Rīga +6°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Man tevi raksturoja kā lādzīgu puisi ar nesačakarētu psihi, kurš nāk no labas ģimenes.
– Bērnības ģimene man tiešām bija laba un mīloša, bet, paklau, kuram tad nav sačakarēta psihe? Man šķiet, visiem, kuri izdzīvojuši līdz noteiktam vecumam, ir traumas.
– Cik tev ir gadu?
Citi lasa
– Trīsdesmit trīs. Labi, droši vien ir cilvēki ar smagākām pieredzēm. Laikam jau tiešām esmu saudzēts.
– Tavā CV ir prestižas skolas: Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, Rīgas Doma kora skola, Rīgas Ekonomikas augstskola. Un tagad – tikai un vienīgi mūzika.
– Dzīvojām Jūrmalā, tur pabeidzu bērnu mūzikas skolu, pēc tam aizgāju uz ģimnāziju, un mūzika palika kā hobijs. Man vienmēr bija rokgrupas, spēlējām Depo, Nabaklab, vēl kādos klubiņos. Bet man bija sajūta, ka izglītībai vajadzētu izvēlēties ko nopietnu. 12. klasē līdztekus ģimnāzijai pa vakariem domenē mācījos ģitāru, bet mūziku studējis neesmu.
Manī bija apjukums, liela neziņa, kā nokļūt līdz tam, ko patiešām gribu dzīvē darīt.
Zināju, ka uz mūziku, kuru vēlos spēlēt, caur izglītības iestādi neiet neviens ceļš. Saprotu, kāpēc cilvēki studē džezu vai akadēmisko mūziku un kompozīciju, bet mani interesē ritmiskā, alternatīvā, populārā mūzika. Nevienā augstskolā nevar izmācīties par Niku Keivu, piemēram. Un droši vien arī nevajag domāt, ka skola garantēs izdevušos karjeru.
– Paliek arī kailais izdzīvošanas jautājums. Ne visi mūziķi ir finansiāli veiksmīgi.
– Protams, par to arī es domāju. Bet, zini, tieši zviedros es sapratu, ka man noteikti jāiet mūzikas virzienā.
– Tu pabeidzi augstskolu?
– Jā. Man ir bakalaura grāds, šķiet, saucas uzņēmējdarbība un mārketings. Man bija 25, kad pabeidzu, gadu paņēmu pauzi – pusgadu Londonā strādāju par bārmeni un viesmīli bārā un jutos laimīgs. Pēc augstskolas tas bija kā atvaļinājums. Iekrāju naudu un aizbraucu garā ceļojumā pa Āziju.
Atgriežoties Latvijā, visa nauda bija notērēta, nolēmu, ka jākļūst nopietnam, un sāku strādāt žurnāla IR mārketingā. Tas bija vēl viens solis nepareizā virzienā, bet vērtīgs, jo pavēra durvis uz realitāti, lai saprastu, ko darīt nevēlos.
Ofisa dzīve nav man.
– Uzrakstīji atlūgumu?
– Sanāca interesanti. Vēl strādājot mārketingā, biju ierakstījis pāris demo dziesmas un ielicis Soundcloud. Tām pateicoties, man piedāvāja doties mazā tūrē pa Itāliju – pa bāriem un kafejnīcām, jo kāds lietuviešu mūziķis īsi pirms izbraukšanas bija pateicis, ka netiek. Kad IR redakcijā sacīju, ka visu janvāri būšu prom, mani uzaicināja pie pārrunu galda, un mēs, abas puses, vienojāmies, ka šis tomēr nestrādās. Lēmumu aizbraukt uz Itāliju un atteikties no darba mārketingā uzskatu par savas dzīves krustcelēm, mirkli, kad sākās mana mūziķa karjera. Un esmu pateicīgs tam Miķelim, kurš bija tik drosmīgs šo soli spert.
– Un kā tev gāja Itālijā?
– Tik raibi, ka pat nezinu, kā to izstāstīt! Tātad – es braucu ar auto, savu veco mazdu. Līdz Boloņai man bija ceļabiedre, viesojāmies pie draugiem, paziņām, Jaungadu sagaidījām Vīnē, bet mans pirmais muzikālais pieturas punkts bija paredzēts Sicīlijā, Palermo. Līdz tam tiku, un tad tik sākās! Itāļi nāca pretī un sirsnīgi sveicināja: «Markas! Hey, Markas!» Lietuviešu puisi, kuru aizstāju, sauc Markas Palubenka. Mani – Miķelis Putniņš. Iniciāļi sakrīt, valstis – nu kurš itālis sapratīs atšķirību starp Lietuvu un Latviju!? Īsāk sakot, sanāca īsts juceklis un pārpratums pārpratuma galā, bet itāļiem šis joks negāja pie sirds, un viņi atcēla visus koncertus.
Tobrīd man kontā bija 300 eiro, biju domājis: tūlīt sāksies koncerti, pamazām nopelnīšu atpakaļceļam.
Bet tagad es biju Palermo bez plāna, apmešanās vietas un naudas. Lai gan viss juka un bruka, atceros, ka tomēr nodomāju – tik un tā šis ir daudzreiz labāk nekā sēdēt ofisā. Izjutu to kā riktīgas ugunskristības.
– Un ko tu darīji?
– Izrādījās, ka Sicīlijā ir paziņas, kas vienkārši ielaida savā dzīvoklī, pēc tam – lauku mājā. Tā janvārī es divas nedēļas sabiju Sicīlijā blakus olīvu un mandarīnu audzēm. Neslikts scenārijs. Palēnām izdevās sarunāt arī pa koncertiņam. Ja pavisam godīgi, ģimene mani vienmēr ir atbalstījusi. Man bija sajūta – ja vajadzēs, piezvanīšu savējiem un man ieskaitīs naudu, nebūs jākļūst par bezpajumtnieku.
– Mammu, tēti! Eesmu Palermo. Man nav, ko ēst.
– Jā. Un naudas benzīnam arī nav. (Smejas.) Paldies maniem vecākiem, ka nekad neesmu jutis par to izmisumu! Tomēr konkrētajā situācijā sapratu, ka vairs neesmu bērns, pats gribēju tikt galā ar šo situāciju.
– Tu jau arī nebiji Somijas ziemeļos.
– Absolūti. Lai arī viss bija noskrējis no paredzētajām sliedēm, tas bija superforšs piedzīvojums. Tu vienkārši ņem ģitāru un kompi, ar savu veco mazdu braukā pa bāriem un saki: «Vai es varētu šeit mazliet uzspēlēt?»
To laiku izjutu kā ļoti zīmīgu – tas bija manis izvēlētā ceļa sākums. Pieauguša cilvēka lēmums, ka es izdaru izvēli starp divām pasaulēm – eksakto un mūzikas.
– 1. ģimnāzijā un Rīgas Ekonomikas augstskolā nav viegli iestāties. Tas nozīmē, ka eksaktā puse tev ir spēcīga.
– Es ļoti centos. Nav tā, ka tur vienkārši tiku, – es gribēju to izdarīt. Zināju, ka abas ir labākās skolas.
– Tu esi ambiciozs?
– Esmu gan. Man ir svarīgi sev visu laiku kaut ko pierādīt.
– Pastāsti! Ko tu gribi sasniegt?
– Ak Dievs! Nu tātad – man ir grupa Ezeri…
– Kopš 2016. gada.
– Jā. Tas bija projekts, ar kuru devos uz Itāliju. Mūzika varbūt bija nestandarta, bet to sadzirdēja pareizās ausis, un tas kalpoja man kā atspēriena punkts tālākai karjerai – brīnišķīgām sadarbībām un pasūtījuma darbiem. Kādā brīdī tā visa bija tik daudz, ka neatlika laika rakstīt savu mūziku. Muzikālā baterija ir viena: ja raksti pasūtījumam, savai radošajai darbībai resursu neatliek. Man šis posms ir ievilcies, bet tagad sāku just sevī pārmaiņas.
– Ezeri tevi sauc.
– Ezeri mani vilina. Man ir daudz projektu, kalendārs pilns, un es reāli izbaudu šo visu, bet jūtu, ka manī ir kāds elements, kurš pasūtījumos un projektos neizsakās. Bet tam ļoti gribas iznākt laukā.
– Kas ir tas elements?
– Tas droši vien ir kāds tīri radošais gars.
– Kāds tas ir?
– Kad raksti pasūtījumam, noteikumi ir diezgan skaidri, un tas padara radīšanu daudzreiz vienkāršāku. 18. novembrim vajag, lai ir patriotiski, Ziemassvētkiem – priecīgi. Teātriem un filmām ir savi dotie lielumi.
Savā lietā ir visgrūtāk, jo tur nav rāmju, pašam jāizdomā un jārada savi stāsti, līnijas, pārdzīvojumi. Man ir grūti to definēt, bet es zinu iekšējo stāvokli, kurā domāju, pierakstu un rakstu. Tajā ir liela brīvība un nepieradinātība. Arī dinamika. Izklausās abstrakti, vai ne? Es gribu, lai mana mūzika ir tāda…
– Kaislīga?
– Jā. Ļoti dzīva. Īsta. Man šķiet – mūsdienu popmūzikā esam pieraduši, ka viss ir noslīpēts un perfekts, kā caur Instagram filtru izlaists. Tas arī ir forši, bet es mīlu klausīties ierakstus no 60., 70., 80. gadiem, kad vēl nebija tādu iespēju – visu sagriezt, perfekti salikt, iztaisnot neprecizitātes.
Man patīk neperfektums, kad ir kaut kas biškiņ šķībs. Patīk sajust autentisko.
Abiem šiem virzieniem ir vieta zem saules, vienkārši šobrīd mani vairāk interesē viss cilvēcīgais. Esmu ļoti priecīgs, ka man blakus ir divi tuvi muzikāli domubiedri, kuri domā tāpat kā es, – bundzinieks Rūdolfs Dankfelds un Kristians Priekulis, basģitārists. Spēlējam kopā jau no 14 gadu vecuma. Mēs lēnā garā gatavojamies ierakstam. Jā, tātad tagad mans mērķis ir ieraksts, tāds, kādu es to gribu – latvisku un ritmisku.
– Kāpēc tev svarīgi, lai ir latviski?
– Kad augu, pārsvarā visas manas ietekmes bija vai nu angļu, vai amerikāņu, tāpēc man likās, ka tā arī jābūt. Pēdējos gados daudz esmu spēlējis Imanta Kalniņa un Raimonda Paula skaņdarbus, man ir sanācis iedziļināties latviskajā populārajā mūzikā. Tas, kā 70. gados viņi rakstīja mūziku, ir superorganiski, superforši, stilīgi un interesanti. Piemēram, Apvij rokas un Aplis ir ģeniālas. Vispār Kalniņa un Mielava duo 90. gadu sākumā bija kaut kas mega jaudīgs. Un Apvij rokas: teksts ir kosmiski spēcīgs, jūtības līmenis – elektrība!
Latviešu valoda ir tikai šiem nepilniem diviem miljoniem cilvēku – mums, māksliniekiem, tā jākultivē.
Es personīgi zinu, kā ir, kad dziesma trāpa. Un, ja tā ir latviski, – tas ir vēl īpašāk. Man ir milzīgs prieks, ka tagad ir tik daudz jauno, kas dzied, repo latviski, – tas valodu tur dzīvu. Rakstīt latviski ir izaicinoši, jo panākt, lai teksts ir ass, precīzs un ritmisks, ir grūtāk nekā angļu valodā. Jā, man gribas dzirdēt un rakstīt ļoti labu mūsdienu rokmūziku latviešu valodā.
– Teici, ka mūzika ir tava pašizpausme, tavs stāsts. Paprovocēšu – kāpēc tev šķiet, ka tavi pārdzīvojumi kādam varētu būt interesanti?
– Tā ir universāla doma, ar kuru sevi moka visi radošie: «Kuram šo, ko es daru, vispār vajag?!» Un atbilde ir – nevienam nevajag.
Mēs nekad nedomājam – es tagad jūtos tā, man derētu dziesma noteiktā noskaņā. Bet reizēm, ja zini, ka šāda dziesma eksistē, vienkārši vajag noklausīties, piemēram, Apvij rokas. Man ir pāris albumu, kā Radiohead – In Rainbows, ko speciāli neklausos pārāk bieži, lai paliek momentiem, kad man to ļoti vajadzēs. Uzlieku, un man atlaiž – cik labi!
Man šķiet – cilvēkus ļoti interesē citi cilvēki. Viņu stāsti, likteņi un pārdzīvojumi. Ir brīži, kad mēs jūtamies vientuļi vai sāpināti, vai tieši laimīgi, taču mēs nevaram to sajūtu nodot draugiem, jo arī viņi ir dzīvi cilvēki, kuri tajā brīdī var būt citā dzīves izjūtā. Mūzika, jebkurš mākslas veids var iedot sajūtu, ka tieši kā tu ir juties vēl kāds uz šīs pasaules.
Man patīk analoģija ar zīmīti pudelē – dziesma ir kā okeānā palaista vēstule. Kāds to atrod, un tā viņam trāpa līdz sirds dziļumiem.
Man šķiet, ka visforšākie mākslas darbi ir radušies, jo cilvēkam ir bijusi spēcīga iekšēja vajadzība izpaust savu stāstu – priecīgu, sāpīgu, laimīgu, bēdīgu. Tajā brīdī sakāpinājums ir bijis tik liels, ka izlauzies, piemēram, kā dziesma vai dzejolis. Arī es esmu saņēmis citu rakstītās zīmītes – tās atvēris un izlasījis, un mana dzīve no tā ir ieguvusi. Ir bijis, ka saraudina, dziedina, izkrāso pasauli. Iedomājies, cik šausmīgi būtu, ja šie autori pēdējā brīdī būtu teikuši – ai, tāpat šo nevienam nevajadzēs –, un dziesmu paturētu sev.
– Man teica, ka tev esot ļoti īpašas attiecības ar mammu (Edīte Putniņa – ilggadēja bērnu vokālā ansambļa Knīpas un knauķi vadītāja). Vēl man teica, ka tava mamma vispār esot dieviete – tāda pārpasaulīga.
– Man ar viņu ļoti ir paveicies. Īstenībā man ar abiem vecākiem ļoti ir paveicies. Bet mammu par dievieti sauc tāpēc, ka viņa ir ārkārtīgi labestīga pret visiem, ko satiek. Man dažreiz gribētos, lai viņai būtu bijis kāds filtrs. Es, piemēram, taupu savu enerģiju. Esmu jauks pret cilvēkiem, kad esmu izgājis viņus satikt, taču bieži es neizeju, jo zinu, ka manu bateriju tas var iztērēt. Bet viņai vienmēr var piezvanīt un dabūt visu. No viņas esmu jutis milzīgu mīlestību. Man ir bijuši posmi, kad ir licies, ka no vecākiem jāattālinās. Iespējams, posmos, kad pašam ir kaut kā jānodefinējas. Taču beznosacījuma mīlestības un atbalsta avotu esmu jutis vienmēr.
– Tu šobrīd raksti mūziku filmai Gaiss. Vari mazliet kaut ko atklāt?
– Man patīk filmas ideja, riktīgi forša, ārkārtīgi vizuāli skaista, un es eju virzienā, ka
mana mūzika ir tas gaiss, kas visus ieskauj un izraisa mazliet mistiskās, bailīgās, bet arī interesantās izjūtas.
Lai nesabojātu skatīšanos, neatklāšu sižetu. Bet filmā ir viens tēls – Mareks –, kurš meklē sevi, un viņam it kā viss dzīvē ir labi, tomēr kaut kas arī traucē. Arī es esmu tāds, kuram visu laiku kaut kas nav kārtībā. Pat ja, objektīvi no malas izvērtējot, šķiet: «Vecīt, tu pirms pieciem gadiem nez ko būtu izdarījis, lai būtu šeit, kur esi tagad! Tev tas likās neiespējami!» Jo tiešām – es kā brīvmākslinieks, strādājot tikai ar mūziku, varu sevi nodrošināt, justies pārliecinoši un stabili. Tajā pašā laikā manī visu laiku ir dažādi jautājumi.
Būt cilvēkam nav vienkāršs uzdevums. Īpaši, ja esi jūtīgs. Es tev nevaru pateikt, kas man nav kārtībā. Nesen atklāju raidierakstu Poog, kur divas amerikāņu komiķes runā par dzīvi. Viena no viņām teica: ir traki, ka mēs piedzimstam un līdz pat nāvei nenomirstam. Tu nevari paņemt īstu pauzi pats no sevis.
– Kas tev ir visgrūtākais ar sevi?
– Tā ir sīkumu summa, kad domā: «Ak Dievs, Miķeli, es nevaru tevi izturēt! Atkal tu?» Protams, paldies Dievam, man ir laba veselība, bet esmu domājis, cik labi būtu, ja es varētu pabūt paša izvēlētā saldā komā, atpūsties no sevis, no saviem kompleksiem un trauksmes.
– Cik interesanti, ka tā, jo pirmo reizi tevi kārtīgi ievēroju Dailes teātra izrādē Keruaka ceļš, kur tu izskatījies šarmanti bezkaunīgi pašpārliecināts. Starp visiem mūziķiem pozitīvā nozīmē vistrakākais. Un tikko Instrumentu koncertā – elpa aizsitās, kā tu nodefilēji pa skatuvi ģitāras solo laikā!
– Man, goda vārds, nav tāda plāna, ejot uz skatuves. Bet, redzot bildes no koncerta, pats brīnos par savām pozām un mīmikām. Skatuve vispār prasa enerģijas stāvokli, uz kuru pirms tam jāfokusējas. Tomēr dienas beigās mūzika ir absolūta mana sirdslieta, un es to neslēpju. Man liekas, ka ir forši ar to dalīties.
Šī varbūt ir klišeja, bet skatuves cilvēkiem tā ir: man no tās ir gan bail, gan kaut kādā ziņā tā ir mana drošā vieta. Manuprāt, ikdienas dzīve ir daudzreiz sarežģītāka, un tajā ir tik daudz iespēju kaut ko palaist garām, kādu aizvainot vai kaut ko ne tā pateikt. Skatuves ceļš šķiet diezgan taisns. Man ir enerģija, un man ir uzdevums. Cilvēki ir atnākuši skatīties, esmu gatavojies šim brīdim, zinu, kas man ir jādara, un to daru.
– Izskatās, ka tu reāli izbaudi uzstāšanos.
– Vispār man ir bijušas gana šizofrēniskas situācijas.Kad dzīvē notiek kaut kas šausmīgs, bet ir jākāpj uz skatuves. Piemēram, Instrumentu koncerts notika sestdien, bet ceturtdien bija bēres man tuvam cilvēkam. Koncertā apzināti fokusējos tikai uz šo mirkli – būt uz skatuves. Tajā ir arī enerģijas apmaiņa. Redzot pilnu Arēnu, cilvēku prieku, tas palīdz, un nav ārprātīgi jāsaņemas un jāizspiež no sevis pēdējā sula. Enerģijas aplis iegriežas un nes.
– Teici, ka pēc intervijas iesi uz treniņu. Tu neesi bohēmas piekritējs?
– Jā, es skrienu un cilāju svarus. Cenšos ēst veselīgi un pareizi. Alkoholu gandrīz nemaz nelietoju.
Visu dzīvi esmu flirtējis ar pīpēšanu, jo man diezgan labi patīk cigaretes.
Pagājušā gada rudenī riktīgi smēķēju, ar draudzeni aizbraucām uz Portugāli, un es nepaņēmu līdzi cigaretes. Pirmās divas dienas bija šausmīgi, jutu, ka tiešām esmu atkarīgs. Teicu, ka nevaru izturēt, nopirkšu. Bet viņa mani katru reizi tā viltīgi aizvilināja no tā, un es smēķēšanu atmetu.
– Jūs šķietat līdzvērtīgi partneri. Diana Payton ar savu PerForm Hair, iespējams, ir Rīgas stilīgākā friziere. Pastāstīsi par viņu?
– Kopā esam gandrīz četrus gadus. Diana arī ir māksliniece un ļoti laba friziere. Nekad neeju pie viņas uz salonu griezt matus. Tas parasti notiek spontānti, es tikai paspēju pateikt: «Man liekas, ka man ir baigi garie…» Viņa uzreiz: «Jā, tev ir!» Un, kamēr es sēžu vannā, viņa ātri, ātri pustumsā perfekti nogriež.
Bet, jā, viņa ir māksliniece pēc rakstura un talantiem. Mēs abi esam ambiciozi un gribam izdarīt daudz. No dzīves gribam dabūt visu.
Vienu gan es varu pateikt bez cukuriem un saldinātājiem: es viņu ļoti mīlu – viņas talantus, unikālo pasaules redzējumu un sirsnību.
Pat tad, kad es sev neticu vispār nemaz, viņa man tic. Un tas ir miljons.
Vēl man ļoti patīk, ka mēs abi esam… Redzi, viņa nāk no osetīnu un krievu ģimenes, bet es esmu tīrs latvietis. Biju superemocionāls bērns – gan raudāju, gan kliedzu. Zinu, ka saviem mierīgajiem vecākiem biju milzīgs pārbaudījums. Kad biju mazs, to nesapratu, bet tagad zinu, ka manai psihei daudz veselīgāka ir eksplozivitāte, nevis noturēts miers. Ja kaut kas nav labi, mēģinu to dabūt laukā. Man vienmēr licies, ka cenšanās visu turēt sevī nav veselīga. Visu laiku kaut ko norij, bet iekšā tas vārās un burbuļo.
Ar Dianu mēs abi varam spridzināt. Varam būt arī ļoti neuzmanīgi viens pret otru. Reizēm man liekas – nē, šis nu galīgi nav veselīgs veids, kā risināt problēmas –, bet dienas beigās jūtamies tik radniecīgi un dabīgi šajā attiecību modelī. Es negribētu to mainīt. Mēs izpaužam visus zemūdens akmeņus, un, pat ja kāds paliek, mēs abi skaidri par tiem zinām. Reizēm tiešām ir tā: skaties, es esmu tieši tik pretīgs, riebīgs un milzīgs egoists! Un šī galējā atklātība mīlestību nenogalina, tieši spēcina. Es jūtos labā partnerībā ar Dianu.
– Jums mājās bieži mainās trauki?
– Traukus mēs neplēšam. Pēdējais, ko iznīcinājām, bija putekļsūcējs. Bijām sastrīdējušies, un Diana sūca putekļus ar veco, kurš īsti nestrādāja. Viņa sadusmojās un iesita ar to pa grīdu. Bet es nesen biju samaksājis par grīdas slīpēšanu. Man kaut kas pilnīgi sagāja uz īso, un es putekļsūcējam iespēru ar kāju. Tā pa abiem mēs to izšķaidījām. Tagad mums ir jauns, foršs putekļsūcējs.
– Interesants piegājiens.
– Es ik pa brīdim kādas lietas salaužu.
– Apzināti?
– Jā, no dusmām. Es varu būt riktīgi dusmīgs. Pagājušajā ziemā tieši pirms svarīgiem koncertiem par kaut ko ļoti sadusmojos. Toreiz arī diezgan daudz izdzēru, un, tā kā ikdienā vispār nedzeru, reibumā no visa spēka ievilku pa metāla durvīm. Nākamajā rītā knapi varēju pakustināt roku, tur viss bija uzpampis. Tāds idiots! Tomēr uzskatu, ka cilvēkam dusmu izlāde ir svarīga. Eju uz zāli un skrienu – tas, cerams, mazliet palīdz.
Bet, kad ir lūzuma punkts, man diemžēl vajag iznīcināt putekļsūcēju vai pārlauzt krēslu uz pusēm.
– Tev nav bērnu?
– Vēl ne. Bet mēs ar Dianu par to domājam un runājam. Tomēr esmu priecīgs, ka man bērnu vēl nav. Pagāja diezgan ilgs laiks, līdz pieaugu, un priecājos, ka šajā laikā man nebija jābūt atbildīgam par kādu citu.
– Un tagad tu jūties pieaudzis?
– Laikam jā. Es jūtos stabilāks un daudz spējīgāks, uzņēmīgāks. Vēl esmu sapratis, ka dzīve vienmēr būs process. Vari šķietami izvēlēties visdrošāko karjeras ceļu, taču tas neko negarantē. Tāpēc atliek vien paļauties uz sevi un improvizēt.
