Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Vispirms skrēju, vingroju, skaipoju, štukoju, bērnus vācu, stresoju, bet pēc tam – dzēru. Biežāk pēcpusdienā un vakarā, šad tad pusdienlaikā, bet iespēju atkorķēt un izbaudīt laba vīna pudelīti garām nelaidu. Dzēru viens, dzēru divatā, dzēru grupā ¬skaipā.
Jūs teiksiet, ko gan citu varētu sagaidīt no KLUBA vīna sleju autora. Pareizi. Mūsu mājsaimniecībā vīns ir savējais – lokdauns vai ne, bet pēc laba skrējiena un padarīta darba tas vienmēr ir pa rokai. Nekad neesmu sapratis un ar aizdomām skatos uz (vīna) nedzērājiem. Kāpēc sev liegt vienu no civilizācijas aizraujošākajām, interesantākajām, sarunas un domas visvairāk raisošajām nodarbēm? Saulriets bez vīna? Restorāna apmeklējums bez vīna? Gavēnis? Kas tas tāds?
Pat ja vīna inteliģentās aizkulises – Džefersona piedzīvojumi Eiropas vīna dārzos, Oņegina izklaides jeb Да здравствует Бордо, наш друг!, Rotšilda Joie de vivre un Judgement of Paris ietekme uz pasaules vīna kārtību vai buršanās Donavas vīna dārzu labirintos – jūs ne kripatiņas neaizrauj. Pat ja vintage ražas gadi, franču ozols un 1959. gada dizaina Riedel Superleggero jums uzdzen žāvas.
Pat ja apzināta vīna baudīšana liekas snobisks sviests. Atslābstiet. Ziniet, vismaz lokdauna laikā var taču arī vienkārši iedzert.
During a crisis, you know, cocktail hour can be almost any hour! – pusdesmitos no rīta cosmpolitan uzjaukt mūs mudina instagrama superzvaigznes.
Latvijas Vēstures institūta žurnālā lasu, ka 30. gadu Latvijā gan «zemākā», gan «augstākā» sabiedrībā iedzeršanu uzskatīja par kaut ko «nevainīgu, pašu par sevi saprotamu», bet «pilnīgus atturībniekus uzskatīja par naiviem, ja ne muļķiem». «Mērena dzeršana» bija norma, kamēr «žūpība» – pārkāpums (LV bija viens no bargākajiem Žūpības apkarošanas likumiem), bet alkoholisms – slimība.
Jautājums, kas nodarbina manu un, pieļauju, jebkura apzināta vīnmīļa skaidro prātu, ir – kur beidzas «mērena dzeršana»? Vai ar «parādīšanos atklātās vietās bez vajadzīgā līdzsvara, ieskurbušā stāvoklī» kā 30. gados?1 Un cik daudz ir par daudz?
Stīvenu Spurjē, vienu no pasaules nopelniem bagātākajiem kritiķiem, to pašu, kurš leģendārās 1976. gada Parīzes degustācijas autors, zināt? Savos septiņdesmit deviņos izcilā formā būdams, viņš atklāj, ka vidēji 400 vīna pudeļu gadā (tātad vairāk nekā pudeli dienā!) bauda jau no 20 gadu vecuma. Par Lielbritānijas valdības vīna patēriņa rekomendācijām (14 alkohola vienības jeb aptuveni pusotra vīna pudele nedēļā) savos memuāros viņš atklāti iesmīn – esot pilnīgas muļķības (plain stupid), jo vīns ir veselīgākais dzēriens uz planētas, bet valdība vien vēloties nāciju uzsēdināt uz rīsiem, ūdens un ikdienas pastaigām piecu jūdžu garumā. Veselības aprūpes izmaksas tad būtu tuvu nullei, bet jēga no tādas dzīves – nekāda!
LR Veselības ministrijas izdotie ieteikumi2 satur «Zema riska alkohola lietošanas robežas», kas, lai arī pielaidīgākas par Lielbritānijā rekomendētajām, ir biedējošas.
Vīnmīļiem, piemēram, iesaka «lietot» ne vairāk kā divas pudeles kungiem un mazāk par pusotru pudeli dāmām nedēļā. Vispirms varat man, lūdzu, paskaidrot, ko nozīmē «lietot»?
Lietot var cepeškrāsni, lietot var sabiedrisko transportu. Krutku var lietot. Literatūru, kino, mākslu un vīnu nelieto. Vīnu bauda. Kombinācijā ar ēdienu un līgani relaksējošu intoksikāciju.
«Lietošanai» ieteiktās divas pudeles nedēļā vīnmīļiem ar stāžu (it īpaši lokdauna laikā) tāds čiks vien ir. Dž. Dž. Līblinga, leģendārā The New Yorker redaktora, pusdienošanu Parīzē atminaties? Pudelīte elzasieša ar sutinātu foreli aperitīvā, Provansas sautējums ar Pétrus un cāļa cepetis ar Cheval Blanc turpinājumā, bet izskaņā trīs pudelītes KRUG.
Varbūt esat mēģinājuši dzīvot saskaņā Lena Evansa, Lielbritānijas OBE ordeņa kavaliera, kapacitātes teoriju? Atgādināšu, ka tā sludina pudeli vīna dienā izdzert katru atlikušo mūža dienu, tātad saskaņā ar teoriju mums – jums – līdz aiziešanai atlicis tik vien, ka vidēji ap desmit tūkstošiem pudelīšu. Ja Līblinga un Evansa pieejas par šerpu, atcerieties, ka divatā pie maltītes ik vakaru nokoptai vīna pudelei eiropeiskā un puritānisma nenozombētā valstī nevajadzētu būt ne normas pārkāpumam, ne veselības apdraudējumam.
Divas pudeles nedēļā iesācējiem savukārt būs minimums, ar kuru doties savas robežas meklējumos. Robeža ir mums visiem, fiziska, psiholoģiska, morāla, bioloģiska – tāda, aiz kuras organisms Tev dod mājienu, ka iepriekšējā vakarā «paņēmi bik pa daudz». Citiem vārdiem – aizlēji acis, pieļurbājies, savilkies kā mārks.
Ja patīk vīns, iereibt ir neizbēgami, bet nezināt robežu, «lietot» un iedzīvoties paģirās vai, vēl trakāk, čakarēt savu veselību, biznesu, ģimeni, galīgi nav ok. Nelietojiet. Baudiet un ziniet robežu, draugi.
Vīna vārdnīca
1. Ineta Lipša, Sabiedriskā tikumība Latvijā: alkoholisko dzērienu lietošana, 1918–1940, Latvijas Vēstures institūta žurnāls, 2010 1(74)
2. Veselības ministrija, SPKC, Ieteikumi ģimenes ārstiem alkohola atkarības profilaksē, 2015
