Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Makšķerkāti jau gadus simts attīstās aizvien asāki un spēcīgāki, auklas aizvien tievākas un izturīgākas, bet mānekļi – aizvien vairāk plēsoņas psihē iegremdēti. Kā tās vispār vēl spēj saglābt savu sugu tādu smalku ieroču klāsta nospiedošā uzbrukumā?!
Katram makšķerniekam ir sava mīļākā disciplīna. Lieta, kurā viņš, iedziļinājies un apēdis savu pudu sāls, tagad bauda sava darba augļus. Zivis ķeras, laiks iet, un agrāk vai vēlāk kļūst, ja ne garlaicīgi, tad nedaudz vienmuļi gan. Laiks padarboties jaunās frontēs! Kā Raiņa Spīdola teica – pastāvēs tas, kas mainīsies. Tikai vientiesis apgalvos, ka visas pārējās copes jomas ir sūds. Dažādi cilvēki, dažādas vietas, dažādas iespējas un temperamenti!
Lai kā man patīk foreļu spiningošana, pagājušajā gadā es vasaras otrā pusē guvu milzīgu prieku no asaru lenkšanas dziļajos ezeros.
Atrast, sajust un lūkot piemānīt kilogramnieku asari – tas ir kas tāds, kā priekšā visas uzķerties gribošās līdakas kļūst otršķirīgas!
Ar asu kātiņu vadīt trīcelīgo džigu pa zemūdens nogāzes kanti lejup. Mest reizi pēc reizes līdz roka sajūt – it kā nejauši aizmetas džigiņš aiz kaut kā… piecirtiens – dzīvs!
Vai aizbraukt uz Ālandu salām un trāpīt brīdī, kad jūras līdakas iznārstojušas un ūdens temperatūra piekrastē sāk pārsniegt septiņus grādus… Atrast līci, kur zālēs vēl mutuļo nārsta kaislības, bet dziļajā malā jau snaikstās spicie purni. Un ielādēt palielo džerka zivi. Vadīt tā, lai tā zvalstoties tuvotos ūdens virsmai un tad vienā brīdī manīt zaļu rumpi to apliecam. Un atāķēt to, neceļot ārā no ūdens, lai ir pilnīgi droši, ka zivij nekas ļauns nav noticis.
Interesanti viedokļi cilvēkiem ir par to ķeršanu un vaļā laišanu. Vieni to uzskata par teju vai vienīgo ilgtspējīgo veidu, kā dot iespēju pacīkstēties ar lielu zivi pēc iespējas vairāk makšķerniekiem, jo atlaista zivs nārsto, dod pēcnācējus un agrāk vai vēlāk uzķeras vēlreiz.
Citi to uztver kā zivju mocīšanu savas iegribas dēļ. Kam tu viņu ķer, ja negribi apēst? Lai spīdzinātu?
Zivs ir kaut kas starp sievieti un biznesu. Zivs kā mīļotā ir jāgrib, par viņu ir jādomā.
Tev ir jāpilnveidojas, un tad vienā dienā tās noķeršana sāk izdoties un «sportsmenim» sāk atklāties arvien jaunas un jaunas ķeršanas nianses. Tas ir tik aizraujoši, ka visa pārējā pasaule ar tās rūpēm vienkārši aizmirstas.
Biznesa daļa makšķerēšanā ir tāda, ka piečakarēt zivi ir gods un slava – tas ir katra paša sekmju stāsts. Aizbraucot uz pasaules čempionātiem, kabatas tālrunī var nebūt vārdnīcas ar pamatfrāzēm, bet ir jābūt dažādām makšķerēšanas un trofeju bildēm. Un biznesu atgādina arī tas, ka ir pastāvīgi jādomā par zivju saglabāšanu. Pavasarī tas var izpausties kaut vai kā nārsta ligzdu veidošana. Vai «kreiso» zivju nepirkšana no šaubīgiem onkuļiem. Cik daudzi pazīstami vīri man teikuši, ka savas vecumdienas labprāt pavadītu, pieskatot kādu nelielu ezeriņu.
Ezeriņš ar labi atjaunotiem zivju resursiem tiešām ir sapņu vieta. Slava tiem saimniekiem, kuri to spējuši. Iedomājieties situāciju, kad saimniekam, laipu remontējot, iekrīt ūdenī uzgriežņu atslēga. Skaidrs, ka no pāris metru dziļuma dzidrajā ūdenī to ārā var dabūt ar magnēta palīdzību. Pačakarējies minūtes septiņas, saimnieks beidzot dabūjis kontaktu un uzmanīgi ceļ dārgo bēgli augšup. Un kas notiek? Spējs mutulis un grābiens! Izbiedētais cilvēks knapi noturas uz laipas, bet plēsoņa jau gabalā!
Patiniet šo situāciju no līdakas skatu punkta un redzēsiet, ka saimnieka ņemšanās ar magnētu pa grunti un lēnā celšana uz augšu bija perfekta izspēle, kuru nespēja sagandēt pat uz lapas balansējošais divkājainais galvainis.
Sapņi un piepildījums. Plēsoņu tīkotāji tam vistuvāk stāv tieši maijā.
- Līdakas uz spininga.
Drīkst laivot, drīkst ķert, drīkst paturēt – tikai ziniet mēru. Man pabarot ģimeni pietiek ar vienu divām. Kā teica Džeks Sperovs, makšķerēšanas noteikumi «is more like a guide lines»! - Pamēģiniet mākslīgo mušu!
Vienalga, kas, kur un ko. Šinī laikā raisās daudz kukaiņu, un zivis tos ēd. Atrodiet savā paziņu lokā mušotāju un palūdziet viņam vienu pēcpusdienu paņemties kopā. Varbūt iepatīkas! Ko par to teiktu Spīdola?
Raksts publicēts žurnālā «Klubs» 2012. gada 5. numurā.
