Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skumīgās beigas
Kad pēc 27 dienām, kuru laikā ar slēpēm tika šķērsota Grenlande, Juris Ulmanis, kails un smirdīgs, stāvēja iepretim dušas telpas spogulim un skatījās uz savu spoguļattēlu, viņš nepazina pats sevi. «Es biju noaudzis, šausmīgi tievs un muskuļains. Nekad nebiju sevi tādu redzējis. Tas bija baigs skats,» viņš atceras, ka pēc drūmi grūtā pārgājiena, kurā piedalījās trīs vīrieši un viena sieviete, iesākumā nemaz neesot gribējies iet dušā. Vēlāk gan bija patīkami apgulties tīros palagos un gultā izstiept kājas. Noteikti pēc tam sekoja spirdzinošs vairāku desmitu stundu ilgs miegs? Nē, tā neesot bijis. «Biju tā uzvilkts no visa, ka agri piecēlos un automātiski gribēju kaut ko sākt darīt, kā biju pieradis.» Juris stāsta, ka vajadzēja paiet pāris dienām, līdz prāts iegājis ierastajā ritmā.
Un, kad, maršrutam tuvojoties beigām, pirmo reizi ieraudzījis zemi, pārņēmusi tāda dīvaina sajūta, ka kaut kas tumšs un brūns vīd tālumā. Kad slēpes īsti vairs neiet, jo zem tām sāk šņirkstēt akmeņi. «Mums samērā tālu ragavas bija jāvelk pa zemi un kalniem, un tas bija baigi, baigi grūti. Es pat nezinu, kā to izdarījām. Pēdējiem spēkiem. Tur bija ceļš, mēs piezvanījām, un viens dānis mums atbrauca pakaļ. Sajūta bija savāda. Nemaz negribēju, lai tas beidzas. Sapratu, ka atkal būšu šajā pasaulē un mani skars visas tās problēmas,» Grenlandes šķērsotājs atceras savas prāta radītās skumjas, jo patiesībā tik labi juties uz pasaulē lielākā ledāja, kur viss bijis atkarīgs tikai no paša, kur bijis jādomā tikai par kailo eksistenci – ka jāēd, jāguļ un jāiet.
Vēl visu laiku bijis gaišs, bet tas nemaz nav traucējis, vien palīdzējis izgaisināt laika izjūtu. Īpaši, kad slēpojuši naktī. Pēc ceļojuma Juris daudz domājis par to, kas grūtāk – slēpot vai kāpt kalnā. Viņaprāt tomēr slēpošana ir grūtāka. Jo kalnos sliktu laikapstākļu vai citu iemeslu dēļ iespējams noiet līdz bāzes nometnei, tas ir dažu stundu jautājums. Ja esi slēpojis divas nedēļas, tikpat būs jāslēpo atpakaļ. Tas ir psiholoģiski daudz grūtāk. Un vēl – slēpojot jāņem līdzi viss nepieciešamais.
Pēdējās divas nedēļas bija izvērtušās par īstu pārbaudījumu, jo kājas bija tā sapampušas, ka zābaki nederēja.
Viena potīte bija kļuvusi zila, bet kreisās kājas pēda pārvērtusies par lielu tulznu, uz kuras līmēja sudraba krāsas līmlenti, kādu izmanto celtniecībā.
Taču pēdējais pārbaudījums pēc ceļojuma bija pirmās vakariņas. «Es tā riju, ka kļuva slikti. Laikam kuņģis bija sarāvies, nebija pieradis pie šādas barības. Bija ļoti slikti,» nu jau smiedamies Juris stāsta par ēdiena radītajām ciešanām.
Kalni vs līdzenums
Kā ikviens ceļojums, tā arī šis sākās galvā. Grupas vadītājs IFMGA kalnu gids Marks Tomass no Velsas internetā meklēja domubiedrus ceļojumam pāri Grenlandei. Atsaucās Juris Ulmanis, viens students Toms Lavfīlds no Lielbritānijas un kāda īriete Samanta O’Kerola.
Visi satikušies Īslandes lidostā. Šajā valstī pavadījuši pāris dienu, izvērtējot ekipējuma piemērotību, pēc tam lidojuši uz Grenlandi, Tasilaku, kur arī pavadījuši pāris dienu, bet tad ar helikopteru aizvesti uz ledāja sākumu. Nu ceļojums iztēlē pamazām pārtapis par ceļojumu realitātē, kad piesprādzētas slēpes un ap pleciem pārmestas ragavu siksnas.
Vietējie iedzīvotāji par ceļotājiem īpaši neesot likušies zinis, jo tur mēdz apgrozīties pietiekami daudz tūristu uz slēpēm, vien piekodinājuši, lai ņem līdzi bisi, ar ko aizbaidīt polāros lāčus. Grupai bises neesot bijis, bet Juris atceras, ka vienu nakti viņus polārais lācis apciemojis. Tad viņš gulējis ciešā miegā, tikai nākamajā rītā par to uzzinājis no grupas vadītāja, kurš tonakt, dzirdot lāča rosīšanos, vairākas stundas gulējis kā sastindzis, nezinot, ko darīt. Domājis, ka būs jābiedē lācis ar pannu un katliņu dauzīšanu, taču ķepainis pats vēlāk aizčāpojis. Labi, ka polāro lāču populācija Grenlandē apdzīvo tikai pašu krastu, kur var noķert sev barību.
Grenlandes vidienē dzīvības nav. Ir tikai klajš, balts plašums. Un debesis.
Vilcējspēks
«Mana pieredze kalnos ir samērā liela, un es domāju – kā tā atšķirsies no kalnā kāpšanas, jo nebiju slēpojis ar distanču slēpēm. Biju norūpējies par slēpošanu, sapratu, ja to dara nepareizi, daudz enerģijas tērē par velti.»
Katram Grenlandes šķērsotājam bija jāvelk ragavas, kas vairāk līdzinās pamatīgai plastmasas kastei, kurā bija sapakots ēdiens, drēbes, teltis, benzīns. «Ikviens saprata, ka tas būs smagi un tur nebūs uztaisīta skaista taciņa, tur būs jāiet un tas nebūs vienkārši,» Juris atceras savas pārdomas pirms ceļojuma, kad sācis pastiprināti trenēties Atlantis sporta klubā pie Ivara Čākura, kas trenē sportistus. Izturības vingrinājumi, nodarbības peldbaseinā, skriešana. Zinājis, ka būs jāvelk ragavas, tādēļ pastiprinātu uzmanību pievērsis muguras un plecu muskuļu trenēšanai. «Izturība man ir diezgan O. K., galvenais bija izturība, kad kaut ko velc.»
670 km pārgājiena sākumā ragavas svērušas 110 kg. Ar katru dienu to svars samazinājies uz apēstās pārtikas un iztērētās degvielas rēķina. Sākumā, kamēr organisms pieradis pie slodzes, esot bijis visgrūtāk. Tā kā maršruts gājis virzienā no austrumiem uz rietumiem, ceļš bijis kalnup. Tik nemanāmi, ka ar aci to nevarēja saskatīt, tikai sajust ar pleciem un muguru. Sasniedzot augstāko punktu, jau varēja just, ka ceļš sāk iet lejup. Ja ceļojuma pirmajā dienā knapi tika pievārēti 7–8 km, vēlāk, kad organisms pie slodzes pierada, kilometru skaits krietni palielinājies. Reizēm bija jāslēpo pa dziļu sniegu, pirmais veidoja sliedi, pārējie viņam sekoja. Tā uz maiņām. Ne vienmēr bijis līdzens, dažbrīd vajadzēja šķērsot tik grumbuļainu ledu, ka ragavas apgāzušās. Par laimi, komanda labi izturējusi ilgstošo kopā būšanu, iztikuši bez kautiņiem vai, kā saka Juris: «Kad esi kopā ar cilvēkiem ilgāk par diennakti, sīkumi kļūst par lielām lietām. Kāds kaut ko knibina, un tev jau tas sāk krist uz nerviem. Mums baigi laimējās, ka nekas tāds nenotika. Vienīgais, ka meitene no Īrijas bija paņēmusi pārāk daudz mantu, mums bija jāvelk arī tās, kas mums nepatika.»
Četri cilvēki nakšņojuši divās teltīs – Juris ar puisi no Lielbritānijas, grupas vadītājs, kas strādā Alpos par gidu, vienā teltī ar īrieti. Par to, ka grupai izdevies šķērsot Grenlandi, jāpateicas tieši grupas vadītājam, kurš turēja visus kopā. Šogad vairākas grupas esot mēģinājušas šķērsot Grenlandi, bet dziļā sniega un vētru dēļ ātri esot padevušās un izsaukušas glābšanas helikopteri.
«Jo vairāk grupu netika, jo vairāk mums gribējās pierādīt, ka to spēsim.»
Aukstums, kas dedzina
Slēpojot pāri Grenlandei, ceļotāji izbaudījuši, ko nozīmē, ja ir mīnus 40 un pūš ass vējš. Tā gan neesot bijis katru dienu, bet pietiekami bieži, lai tas paliktu prātā. «Bija jau arī saulīte, un tad bija forši. Bet ironija tāda – kad spīd saulīte, tad nevar paiet, jo sniegs līp pie slēpēm un ragavām. Dienas vidū apstājāmies, uzcēlām telti, pagulējām un slēpojām tālāk vakarā vai naktī. Vislabāk bija iziet četros vai piecos no rīta, bet tieši tad visgrūtāk piecelties.»
Lai cīnītos ar ķepīgo sniegu, mēģinājuši slēpes smērēt ar vasku. Tas neesot līdzējis, sniegs to ātri noberzis. Tik daudz vaska arī nav bijis līdzi, jo tomēr lieks smagums.
Aukstuma pārciešana izpaudusies tā, ka vajadzēja visu laiku kustēties.
Uz vietas nemaz nevarēja nostāvēt, sala un likās, ka neapklātās ķermeņa vietas vējš dedzina.
Teltī no rīta termometrs reizēm rādījis, ka ir mīnus 25. Pieskaries telts sienām, un apsarmojums birst uz galvas. Bet jāceļas, jāģērbjas, jāgatavo ēdiens un jāvāra ūdens. «Patiesībā pie tā pieradām. Ja zini, ka būs sūdīgi, to it kā gaidi. Jautājums tikai – cik sūdīgi. Un tu apmēram izdomā, kas jādara, lai būtu mazāk sūdīgi. Man bija tāda programma, ko katru rītu izpildīju. Vispirms uzvilku zeķes, tad pārējo. Ja bija jātaisa brokastis, vispirms rokās sasildīju šķiltavas.»
Jura teltsbiedrs esot bijis iemīlējies kādā meitenē un ceļojumā devies, līdzi vedot šo smeldzīgi skaisto sajūtu pakrūtē. Savukārt viņa miesa paģērējusi tīrīguma sajūtu, kas izpaudās tā, ka Juris teltī vārījis ūdeni un pasniedzis katliņu ar verdošo ūdeni mīlniekam ārpusē. «Man liekas, ka viņš pat matus sev izmazgāja vienu reizi. Es sēdēju teltī un smējos, jo viss, ko varēju dzirdēt, – fuck, it is cold, fuck, very cold!*»
Slēpošanas meditācija
Piepūle slēpojot radījusi divu veidu sajūtas. Ja kāds slēpoja pa priekšu, bija jādomā, ka nedrīkst atpalikt, jo sliktā laikā slēpju pēdas tika ātri aizpūstas. Otrā sajūta – kad iekļāvies ritmā un aizgāji tādā kā pašplūsmā, tā kā sāc meditēt. «Prāts aiziet kaut kur, domas aiziet. Izdomāju kaut kādas lietas, problēmas.Atcerējos bērnību, kad ar vecākiem biju zooloģiskā dārzā, pirkām saldējumu.
Lietas, par kurām ļoti sen nebiju iedomājies. Šādu meditācijas stāvokli bieži vien apzināti mēģinājām sasniegt, eksperimentējot ar slēpošanas ātrumu. Dažreiz tas sanāca, dažreiz ne.»
Baltajā plašumā nav izticis bez prāta radītām ēnām, ko radījušas šaubas par īrietes un britu puiša fiziskajām spējām. Juris atceras, ka vienu brīdi nevarējis saprast, vai nevajadzēs ņemt satelīttelefonu un zvanīt glābējiem ar helikopteri. Un domājis, vai ekspedīcija ir beigusies vai ar grupas vadītāju turpinās ceļu divatā? Tomēr izdevās savākties un ceļu turpināt.
Visi ceļā devās arī tad, ja putināja un redzamība bija pāris metri. Vienu dienu gan nosēdējuši putenī, un tas bija ceļojuma pirmajā nedēļā. Taču pārtika bija paņemta tikai 32 dienām, un neviens negribēja riskēt ar sēdēšanu teltī.
«Mums jautāja, kā zinājām iet pareizā virzienā. Sākumā lietojām GPS, bet ar to bija grūti, jo tas jau nerāda virzienu, tikai atrašanās vietu. Tad mēs paņēmām kompasu, noteicām pareizo virzienu un piestiprinājām to pie ķermeņa, lai slēpojot varam tajā skatīties. Bija jāpiešaujas, tas nebija tik vienkārši.»
Viens no dienas lielākiem pasākumiem bija nokārtot dabiskās vajadzības. Ja gulēja teltī, pa mazam varēja nokārtoties, iečurājot pudelītē. Kā ar to tika galā īriete, tas lai paliek viņas noslēpums, taču, ejot pa lielam, vajadzēja visu izdomāt līdz pēdējam sīkumam. Tualetes papīrs jāieliek kabatā, jānodrošina, lai to neaizpūš, lai bikses var attaisīt un aiztaisīt, notupties un neapgāzties, ar labo roku paņemt tualetes papīru utt.
Gandrīz mēnesi garajā pārgājienā grupa nevienu cilvēku nav satikusi. Tikai pirmajās dienās tālumā redzējuši suņu pajūgu. Taču bija kāds sniega putniņš, kas visu laiku lidoja līdzi. «Atceros to rītu, kad gulēju teltī un dzirdēju, ka ārā čivina.
Un es savam biedram prasu, vai viņš dzird, bet viņš saka, ka nedzird, un tad es domāju, ka lēnām sāku jukt prātā. Bet tad pēc pāris stundām putniņš sāka lidot. Tāds maziņš.»
*maucīgais aukstums!
