«Mana īstā Lieldienu sajūta.» 3 stāsti par svētku svinēšanu

Asara tukšā baznīcā

Iveta Raciborska, Bēržu Svētās Annas Romas katoļu draudzes vecākā:

«Atceros, cik ļoti man, parastam baznīcēnam, patika Lieldienas – baznīcā viss likās tik skaists, bet neienāca prātā, kā viss top. Nu jau piekto gadu gādājot par dievnama sagatavošanu svētkiem, saprotu – svētki prasa lielu darbu, turklāt jārēķinās arī ar kritiku. Sākot strādāt kā draudzes vecākā, sīki sarakstīju, kad un kas jādara. Gadu gaitā esmu šo to vienkāršojusi, vienlaikus rūpīgi ievērojot tradīcijas un priestera padomu.

Baznīcas sapošana Lieldienām ir daudz sarežģītāka nekā Ziemassvētkiem. Tā sākas jau pirms Pelnu dienas, kad baznīcā noņemam visas puķes un lentes, bet baltos altāra pārklājus nomainām pret violetiem. Pēc tam trešdienā pirms Pūpolsvētdienas ar violetu audumu pārklājam visus krucifiksus, bet ar zaļumu slotiņu izgreznojam krucifiksu, ko priesteris nesīs pa baznīcu. Tik daudz kas jāsagādā – palmu zari, pūpoli, baltas puķes! Nākamajā trešdienā – starp Pūpolsvētdienu un Lieldienām – baznīcā iekārtojam simbolisko Jēzus Kristus kapa vietu pie Marijas altāra. Iesaistās daudz cilvēku, un katram ir kāds pienākums – viena nemāku ne domāt, ne strādāt.

Taču ļoti novērtēju iespēju pabūt baznīcā vienai. Kad viss izdarīts, notupstos ceļos pie simboliskā kapiņa un klusībā nodomāju, ka esmu no sirds izdarījusi visu, ko varēju. Pasakos Dievam doto iespēju – būt klāt, darīt un vienatnē palūgties svētību arī sev pašai.

Pār vaigu parasti nobirst gandarījuma un prieka asara. Tā ir mana pirmā Lieldienu sajūta.

Lieldienu dievkalpojumā notiek procesija – īpašs svinīgs gājiens pa baznīcu vai tās dārzu. Uzrunājam apmēram trīsdesmit cilvēkus, kas saposušies procesijā iet līdzās priesterim, nes baznīcas karogus, lentas. Kamēr baznīcēni iet procesijā, jāaizsedz simboliskais Jēzus Kristus kapiņš, un visi ziedi no tā jāpārliek uz altāri. Ir ļoti daudz neredzamā darba.

Pūpolsvētdienā uz baznīcu nesu pūpolu un zaļumu slotiņu, ko priesteris nosvēta. Mājās salaužu dažus zariņus un pūpolus, aizdedzinu, izkūpinu visus stūrīšus. Svētītā slotiņa stāv goda vietā acu priekšā, pēc svētkiem to rūpīgi noglabāju. Pavasarī, pirmoreiz laižot ganībās, arī gotiņas noteikti apstaigāju ar Pūpolsvētdienas slotiņas dūmiem.

Lieldienās baznīcēniem uz dievkalpojumu līdzi ir ēdiens – priesteris to nosvēta, un tad katrs savās mājās ceļ galdā svētku brokastīs. Reiz priesterim jautājām, kādus produktus vislabāk ņemt svētībai, un viņš teica – pilnīgi vienalga, lai vai tortes gabalu. Tomēr diez vai kādam baznīcēnam somiņā ir torte. Visdrīzāk tur ir tieši tie produkti, kādi savulaik Lieldienu dievkalpojumā somiņās bija mūsu vecmammām. Arī es daru tieši tā kā mana baba – ņemu maizi, gaļu, sāli, sviestu, katram mājiniekam pa vārītai olai un, protams, ūdeni. Ar svētības ēšanu sākas mūsmāju Lieldienu rīts. Tā ir pasaulē garšīgākā ola, garšīgākā maize un sviests.

Kad Lieldienu brokastu svētība apēsta, katru gadu no jauna saprotu – viss ir labi. Baznīca bija saposta, dievkalpojums notika, kā tam jānotiek, procesija bija – izdarījām visu, ko varējām. Manā dvēselē iestājas miers. Pavasaris ir klāt gan mājās, gan arī baznīcā – līdz ar Lieldienām mākslīgos ziedus tur nomaina īstie.»

Nākamā lapa