Garā gada februāris nudien ir īpatnēja diena – kamēr citi sūkstīsies, ka tā tikai mākslīgi pagarina ziemu un alga pienāks dienu vēlāk nekā citos gados, tomēr šim datumam kalendārā ir būtiska nozīme laika kontekstā. Patiesībā Zeme apriņķo ap Sauli nevis precīzi 365 dienās, bet 365,242 dienās. Tas nozīmē, ka gadā ir aptuveni 5,8 stundu nobīde uz priekšu. Lai pēc dažiem simtiem gadu cilvēki neattaptos Ziemassvētkos ar ziedošām pļavām un Jāņos ar sniegputeni, kalendārā šo dažu stundu nobīdi izlīdzina ar papildus dienu jeb 29. februāri. Tā ļauj saglabāt esošos gadalaikus nemainīgus un atbilstošus laikapstākļiem.
Tiesa, neparastais datums nav palicis bez ievērības. Cilvēkiem ir dzimušas vairākas neparastas idejas un tradīcijas, kā atzīmēt 29. februāri. Viena no ievērojamākajām ir īru tradīcija, saukta par «Vecpuišu dienu». Tā ļauj sievietēm bildināt savu izredzēto. Leģenda vēsta, ka šī tradīcija radusies ļoti sen – 5. gadsimtā. Tolaik īru svēto statusā ieceltā Svētā Brigida sūdzējusies priesterim Svētajam Patrikam par kungu vilcināšanos bildināt meitenes. Viņa lūgusi ietekmīgajam priesterim dot atļauju sievietēm uzdrīkstēties pārņemt bildināšanu savās rokās. Sākotnēji garīdznieks esot devis atļauju sievietēm vīrus bildināt reizi septiņos gadus, tomēr Brigida viņu pierunājusi vīru bildināšanas dienu atkārtot ik pēc četriem gadiem.
Šī tradīcija ir neoficiāli iedibināta 19. gadsimta sākumā. Tolaik Īrijā un arī citviet Eiropā būšana vecmeitās bija pamatīgs apkaunojums. Dāmai jo īpaši sāpīgi dūra šis fakts, ja viņa ir izveidojusi saskanīgas attiecības ar kādu jaunekli, bet viņš vilcinās uzdot šo romantisko četru vārdu jautājumu. Lai ap gavēņa laiku un Lieldienām sievietei nebūs jākaunas par savu vientuļnieces statusu, viņa reizi četros gados drīkst lūgt sava mīļotā roku.