Rīga +8°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vasaras saulgrieži ir gada krāšņākais laiks – visgarākā diena un visīsākā nakts, kas astronomiski iezīmē pirmo vasaras dienu. Latviešu folkloras izpratnē Jāņi ir pārejas ieraža, kas saistīta ar zināmu sajukumu pasaules sistēmā, atgriešanos pie sākotnējām likumībām, vecā bojāeju un jaunā rašanos.
Vasaras saulgriežu laikā robeža starp mūsu un nepazīstamo pasauli, viņsauli, ir nenoteikta. Aizsaules vārti ir vaļā, un pa tiem var ienākt jebkas.
Kā jau haosa laikā, visi mēģina šo brīdi izmantot, jo pastāv priekšstats – tagad ir pieejams īpašs spēks, ko iespējams piesaistīt savā labā.
Sliktie spēki, kas folklorā nosaukti vārdos, ir burvji un raganas, taču tie var būt arī nepazīstami – gari, mošķi un dažādas radības. Reizēm burvji un raganas var ieņemt arī mājdzīvnieka izskatu un parādīties kā kaķis, suns, vista, vabole vai čūska. Tā kā ļaunie spēki ir nenovīdīgi un cenšas atņemt labumu citam, to piesaistot sev, Jāņos mērķis ir nodrošināt auglību un aizsargāt mājdzīvniekus – tos, kas cauri visam gadam ir iztikas nodrošināšanas pamatā.
Auglības piesaistīšana
Vasaras saulgriežos dabā un sevišķi augos iemājo auglības spēks, ko iespējams piesaistīt. Jāņu zāles ir viens no veidiem, kā šo pozitīvo auglības enerģiju iemantot. Tāpēc arī pušķošanas tradīcija bija tik ārkārtīgi svarīga – tai bija reliģiska un maģiska jēga.
Ar vainagiem un jāņuzālēm pušķoja paši sevi, māju un, protams, mājlopus. Jāņabērni nesa ar spēcīgo enerģiju piesātinātās zāles un meta tās aplokos, staļļos, kūtīs, lika vainagus galvā govīm, aplīgoja visus dzīvniekus. Runāja, ka Jāņu vakarā plūktās jāņuzāles ārstē jebkuru kaiti.
Augstu metu Jāņu zāles,
Lai telītes lielas auga,
Lai telītes lielas auga,
Lai tās pulka piena deva.
Vienmēr gaidītie Jāņa bērni
Saimnieks un saimniece vienmēr uztraucās, lai Jāņu bērni atnāktu, tāpēc rūpīgi gatavojās – sēja sieru, taisīja alu, ko tiem pasniegt. Jāņa bērni nebija tikai ciemiņi, viņiem bija īpaša misija – būt auglības dievības Jāņa likuma īstenotājiem. Tieši tāpēc siers un alus, ar ko cienāja atnācējus, var tikt uztverts kā upura mielasts. Ja jāņabērni netiks pienācīgi uzņemti, pastāv risks, ka nākamajā gadā tie nemaz nenāks, un tas negatīvi ietekmēs saimniecības labklājību.
Senos laikos cilvēki izteikti ievēroja ciklisko kārtību. Jāņabērniem deva labāko sieru un alu, savukārt vēlāk upuris tika atmaksāts, saņemot atpakaļ pienu no ražīgām un veselām govīm un bagātīgu ražu no laukiem, ko apstrādāja ar zirgiem.
Jānīt’s sēd kalniņā,
Zāļu nasta mugurā.
Nāc, Jānīti, lejiņā,
Dod manām telītēm,
Es tev došu sieru ēst
Dižan’ lielu gabaliņu.
Aizsargājošais adatu jumts
Līdzās auglības piesaistīšanai Jāņi bija laiks, kad mājdzīvnieki īpaši jāsargā, jo burvjiem un raganām nekas nebija svēts, un tie nekaunējās nākt iekšā arī svešās sētās, cita labumu meklējot. Latviešu tautasdziesmās bieži minētas raganas, kas Jāņu naktī zogas kūtī slaukt govis. Aizsargājoša funkcija piemita asām lietām – lai nelabie netiktu iekšā, aplokos sprauda usnes, dadžus, noderēja arī izkaptis un pat adatu jumts.
Asu dadzi es ieliku
Savā govju laidarā,
Lai ragana neiegāja
Pie manām gosniņām.
Vasaras saulgriežu rituāli ir saistīti ar uguni un ūdeni, no kuriem pēdējais simboliski saistās ar dzīvības šķidrumiem – asinīm, pienu, jūru. Ūdenim Jāņos piemīt īpaša vērtība, tāpēc daudzos rituālos kā ūdens forma tiek izmantota rasa.
Jāņu laikā rasa ir sevišķi augstā vērtē. Pastāvēja ticība, ka viena no metodēm, kā saimniekam nozagt svētību, ir notraukt Jāņu rīta rasu un paņemt to uz savām mājām. Tāpēc Jāņu naktī neieteica laist zirgus pieguļā un no rīta lopus ganībās, bet pieturēt mājās, jo tiem draudēja nepatikšanas. Kad rasa nožuvusi, tad varēja droši atsākt ikdienas gaitas, jo nelabie spēki bija izgaisuši līdz ar saulītes siltumu.
Papardes zieds
Lai gan mūsdienās papardes zieda jēdziens vispirms saistās ar erotiku, folklorā tam ir vairākas nozīmes, turklāt erotiskā nozīme nepavisam nav no svarīgākajām. Senlaikos plaši interpretējamā papardes zieda meklēšana notika vienatnē nevis divatā. Tā kā mītiskais papardes zieds uzzied prom no pazīstamās vides, to nācās meklēt savvaļā – mežā.
Lai gan brīnumskaistais papardes zieds saistās ar visādiem iegūstamiem labumiem, cilvēkam, to ieraudzījušam, draudēja briesmas, tāpēc folklorā bieži minēts, ka papardes zieda meklētāji ap sevi apvilka aizsargājošu apli. Briesmas, kas patiesībā bija vīzijas (pastāv teorija, ka papardes ziedam ir saistība ar halucinogēnām īpašībām), bija dažādi biedējoši savvaļas zvēri. Cilvēka uzdevums bija palikt un nekādā gadījumā no redzēta nenobīties. Ja šo pārbaudījumu iztur, mītiskais zieds ļauj atrast apraktu naudu, laimi, labklājību, mīļoto vai pat iegūt pārdabiskas spējas, piemēram, saprast dzīvnieku un putnu valodu.
Vasaras saulgriežu tradīcijas mūsdienās
Mūsdienās pārsvarā Jāņu tradīcijas ir saistītas ar vienkārši estētisku svētku svinēšanu, kas izpaužas kā skaistas, noslēpumainas un aizraujošas darbības – mājas izrotāšana, vainaga pīšana, ugunskura kurināšana un dziedāšana. Maz ticams, ka cilvēki, kas vasaras saulgriežus atzīmē tradicionāli, patiešām visam piedēvē arī reliģisku un maģisku nozīmi. Tomēr Jāņi ir gaidīti svētki, un to svinēšana ir spēcīgi iesakņojusies. Arī mūsdienu lauku saimniecībās mājdzīvieki joprojām tiek iesaistīti svētku svinēšanā.
