Ziemassvētku vecītis mūsdienās ir neatņemama svētku sastāvdaļa un kļuvis par to simbolu, tāpēc arī vecākiem, rūpējoties par savu bērnu labsajūtu, vērts atcerēties, kā bērni uztver šādus svētku tēlus.
Pirmkārt, brīdī, kad bērni uzzina, ka Ziemassvētku vecītis neeksistē, viņi jūtas piemānīti un vīlušies. Otrkārt, Ziemassvētku vecītis kopā ar savu “visu redzošo” rūķu komandu kļuvis par svētku laika lielāko soģi un tiesnesi, kura varā ir lemt, vai bērns ir pelnījis dāvanu vai sodu. Tās ir lietas, kuras vecākiem vajadzētu paturēt prātā, stāstot un iepazīstinot bērnus ar svētku svinēšanas tradīcijām.
Apmēram sešu – septiņu gadu vecumā bērni sāk nojaust, ka kaut kas ar stāstu par Ziemassvētku vecīti īsti nav tā, kā stāsta vecāki un rāda filmas.
Daļai bērnu tas problēmas nesagādā, jo pamazām paši visu saprot un pieņem, taču ir bērni, kuri to uztver daudz jūtīgāk. Uzzinot patiesību, ka Ziemassvētku vecītis nav reāls, bērni var justies vīlušies un stipri apjukuši. Tādēļ vecākiem īpaši būtu jāpievērš uzmanība trīs jautājumiem, kuri bērniem var nedot mieru: vai Ziemassvētki vēl kādreiz būs tādi, kā agrāk? Kāpēc vecāki man stāstījuši šādu stāstu? Par ko vēl es nezinu?
Lai bērni nejustos apmuļķoti un nezaudētu uzticību vecākiem, vecākiem ir iejūtīgi jāizskaidro Ziemassvētku stāsta būtība, kā arī jāsniedz atbildes uz bērnu jautājumiem pat tad, ja viņi tos skaļi neuzdod. “Tu patiešām izklausies sarūgtināts un aizvainots, vai tā ir?” “Tu, droši vien, gribi zināt, kas vēl no visa tā, kam tu agrāk ticēji, tagad var izrādīties nepareizs.” “Mīļumiņ, nākamie Ziemassvētki būs tieši tādi paši kā iepriekšējie. Tu saņemsi dāvanas, mēs greznosim eglīti un piedzīvosim daudz dažādu pārsteigumu!”