Kristaps Zutis: Ja aizskar manu ģimeni vai manas kuces, varu nesavaldīties

Cik cilvēku bija pieteikušies šovam?

Pirmajā atlases kārtā saņēmām vairāk nekā 2000 pieteikumu. Uz otro atlases kārtu ar mums klātienē tikties atbrauca kādi 250 cilvēki. Interese tiešām bija liela.

Jau saredzi viņu vidū nākamo Taisonu?

Taisonu gluži ne, bet ir vairāki jauni perspektīvi čaļi, kuriem, ja pareizi sakritīs zvaigznes un apstākļi, var izveidoties laba boksera karjera.

Ja būtu pieteikušies tikai divi dalībnieki – Krišjānis Kariņš un Aldis Gobzems –, kurš, tavuprāt, uzvarētu?

Domāju, ka Gobzems. Vienu reizi viņš pie manis bija uz treniņu. Lai arī cik dīvains Gobzems būtu savos izteikumos un darbībās, viņš ir vīrišķīgs. Man šķiet, mūsu platuma grādiem tāds dzeltenās zeķēs staigājošs patmīlis noteikti būtu piemērotāks Ministru prezidenta amatam, bet Kariņam ar viņa liberālismu labāk derētu kāda Skandināvijas valsts.

Tevi ir viegli izaicināt?

Jā, es nekad neatteikšos no cīņas – tā būtu par taisnību, cīņa ringā vai par kādu mazu dvēselīti, kurai varu palīdzēt. Esmu cīnītājs.

Tevi var satracināt ar naidīgiem komentāriem internetā?

Kamēr tie attiecas tikai uz mani, nevar. Ja sāk aizskart manu ģimeni vai manas kuces, kas ir dārgākais, kas man ir, varu nesavaldīties, bieži to pēc tam esmu nožēlojis.

Ārēji esi brutāls vecis, bet ikdienā dari arī ļoti aizkustinošas lietas: palīdzi pamestiem sunīšiem, slimiem bērniem, skolēniem no maznodrošinātām ģimenē sagādā skolai nepieciešamās lietas. Tava bravūra ir tikai ārējā čaula?

Nezinu… Neesmu jau tik labs. Esmu darījis arī daudz slikta, un tā būtu plika diršana, ja teiktu, ka vairs neko sliktu nedarīšu. Man nebija baigi vieglā bērnība. Zinu, kas ir nabadzība, kas ir bads, kad jāiet pusdienas zagt… Šodien Latvijā esmu atpazīstams, un to es cenšos izmantot lietderīgiem mērķiem, nevis lai tikai zīmētos un taisītu boksa šovus.

Kāds bija tavs pirmais kautiņš mūžā?

Pirmais kautiņš man bija, kad mācījos 2. klasē un gulēju slimnīcā ar lauztu kāju. Palātas biedri bija apēduši manus dinozauriņa vitamīnus. Visu otro klasi nogulēju slimnīcā, jo decembrī man uzbrauca mašīna, un līdz maijam vārtījos palātā. Bija sapuvusi kāja zem ģipša, to pat gribēja amputēt.

Ir kāda ķermeņa daļa, kuru vēl nekad neesi lauzis?

(Skaļi smejas.) Nav! Kājas, rokas un arī deguns bijis lauzts neskaitāmas reizes. Arī ribas un pat galvaskauss.

Sociālajos tīklos rakstīji, ka pie tavām vizuālajām pārvērtībām vainojams Vidzis. Ko viņš tevī mainīja? Frizūru?

Viņš ir mans fiziskās sagatavotības treneris. Esmu kļuvis tievāks, ātrāks, stiprāks un labāks. Pēc zaudētās cīņas Uzbekistānā nomainīju visu komandu, izņemot galveno treneri. Izmainījām treniņu procesu, un nākamajā cīņā jau būs pilnīgi cits Zutis. Pēc tās zaudētās cīņas man ir anormāla motivācija.

Tu taču pērn paziņoji par boksa karjeras beigām!

Tā bija, taču tagad atkal boksēšos.

Kā tāda Pugačova, kas regulāri atvadās no skatuves?

Drīzāk kā Makgregors cīņas sportā. Toreiz, kad paziņoju par karjeras beigām, man bija emocionāli smags laiks. Tas bija pēc cīņas ar Smirnovu. Mums iedeva abpusēju diskvalifikāciju, un kaut kādos momentos es nesavaldījos savos izteikumos.

Bija baigais skandāls, spiediens no žurnālistiem. Man tiešām kauns par šo cīņu un to, kā viss izvērtās.

Tāpēc domāju, ka metīšu boksam mieru un vairs ringā neiešu. Taču gāja laiks, emocijas norima, un es sapratu, ka man pietrūkst boksa. Gribu ātrāk atgriezties ringā, esmu izsalcis pēc asinīm! Turklāt savam vectēvam, pirms viņš devās viņsaulē, apsolīju, ka atvedīšu jostu. Kamēr to neizdarīšu, nevaru apstāties. Kādu jostu es atvedīšu – Tommy Hilfiger vai čempiona –, gan vēl nezinu, bet katrā gadījumā darīšu visu, lai solījumu vectēvam izpildītu.

Kāpēc sociālajos tīklos esi Alfijs?

Sen, sen, kad tikko parādījās sociālie tīkli, reģistrējoties vajadzēja izdomāt lietotājvārdu. Toreiz populāra bija filma Alfijs ar Džūdu Lo galvenajā lomā. Man tā ļoti patika. Arī es tolaik biju pārņemts ar sievietēm, biju baigais babņiks, piemīlīgs smukpuisītis ar skaistiem matiņiem un zilām acīm, tāpēc nolēmu, ka sociālajos tīklos būšu Alfijs. Dzīvē mani gan tā neviens nesauc. Draugiem esmu vienkārši Zutis. Man nav nekādu iesauku, jo cilvēki komunikācijā ar mani ir diezgan prātīgi.

Kāpēc boksa cimdus dēvē par cimdiem, ja principā tie ir dūraiņi?

Tāpēc, ka tie piesedz rokas. Dūraiņus arī mēdz dēvēt par cimdiem. Tāpat kā pirkstaiņus reti kurš sauc par pirkstaiņiem, bet vienkārši par cimdiem.

Ziemā boksa cimdos rokas nesalst?

Salst. Gatavojoties cīņām, esmu skrējis ārā boksa cimdos. Treneris liek to darīt, lai rokas pierod pie slodzes, tāpēc zinu, ka salst. Tie nav baigi siltie cimdi.

Kas ir trakākais, kas bokseri var piemeklēt pirms mača?

Caureja. Man tā nav gadījies, bet domāju, tas varētu būt diezgan traki. Visu citu kaut kā varētu piesegt, bet ar caureju var visādi gadīties.

Tev ir savi veiksmes boksa šorti?

Nē, man ir veiksmes ringa meitene, vārdā Sintija. Kad viņa mani izved ringā, vienmēr uzvaru.

No kāda zīda tiek šūti bokseršorti?

Nezinu, no mākslīgā, man šķiet.

Kāpēc tos nešuj no kokvilnas vai flaneļa?

Tiem jābūt viegliem, gaisīgiem, tādiem, kas neuzsūc mitrumu, ja nu gadījumā ir tā caureja. (Smejas).

Kāpēc supermeni nēsā apakšbikses virs biksēm?

Viņi tik ātri ģērbjas, ka ātrumā nesaprot, ko velk.

Vai bokseris mača laikā bokseri drīkst raut aiz bārdas?

Bļ…, bokseri vispār labāk neraustīt aiz bārdas. Ne mača laikā, ne pēc tam. Man nepatīk, ja aiztiek bārdu. To raustīt ļauju tikai bērniem, kad tēloju Ziemassvētku vecīti.

Bez bārdas izskaties tik mīlīgs! Kad pēdējo reizi no tās šķīries?

Ļoti sen. Saistībā ar bārdu man ir smieklīgs stāsts. Augu bez tēva, un, kad man sāka augt ūsas un tās bija jāskuj, sapratu – es jau to nemaz nemāku darīt. Atceros neērto sajūtu, kad gāju pie lielajiem džekiem sētā un prasīju, kas man vispār jāpērk un kā tās ūsas jādzen. Tolaik dzīvojām dzīvoklī, kur vispār nebija vannasistabas. Bija duša virtuvē, bet tualete – ārā koridorā. Mēs dzīvojām ļoti pieticīgi.

Kad biju iemācījies rīkoties ar skuvekli, bārdu skuvu tiešām rūpīgi. Tikai vēlākajos gados to sāku audzēt, un vairs pat nevaru sevi bez tās iedomāties.

Taču man ir viena ideja, un, ja tā piepildīsies, bārdu nodzīšu. Parasti uz Ziemassvētkiem mēģinu sarīkot kādu izaicinājumu par godu saviem draugiem no suņu patversmes Ķepa ķepā. Pērn es, piemēram, dejoju TikTok video, bet šogad domāju izdarīt tā: ja cilvēki saziedos patversmei tūkstoš eiro, es nodzīšu bārdu. Savā dzimšanas dienā parasti mēģinu palīdzēt bērniem, aicinot dāvanu vietā noziedot naudu kādam, kam tā vairāk nepieciešama. Man draugi parasti sadāvina šmigu, un, lai nedāvinātu tās alkohola pudeles, piedāvāju šādu akciju.

Kāpēc boksa maisu sauc par bumbieri, nevis kabaci?

Par bumbieri sauc tikai mazo maisu, kuram ir bumbiera forma. Lielos, garos maisus tā nesauc.

Kurā raundā tu varētu uzveikt Kasparu Kambalu?

Mums ar Kasparu ir vienošanās, ka nekad neboksēsimies, tāpēc uz šo jautājumu neatbildēšu.

Zivs zivi neaiztiek?

Tieši tā!

Bet tu savējos ēd?

Esmu ēdis žāvētus zušus. Tie ir ļoti garšīgi.

Kurš veiklāks – zutis vai čūska?

Skatoties, kāda čūska. Esmu redzējusi arī stulbas. Droši vien čūska ir veiklāka uz zemes, bet zutis ūdenī.

Un kad tu brauksi precēt buti?

Tad, kad būšu atradis īsto.

Kāds ir tavs apavu izmērs?

44. Man nav diez ko liela kāja atšķirībā, piemēram, no Kambalas. Viņam ir tāds izmērs, ka nevarēju viņam uz pirmo cīņu boksa apavus dabūt. Viņam bija jāiet ar basketbola botām. Pasūtījām viņam apavus no ASV, bet tie nepaspēja atnākt.

Kuram bokserim par godu izveidota suņu šķirne – bokseris?

Tam, kuram visplakanākais deguns.

Tev ir divi pitbulterjeri. Kādēļ izraudzījies tieši šo šķirni?

Pirms vairākiem gadiem biju nopircis krutu televizoru, un YouTube ieraudzīju pitbulu sacensības. Redzēju, kā viņi cīnās, cik atlētiski ir. Uz mani tas atstāja lielu iespaidu un, ilgi nedomājot, iegāju sludinājumu portālā apskatīties, vai šādi suņi ir pārdošanā. Rezervācijā bija pieejami pitbulterjera kucēni. Samaksāju pirmo iemaksu un aizrunāju kucēnu.

Protams, kā jau bokseris, par to aizmirsu. Man bija jābrauc komandējumā uz Turciju, kad piezvanīja audzētāja un paziņoja: «Brauc pēc suņa!» Bet man rīt jālido prom! Tolaik vēl biju attiecībās, ierados mājās ar pitu un teicu: «Ņem! Būšu atpakaļ pēc mēneša.»

Pie otra pitbula nonācu, jo viņam bija trāpījies sūdīgs saimnieks, centās suni fiziski iespaidot.

Aizbraucu pie viņa un suni vienkārši atņēmu līdz brīdim, kad viņa sieva atbrauc no komandējuma. Pieskatīju un vairs nebiju gatavs šķirties. Kopš tā laika ar savām kucēm Dolliju un Bugatti esmu nešķirams. Es viņas ļoti mīlu. Vienu brīdi man bija trešais pitbuls – kucēns, kurš piedzima vienai no manām kucēm. Taču tad vienam pazīstamam cilvēkam nomira suns, un viņš to ļoti pārdzīvoja. Tolaik biju izšķīries ar sievu, un man bija grūti ar visu vienam pašam tikt galā. Tāpēc mazāko sunīti iedevu viņam uz laiku pieskatīt. Taču viņš tik ļoti suni iemīlēja, un arī suns brīnišķīgi jutās, tāpēc kucēnu tur atstāju. Mēs gan regulāri tiekamies, komunicējam.

Ar suņiem esi piedalījies daudzās sacensībās, un no tām viņi vienmēr atgriezušies ar medaļām un kausiem. Neapskaud savas kuces nedaudz?

Es ar viņām lepojos. Viņas ir uzvarējušas visur, kur vien var uzvarēt. Esmu laimīgs tētis.

Piekrīti teicienam – jo vairāk iepazīstu cilvēkus, jo vairāk mīlu suņus?

Viennozīmīgi. Ar katru gadu man draugu kļūst mazāk, bet suņi nekad nenodos.

Teju katru mēnesi parādās ziņa par to, ka notiks kārtējā gadsimta cīņa. Bokseri vispār zina, cik ilgst gadsimts?

Katrā svara divīzijā, katrā kategorijā, katrā valstī ir gadsimta cīņas. Turklāt bokseri jau paši to nesaka. Es arī sevi nekad neesmu saucis par boksa leģendu, taču televīzija preses relīzē tā uzraksta, un man pēc tam jālasa nicinoši komentāri. Tāda ir dzīve.

Labs boksa mačs esot, kad bokserus pēc cīņas var atšķirt tikai pēc šortiem. Tādu esi piedzīvojis?

Man visas cīņas ir bijušas īsas un ātras. Esmu vienīgais latvietis, kurš septiņas cīņas pēc kārtas uzvarējis pirmajā raundā. Tas gan man kā bokserim nav interesanti. Tad sanāk, ka trīs mēnešus pirms tam esmu dzīvojis un svīdis boksa zālēs, lai atbrauktu kāds, kurš nav tik nopietni gatavojies un zaudētu. No vienas puses, tas ir labi, no otras, slikti. Koks ar diviem galiem.

Esi māņticīgs?

Es ar čigāniem kopā uzaugu, un viņi ir ļoti māņticīgi. Tāds esmu arī es. Piemēram, nekad nebaltoju pirms cīņām. Neaizskaru vārdiski ne pretinieku, ne viņa sievu vai vecmāmiņu. Neizaicinu. Runāju pēc cīņas vai tās laikā. Cenšos būt piemērs kaut kādām vīrišķības pazīmēm šajos platuma grādos.

Ar suņiem katru dienu dodies pastaigā uz mežu. Sēnes pazīsti?

Bišķiņ. Indīgu no ēdamas atšķiru. Bērnībā daudz sēņoju. Kad biju mazs un nevarēju iebilst vecākiem, mani katru vasaru sūtīja uz laukiem. Tikko bija pēdējā skolas diena, tā mani sūtīja prom. Vēl stundas pat īsti nebija beigušās, kad jau teica: «Kristap, viss, autobuss gaida!» Ar kāju pa pakaļu un pa autobusa durvīm iekšā. Izsūtīja pie vecmāmiņas. Tur bija maz cilvēku, maz bērnu.

Esmu dzīvojies pa mežiem, vazājies apkārt, aiz gara laika meklējis vecas ķiveres un citus sūdus, jo blakus bijusi frontes līnija.

Man tur bija draugs Raimonds, kurš bija vājredzīgs, un mēs abi visu laiku staigājām pa mežiem. Reiz ēdām mežā ogas, bija augusts, un es biju labā noskaņojumā, jo drīz tikšu uz mājām. Pēkšņi ieraudzīju – vietā, kur Raimonds taustās pa sūnām, meklējot ogas, jo ne velna neredz, ir celms, ap kuru mudž no odzēm. Likās, ka to ir simtiem, tur nebija, kur kāju nolikt! Teicu Raimondam: «Tagad klausi mani un maucam prom, cik ātri varam!» Tas bija vienkārši pi…c, kā mēs nobijāmies.

No visām pasaules sievietēm, kura ir vislabākā kandidāte sievas lomai?

Megana Foksa vai Vera Brežņeva, lai gan viņa baigi vecā.

…un precējusies.

Pilnīgi vienalga! Man grūti atbildēt par ideālajām sievietēm. Ja tu man jautā, vai esmu iemīlējies, tad drīzāk nē nekā jā.

Kāds bijis tavs lielākais svars?

125 kilogrami, un tas bija stipri par daudz.

Tev uz muguras uztetovēts lācis. Kāpēc?

Tas bija mans pirmais tetovējums. Uz vienas kājas man ir panda, uz otras – Sprīdītis, man ir arī pitbula tetovējums un Saule. Pērkons. Daugava. Man ir ļoti daudz tetovējumu, un katram sava nozīme un stāsts. Bet par lāci – gribēju lielu zvēru, un lācis ir liels, nekad nepadodas, ar labu sirdi. Man šķita – tas mani lieliski raksturo.

Ko darītu, ja mežā aci pret aci sastaptos ar lāci?

Lūgtu Dievu. Kas cits vairs atliktu? Valkā katrā gadījumā bez stroķa uz mežu nedotos.

Cik iesniegumu policijā par tevi pēdējā gada laikā ir uzrakstīti?

Vasarā vidēji divas reizes nedēļā gāju uz policiju. Kā uz mājām. Priecē, ka policisti pret mani izturas adekvāti. Ticu Latvijas tiesu sistēmai. Šobrīd viena lieta tiek nodota prokuratūrai – viens cilvēks draudēja apliet ar degšķidrumu un aizdedzināt manu omi. Par to es iedevu viņam pļauku, un tika ierosināta krimināllieta par vidēji smagiem miesas bojājumiem. Ja mani notiesās par to, ka cilvēks draud nogalināt 70 gadus vecu cilvēku, lai tiesā un liek cietumā.

Runā, ka tavs iemīļotais sievietes vārds ir Žaklīna…

Man nav nekāda naida vai negāciju pret Žaklīnu. Viņa ir liels cilvēks Latvijas šovbiznesā, bet Žaklīna ir arī cilvēks, kuram vienmēr viss ir slikti. Tāda dusmīgā tante. Tāpēc ātri sapratu, ka mums nav pa ceļam. Mēs bijām sarunājuši tikties restorānā, es nokavēju, un viņas reakcija uz manu nevīžīgo komunikāciju ar sievieti bija neadekvāta. Taču kā sievieti un cilvēku es viņu cienu. Ceru, ka Žaklīna nav uz mani dusmīga. Galu galā, mana pirmā erekcija bija, skatoties viņas Horoskopus.

Esi kādreiz iesitis sievietei?

Esmu, ar to nelepojos un ļoti nožēloju. Tas ir sliktākais, ko esmu izdarījis.

Tu joprojām spēlē hokeju komandā Vella kalpi?

Šajā komandā spēlēju vienu sezonu, ad pārgāju uz Pagāniem. Taču, kā tur sāku spēlēt, tā uzreiz sākās pandēmija. Šogad varbūt Tukuma brāļos uzspēlēšu. Man tur daudz draugu.

Kurai ir lielāks trieciens – lidojošai ripai vai dūrei?

Noteikti, ka ripai. Tas ir ļoti sāpīgi.

Tev hokejā nav iedalīta policista loma?

Amatierlīgā nedrīkst kauties.

Kas ir efektīvāk – sist ar dūrēm vai vārdiem?

(Ilgi domā.) Tādiem pseidointeliģentiem kā pianistiem un Amerikas latviešiem droši vien vieglāk kaut ko iestāstīt ar dūrēm, jo ar vārdiem nesaprot. Taču viss atkarīgs no situācijas. Katrā gadījumā neesmu no tiem, kas uzskata, ka visu var atrisināt ar vārdiem. Ir situācijas, kad nevar. Ticiet man!