgstu. Varu nodot arī skaļā balsī. Sevišķi, ja tuvojas maratons (smejas). Ikreiz, kad esi kopā ar bērniem, saproti – kādu tu sevi viņiem parādīsi, tādu viņi tevi arī uzsūks. Es atceros sevi un savu tēvu. Viņš ir tālbraucējs kapteinis, un arī es par tādu vēlējos kļūt. Viens no retajiem padomiem, ko viņš man deva, bija – nevajag kļūt par jūrnieku. Kāds es jūrnieks? (Smejas.) Nekas no manis nebūtu sanācis. Tāpēc, iespējams, kādreiz mans padoms meitām būs – nevajag organizēt sporta pasākumus.

– Aigars Nords 36 gadu vecumā teica: «Laulība ir novecojusi un neinteresanta institūcija.»

– (Smejas.) Es joprojām domāju, ka tā ir jocīga institūcija. Man pat šķiet jocīgi par otru cilvēku teikt – šī ir mana sieva. Kāpēc lai man būtu privātīpašnieciskas tiesības uz otru? Vārds dzīvesbiedre man patīk daudz labāk, jo mana sieva vairāk izklausās no sērijas – šis ir mans auto, šis ir mans zemes gabals. Savukārt dzīvesbiedrs ir daudz piemērotāks apzīmējums. Tas nozīmē, ka jūs kopā dzīvojat un dalāties. Lai gan tā ir tikai vārdu lieta, nez kāpēc man radusies nepatika pret institūciju kā tādu.

– Tāpēc tev nav gredzena.

– Jā, mēs neesam precējušies.

– Kas tavā dzīvē mainījās, kopš satiki Mārīti?

– Nevaru tā pateikt – mainījies tas un tas. Fiziski nekas.

Taču tā ir laba sajūta, kad saproti, ka esi saticis īsto cilvēku. Tu jūties labi un vari teikt – jā, es gribu būt ar viņu kopā, un nekas cits mani īpaši neinteresē.

Tas ir mainījies. Es gan arī pirms tam neskraidīju apkārt pa pasauli. Nezinu, vai 43 gadu vecumā cilvēkam būtu jājūt miers, bet es jūtu labu mājas sirdsmieru.

– Tu pēdējo reizi raudāji gangsteru pilsētā Čikāgā?     

– Es raudāju. Bet ne pēdējo reizi. Čikāgā Ziemassvētkos raudāju, jo man pietrūka māju. Kad tev ir 40, tu raudi biežāk. Tēmu, kas tevi var aizķert, ir vairāk, piemēram, draugi, kuru vairs nav. Mani līdz asarām tagad var novest arī sentimentāla mūzika. Kad uzlieku Mišelu Legrānu, uzreiz pavelk uz sentimentu. Kā lai no tā tiek vaļā?

– Bet Šerbūrā maratona nav…

– (Smejas.) Nav gan, bet vispār jānočeko…

– Legrāns šobrīd pavelk vairāk nekā savulaik Deksters Gordons?

– Pilnīgi noteikti. Varbūt tā tam jābūt. Atceros, ka manas bērnības saksofona pasniedzējs Agris Liepiņš, kurš man ierādīja dažādus džeza stilus, tostarp sarežģītu free jazz, improvizācijas un arī meinstrīmu, gadiem ejot, pievērsās balādēm – tās ir lēnas džeza tēmas ar švepstošiem saksofona toņiem un bungu slotiņām. Toreiz es domāju – interesanti, kā Agris ir mainījies. Bet tagad es pats vairs neklausos spridzinošus free jazz gabalus. Kāpēc tā ir? Mēs taču zinām. Mēs kļūstam vecāki.

– Tu tiešām spēji paklausīties free jazz? Tas ir smags žanrs.

– Kad esi jaunāks, tu to analizē citādi, uztverot analītiski vai akadēmiski, mēģinot saklausīt improvizācijas un ko mūziķis ar to ir gribējis pateikt, vai kā pievienojas cits džeks ar savu instrumentu. Šajā džeza stilā ir dažas topa plates, kuras joprojām īpaši nevaru pārvārīt. Kaut vai slavenā Džona Koltreina Ascension, kuru uzskata par vienu no džeza pagrieziena punktiem. Lai kāds es būtu fans, vairāk par piecpadsmit minūtēm noklausīties nespēju. Pēdējā laikā gribas siltu mūziku.

– Piemēram, Sentimental mood.

– Djūks Elingtons, jā. Vispār bigbendi man patīk. Kad tie spēlē balādes, toņi saliekas, tad ir perfekti.

– Tu esi teicis, ka džezs ir emocijas. Kā tu pārciet skumjas?

– Noriju kaut kā.

– Skumjas jārij ar vīnu?

– Varbūt. Ne tik burtiski. Skumjas ir jārij klusumā, vienatnē. Kad aiziet tuvi cilvēki, es nevis dalos ar citiem, bet man patīk visu pārdomāt vienam. (Domā.) Varbūt tās domas pat netiek pārvārītas. Paliek, kur bija, tikai ar laiku aizmirstas. Šādas domas ir grūti domāt.

– Saki, dzīvesbiedre tevi papildina?

– Noteikti papildina. Man tikai jāpadomā, kā to noformulēt. Ir svarīgi, lai dzīvesbiedre ir pirmais draugs. Bieži mēs runājam par veču draudzību, bet es nemaz neesmu tādus saticis, ar kuriem visu pārrunāju un atklāju. Neticu, ka, izņemot dzīvesbiedru, vēl var būt tik tuvs cilvēks, ar kuru tu pārrunā visu. Viņa pa īstam zina visu, kas notiek manā galvā. Un es zinu, kas notiek viņas galvā. To sajūtu būtu grūti uzbūvēt mākslīgi. Kad zini, ka viņa par tevi zina visu, un viņa zina, ka tu zini visu, tad tā ir īpaša savienība, kurā saproties bez vārdiem. Man tas tā ir. Tāpēc ir ļoti grūti iedomāties, kā būtu dzīvot bez šā cilvēka.

– Tu esi valis?

– (Smejas.) Tas nav slikts apzīmējums. Šķiet, es to teicu pēc atgriešanās no Amerikas laikrakstam Auseklis.

– Tur gribēji tāds būs – liels valis. Viens no intelektuālākajiem jūras dzīvniekiem. Stabils, nosvērts, zina, ko vēlas. Visi viņu ciena. Peld plašos ūdeņos.

– Nezinu, kurš to teicis, bet izklausās pēc gudra cilvēka. (Visi smejamies.) Dažreiz es rīkojos valim neraksturīgi – ātri un ekspresīvi.

– Man savukārt tevi gribas salīdzināt ar lielu pasažieru lidmašīnu. Tev šis lidlauks, ko saucam par Latviju, nav par mazu?

– Gan maratons, gan Riga Wine & Champagne ir starptautiski projekti. Svarīgi saprast, ka vajag iet ārpus Latvijas. Jo, kā jau teicu, ar vienu gājienu tu vari kļūt par lielāko spēlētāju Latvijā. Man patīk izvērst lielus projektus.

Cilvēki vienmēr baidās no ideju zagšanas, bet es saku, ka idejas ir jāzog tā, ka nemetas. Visu, ko redzi citur, vajag pierakstīt, vest uz šejieni un realizēt.

Pats svarīgākais ir neapstāties pie tā, ko esi sasniedzis šeit. Ej plašāk.

– Te viens citāts: «Reizi astoņos gados, bez jokiem, jaunas sievietes iet ceriņos zīlēt mīl vai nemīl…»

– (Smejas.) Grupa Apvedceļš, protams. Šo dziesmu es spēlēju, tajā ir arī mans saksofona solo. Pēc šā albuma mani izmeta. Es smejos. Bet bija skaidrs, ka ar tādu darba režīmu kā man grupai tādi darbaholiķi nav vajadzīgi. Tur tomēr vajadzēja tādu saksofonistu, kurš spētu tikt līdzi Apvedceļa baļļu grafikam.

– Ja kādreiz skaties Šlāgeraptauju, mēdz iedomāties, ka arī tu varēji tur būt?

– Nē, tas bija foršs laiks, bet es sevi noteikti neredzēju kā šlāgermuzikantu. Mani ne īpaši vilka tā lauku muzicēšanas bohēma. Es to vienmēr uztvēru kā foršu projektiņu, kurā ar draugiem uzspēlēt.

– Vēl jau bija grupa Economy jazz band.

– Tā ir grupa no Ekonomikas fakultātes laikiem, kad ar draugiem pa ballītēm dragājām. Ko tik neesam darījuši studiju laikos. Vēl jau bija Limbažu saksofonu kvartets Eight necks – četri veču kakli un četri saksofonu kakliņi. Spēlējām neticamus Leona Eņģeļa aranžējumus kvartetam – padomju laikā aizliegtos džeza gabalus viņš no radio uz nošu lapām pārlika pēc dzirdes. 

– Tu esi spēlējis arī Lībekā uz ielas trīs vasaras pēc kārtas.

– Tas bija laiks, kad naudas visiem bija maz. Bet mans pasniedzējs bija atradis veidu, kā pelnīt. Patiesībā pat nezinu, kurš no Latvijas profesionālajiem mūziķiem to nedarīja. Daudzi brauca spēlēt uz Vāciju. Mēs tūrē uz mēnesi braucām ar saucamo gludekli – Volkswagen universāli. Līdzi ņēmām gāzes plītiņu, tušonku, zirņus un rupjmaizi. Busiņš bija mūsu transports, guļvieta un virtuve, bet mazgājāmies benzīntankos uz autobāņa.

Tolaik dienā pelnījām vidēji 200 doičmarkas. Katram pa simtam. Kapitāls piķis. Dienas beigās varēja iegrābties naudā, kas samesta saksofona kastē…

– Ko tu iesāki ar nopelnīto naudu?

– Neticēsi. Nopirku dārgu Selmer saksofonu (smejas). Bračkas (Jānis Nords – aut.) filmā Mammu, es tevi mīlu spēlēja saksofonu. Tas ir mans saksis.

– Tas, ko nospēra prostitūta?

– Tas ir mans (smejas)!

– Pirms vairākiem gadiem tu mēdzi atsaukties uz Gordonu Geko no filmas Wall Street un viņa domām par alkatību. Lai gan teici, ka Geko rīcība nav tuva, alkatībā tev kaut kas arī simpatizē.

– Nesen aizgāja mans labs draugs un partneris Edgars Skulte. Atvilktnē ilgus gadus glabāju vienu e-pastu, kuru no viņa saņēmu pirmajā gadā, kad sākām strādāt kopā. Cerēju, ka man Edgaram izdosies parādīt šo vēstuli par godu 15 gadu kopā būšanai, bet nesanāca. Arī uz 20 gadu kopā būšanu nesanāca. Nu vairs nesanāks.

Edgars man bija izcils mentors. Viņš man kā jaunam gurķim rakstīja, ka labam vadītājam jābūt maniakam. Uz visu kaut ko – panākumiem, lietām, idejām, arī naudu.

Ja tev šādas īpašības nav vai tev tas nepatīk, tu daudz ko nesasniegsi un nebūsi pietiekami labs vai nenokļūsi citā orbītā. Tieksme būt izcilam kādā lietā ir nenormāli svarīga. Tāpēc es glabāju Edgara e-pastu, un arī Geko citāti, lai cik banāli tie tagad šķistu, tomēr ir patiesi savā izpausmē.

– Kāpēc Edgars tev rakstīja tādu e-pastu?

– Varbūt viņš juta, ka neesmu pietiekami liels maniaks. Edgars gan man, gan citiem partneriem iespēra un parādīja, ka ir vēl kas vairāk, nekā tu jau esi sasniedzis. Viņš teica, ka visvairāk ir jābaidās no ambīciju trūkuma. Latviešiem ir teiciens – laba daudz nevajag. Nē! Laba vajag daudz un ļoti daudz.