Igaunijas monstri
Kad tumsa ir klāt, no ezera izkāpj monstri, bieži vien ap 20, bet dažreiz arī vairāk. Ar spīdošām acīm tie uz saviem gumijas veltņiem ripo pa ledu, to dzelzs vēderos ir vīrieši un zivis. Krastā briesmoņi skaļi rēc, sprauslādami kašņājas pa pludmali, cits pēc cita uzbrūk Kallastei, šim mazajam ciematiņam Igaunijas austrumos. Katrs monstrs ķeras klāt vienai no mazajām koka mājiņām. No briesmoņiem izkāpj vīri, daži aizkūpina cigaretes, monstri apklust. Tie nemaz nav tik briesmīgi, šie vecie Opel Omega, Datsun, Mercedes-Benz W123.
Tie tikai izskatās biedējoši savu milzīgo riepu un uzmontēto virsbūvju dēļ. «Mēs to nedarām prieka pēc,» saka Aleksandrs Goidins. «Šīs mašīnas ziemā ir mūsu zvejas kuteri,» skaidro 52 gadus vecais vīrs, kas, gluži tāpat kā lielākā daļa klātesošo, pieder pie krievu mazākumtautības. Peipusa ezera monstriem ir pilnpiedziņa un, kas jo īpaši svarīgi, milzīgas un platas riepas no divām gludām caurulēm. Pāri šīm gaisa kamerām to veidotāji pārvilkuši sniega ķēdes no sagrieztām riepu daļām, kurās ieskrūvētas skrūves labākai saķerei ar ledaino virsmu.
«Es pats kausēju riepas,» lepni saka Goidins, kas savulaik, pirms kļuva par monstru mašīnu konstruktoru, bija elektriķis un ziemā šeit cīnījās ar to pašu problēmu kā visi pārējie: laivas bija iesalušas mazajā ostā, un nevienam nebija iespējas nokļūt zvejas vietās ezera vidū.
Taču tad 90. gadu sākumā krita dzelzs priekškars, aizbrauca padomju okupācijas armija un rajona centrā Tartu pameta armijas lidlauku. Vīri no Kallastes aizbrauca uz turieni un atrada milzīgas lidmašīnu riepas un iedomājās, ka lielos, melnos virtuļus varētu uzmontēt savām automašīnām.
To viņi dara līdz pat šai dienai; mazajā Igaunijas ciematiņā ar tikai 850 iedzīvotājiem ir aptuveni 40 Karakat automobiļu, kaimiņu ciematā Ninā vēl daži. Vārdam Karakat* ir īpaša nozīme, bet tā skaņa nedaudz atgādina motora rīboņu. Līdzīgi pārbūvētas mašīnas ir sastopamas arī Krievijā, kaut vai lai Sibīrijas plašumos ar sausām kājām pārvarētu purvus, ezerus un upes.
Peipusa ezers
Gandrīz neviens automobiļu modelis nevar būt drošs no Kallastes vīriem, kas kāri uz lodēšanu un zāģēšanu. Servisa īpašnieks Aleksandrs Goidins pat pirms diviem gadiem par pilnpiedziņas pikapu pārvērta 35 gadus vecu Mercedes-Benz W123 (220 D). «Piecus vai sešus gadus tas stāvēja kādā pļavā, tad es to savācu sev,» viņš saka.
Taču šo savu svētdienas automašīnu meistars tikai retu reizi izlaiž no garāžas, viņa ikdienas Karakats ir Opel Omega A ar 2,6 l darba tilpumu un 150 ZS. Un sešu riteņu piedziņu! Tā kā sešas milzu riepas pamatīgi palielina pagrieziena rādiusu, tad Goidinam ir ļoti jāuzmanās, kad viņš ripo cauri ciematam. Galvenais neaizķert nevienu no baltās, zaļās vai dzeltenās krāsas koka mājām.
Viņš bieži pabrauc garām olīvzaļam UAZ 452 vrakam. Mazajai bijušās padomju armijas transporta automašīnai trūkst šasijas, Kallastē sastopami vairāki šādi aplaupīti krievu transportieri. Tam par iemeslu ir šo automobiļu pilnpiedziņas šasija, kurai jākalpo par daudzu Karakatu bāzi. Bet visādi citādi Kallastes autoindustrija ļauj savai fantāzijai brīvu vaļu. Priekšā Toyota RAV4, aizmugurē VW Caddy, lidmašīnu riepas, motors no Mazda – atļauts ir viss, kas kaut kādā veidā turas kopā.
Vīri lodē, skrūvē un griež bez jebkāda montāžas plāna.
Oļegs Lučezarnojs pieskaras ar pirkstu sev pie pieres. «Te, manā galvā, man ir viss,» viņš saka. Abi kopā ar dēlu Arturu ir tāds kā ceļu palīdzības dienests un negadījumu un avāriju gadījumā brauc pakaļ cietušajai mašīnai arī uz ledus. Šogad viņam vajadzēja aiztransportēt tikai vienu monstru automobili, bet 2015. gadā viņu palīdzība nebija nepieciešama.
Taču, par spīti šādai pieticīgai statistikai, mehāniķa telefona numurs nepieciešamības gadījumā ir pieejams pat 24 stundas diennaktī un uzrakstīts uz viņa Mazda, Nissan un UAZ jaukteņa sāniem – katram gadījumam. Ceļā uz ciematu viņš vienkārši prieka pēc brauc nevis pa apledojušajām ielām, bet gan vienkārši izbrauc cauri nelielam parkam. «Lielās riepas ir praktiskas arī meža darbu laikā,» saka Lučezarnojs.
Ledus laikmets
Viņam un pārējiem Kallastes vīriem pat prātā neienāktu doma pirkt zivis lielveikalā. Īsts vīrs savas vakariņas iegūst ezerā un mežā. Un tieši tādēļ šeit arī neviens nepasūta jaunu apvidus automobili autosalonā. Šeit automašīnas ir īsts roku darbs.
Dažreiz tas var kļūt patiesi grūts, kā par to šajā pēcpusdienā pārliecinājās arī sešu riteņu speciālists Aleksandrs Goidins. Gan viņa trīsasu mega Omega, gan Mercedes-Benz 220D 4WD ir izgājuši no ierindas. Muļķīgā kārtā ezera vidū gaida divi tūristi – makšķernieki no Lietuvas, kurus Goidins uz turieni aizveda un atstāja no rīta.
Četrus kilometrus no igauņu krasta un divus no Krievijas robežas, kas sadala Peipusa ezeru divās daļās. Sāk jau krēslot, un Goidinam vēl pirms tumsas iestāšanās vajag doties pēc viesiem. Pateicoties saviem monstru automobiļiem, viņš ir tāds kā vietējais taksometru šoferis un tādēļ viņam arī jātur dotais vārds! Benzīns vai dīzelis? Šoferis paosta benzīna kannu un iegāž tās saturu vēl viena savas sētas riepu monstra degvielas tvertnē.
Vēl tikai ātri jāieliek jauns akumulators, jāiedarbina motors, jāieslēdz navigācijas sistēma, un varam braukt. Ceļš līdz makšķerniekiem ir saglabāts sistēmā, violeta līnija displejā ved tieši pa ezeru. «Brauciens var kļūt ļoti neomulīgs,» Goidins brīdināja pirms starta – un tāds tas patiešām arī ir.
Makšķernieka sapnis
Braucamais ar veco Datsun kabīni vairāk lēkā, nevis brauc. ES valsts Igaunija kļūst arvien mazāka, drīz vien krastu vairs nevar saskatīt, bet divus kilometrus tālāk sākas jau Putina milzu valstība. Uz ledus ir piecus centimetrus bieza lietus ūdens kārta, pamats zem riteņiem kļūst trauslāks.
Plaisas starp ledus gabaliem ir pat metru platas, un tagad kļūst skaidrs, kāpēc automašīnas riteņiem jābūt tik lieliem.
Goidins nezina, vai riepas avārijas gadījumā spētu sniegt pietiekami lielu uzrāvienu. «Tas man vēl nekad nav gadījies, bet gandrīz katru ziemu kāds ielūst,» viņš saka, uzmanīgi skatīdamies uz horizontu, «bet neuztraucieties, visa mašīna reti pazūd ūdenī, bieži tikai viena tās daļa.» Cik nomierinoši.
Pēc kāda stundas ceturkšņa virtuļu automašīna sasniedz vīriešus, viņi iekāpj braucošajā zvejas kuterī, un trakais brauciens pretī krastam var sākties. Protams, Peipusa ezera monstri nespētu iziet tehnisko apskati nevienā pasaules valstī, taču policija liek Igaunijas ekstrēmos skrūvētājus mierā. «Kamēr mēs paliekam tikai šajā ciematā, viņi ar to samierinās,» saka Aleksandrs Goidins. Ledus briesmoņiem nav arī oficiālo Igaunijas numura zīmju.
Taču, tā kā arī Kallastē jābūt kārtībai, katram plato riepu bolīdam ir pašam savs Kallastes numurs. Uz Aleksandra Goidina automobiļa metāla plāksnes iegravēts skaitlis 007. Traki, trakāk, Karakat.