Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Reiz Lieldienās pie manis ciemojās abas māsas no Latvijas, un viņas lielām acīm skatījās uz to, kas notiek Mursijā: ik dienu no rīta līdz vakaram krāsaini ģērbušies vīrieši pa pilsētas ielām nes ļoti, ļoti smagas baznīcas statujas. Tik smagas, ka to svaru var nolasīt vīriešu pārpūlē pietvīkušajās sejās. Un tas vēl nav viss! Ielu malās vecākiem klēpī sēž bērni, un gājiena dalībnieki viņiem dala konfektes. Citam bērnelim maisā jau vismaz četri kilogrami saldumu, taču vecāki ne vien ļauj, bet pat mudina prasīt vēl.
Latvijā Lieldienās šūpojas un krāso olas, svinot svētkus kopā ar ģimeni un draugiem. Savukārt Eiropas dienvidos, tātad arī Spānijā, jau no Romas impērijas laikiem ir saglabājusies ciema laukumu kultūra, tādēļ vismaz daļu no katriem svētkiem ciemata vai pilsētas iedzīvotāji svin kopā. Lieldienās šī kopīgā svētku daļa ir procesijas: svinīgi gājieni ielās ar statujām un vīraku. Tiesa, arī Latvijā dažos reliģiskajos svētkos ap katoļu baznīcu tiek nesti karogi, bet Spānijā šīs procesijas ir nesalīdzināmi plašākas un krāšņākas, tās burtiski pārņem visu pilsētu.
Lieldienu laikā Spānijas pilsētu un ciematu dzīve apstājas. Nedēļas garumā galvenajās ielās ik dienu tiek pārtraukta satiksme. Skan bungas un citi mūzikas instrumenti, gaiss smaržo pēc vīraka, un visas sarunas ir par statuju svaru, ziediem un to, kura iela šodien slēgta un pa kuru ceļu doties, lai neiestrēgtu starp procesiju vērotājiem.
Lai dzīvo jaunava!
Labi atceros savu pirmo tikšanos ar Spānijas Lieldienu statuju. Pāris nedēļas pirms Lieldienām, vakarpusē, biju tuvumā vienai no pilsētas baznīcām. Dzirdēju savdabīgu bungu ritmu, baznīcas lielās durvis bija atvērtas un pie tām pulcējās cilvēku pūlis. Arī daļa garāmgājēju, ieraugot atvērtās durvis, apstājās. Cilvēki sačukstējās, un čukstošus cilvēkus Spānijā, ticiet man, reti gadās sastapt – viņi vienmēr runā ārkārtīgi skaļi.
Tad no baznīcas iznāca vīrieši ar bungām. Aiz viņiem durvīs parādījās milzīgs apzeltīts tronis, kurā atradās zilā tērpā ģērbta jaunavas statuja. Viss pūlis vienlaikus ievilka elpu un apklusa. Kustējās vienīgi cilvēku rokas, uz krūtīm metot krustu. Tronis un statuja bija tik lieli, ka uz mirkli šķita – jaunavas galvas rota aizķersies aiz durvju augšmalas, bet tad jau statuja visā krāšņumā bija laukā un varēja pamanīt arī statujas nesējus. Ceļgalos viegli saliekušies, grumbās savilktām pierēm un viegli piepūstiem vaigiem, aptuveni piecdesmit vīrieši pa gabalu izskatījās kā statujas sastāvdaļas. Vīrieši viegli šūpojās no viena sāna uz otru un, sekojot bungu ritmam un liekot pēdu pie pēdas, maziem solīšiem lēnām virzīja statuju pa ielu. Pēkšņi atskanēja piesitiens un nesēji apstājās. Tikai tad pamanīju vēl vienu procesijas dalībnieku, bez kura nebūtu iespējams izdabūt statuju no baznīcas. Blakus bundziniekiem stāvēja pavecs, bet stalts vīrietis. Viņš cītīgi vēroja gan statuju, gan katru tās nesēju. Gājiens apstājās, jo vīrietis bija piesitis ar greznu spieķi pie ielas bruģa. Kad spieķis tika piesists vēlreiz, man par lielu pārsteigumu, statuja pāris reizes pacēlās gaisā, it kā izaugot vēl lielāka. Cilvēki aplaudēja. Kāds no pūļa aizmugures izsaucās: Viva la virgen! (Lai dzīvo jaunava!) Uz šo saucienu viss pūlis atsaucās ar skaļu kliedzienu: Viva! (Lai dzīvo!) Nākamajam saucienam pievienojos arī es. Atskanēja vēl viens spieķa sitiens, un statuja lēnām sāka griezties. Nesēju vaigi piepūtās vēl vairāk, un, rūpīgi aprēķinot ik soli, statuja tika pagriezta un pazuda baznīcas durvīs. Tai pakaļ devās arī bundzinieki un spieķa turētājs. Cilvēku pūlis izklīda. Izrādās, tas, ko redzēju, bija Lieldienu gājiena mēģinājums.
Pēc pāris gadiem jau pazinu zīmes, kas liecina par Lieldienu tuvošanos: jauniešu orķestri pievakares stundās mēģina pustukšā stāvlaukumā vai klusa parka vidū; violetas un citu krāsu konfektes saldumu veikalu un maiznīcu logos; viegli aizelsušos vīriešu grupas svinīgās drēbēs un mirdzošām acīm atgriežas no statuju nešanas mēģinājumiem.
Lai izprastu šos gājienus un to nozīmi, jāsaprot statuju vieta Vidusjūras kultūrās. Dienvidos baznīcu statujas nav tikai dekorācijas. Jaunavas Marijas statujām bieži vien tiek dots vārds, kas saistīts vai nu ar vietu, kur atrodas baznīca (piemēram, Svētavota Jaunava), vai ar statujas izskatu (Melnā Jaunava).
Pilsētas iedzīvotāji pielūdz savas baznīcas statuju, tai gatavo smalki izšūtus tērpus, nes ziedus un aizkustinājumā raud, kad to redz izejam pastaigā Lieldienās vai citos svētkos.
Statuju nešana pa pilsētas ielām sākās 16. gadsimtā, kad Katoļu baznīca vēlējās izskaidrot Lieldienu nozīmi tai sabiedrības daļai, kas nemācēja ne lasīt, ne rakstīt. Arī cilvēkiem šķita interesantāk skatīties gājienus, nekā klausīties baznīckunga stāstu par Lieldienām. Gadsimtu gaitā procesijas ir apaugušas ar tradīcijām, noteikumiem, un katrā ciematā tās tiek svinētas nedaudz citādi.
Tas nav kukluksklans!
Statujas kopj un gājienus organizē biedrības – ticīgo apvienības, un katrai ir savs vārds un savas krāsas. Biedrību nosaukumi var būt vienkārši, piemēram, Svētā Bernarda biedrība, bet var arī būt gari, sarežģīti un patosa pilni – Pontifikāta, Karaliskā un Godājamā Vissvētākā Cerību Kristus, Sāpju Dievmātes un Svēto Centības Dvēseļu Glābšanai biedrība. Spāniski tas skan: Pontificia, Real y Venerable Cofradía del Santísimo Cristo de la Esperanza, María Santísima de los Dolores y del Santo Celo por la Salvación de las Almas.
Vissenāko biedrību izcelsme sniedzas līdz pat 15. gadsimtam, bet jaunas biedrības tiek dibinātas arī mūsdienās, jo Lieldienu procesijas ir svarīga pilsētas dzīves sastāvdaļa. Piederība biedrībai var tikt uzskatīta par statusa simbolu. Vissenākās vai slavenākās biedrības jaunus sabiedrotos uzņem lielākoties no jau esošo biedru ģimenēm. Dalība biedrībā tiek mantota no paaudzes paaudzē un kļūst par ģimenes tradīciju.
Gājiena dalībnieki apzinās, ka nes tās pašas statujas pa tām pašām ielām, pa kurām tās nesuši viņu tēvi un tēvu tēvi.
Lieldienu statuju izmēri ir ļoti atšķirīgi. Mazākās statujas parasti nes ap desmit cilvēku, bet lielās, piemēram, Svēto Vakarēdienu ar galdu un visiem divpadsmit mācekļiem vai arī īpaši rotātu un greznu Jaunavas troni, var nest vairāk nekā simts cilvēki. Lai kā meklēju, nekur neatradu informāciju par statuju svaru, it kā tas būtu valsts noslēpums! Bet – kas gan liks Jaunavu Mariju uz svariem? Tāpēc katras statujas svaru var nojaust tikai pēc nesēju skaita, jo ne vienmēr lielākās ir arī smagākās.
Katra procesija nes noteiktu statuju skaitu: vismazākās var sastāvēt tikai no vienas statujas un tās pavadītājiem, bet citas procesijas var ilgt stundām – tad cita pēc citas skatītāju tūkstošiem garām tiek panestas pat piecpadsmit statujas.
Tūrisma birojos jau laikus ir pieejami speciāli Lieldienām sagatavoti bukleti, kuros pie katras statujas ir minēts arī tās autors un izgatavošanas gads.
Senākajām Spānijas Lieldienu procesiju statujām ir vairāk nekā 400 gadu, savukārt Itālijā ir viena pat 800 gadu veca statuja.
Dažu autori ir nezināmi, citi – vietējie kokgriezēji, bet dažu radītāji ir sava laikmeta slavenākie mākslinieki. Procesijas laikā statujas rotā ar ziediem, lai vēl vairāk izceltu to skaistumu, bet dažās, piemēram, tajās, kas veltītas Jēzus lūgšanai Ģetzemanes dārzā, var iekļaut arī īstu pāris metru augstu koku. Ik pa laikam kādu no statuju daļām ir nepieciešams atjaunot, tādēļ Lieldienu nedēļas bukletos var atrast aicinājumu pievērst īpašu uzmanību Sāpju Mātes atjaunotajam kronim vai krusta jaunajai krāsai.
Nepārzinot Spānijas tradīcijas, var pārsteigt arī Lieldienu gājienu dalībnieku tērpi. Katra biedrība ģērbjas savas krāsas tunikās un galvā liek spicu cepuri, kas reizēm aizsedz pat seju. Vistuvākais salīdzinājums šim tērpam ir ASV filmās redzētie kukluksklana tērpi. Kādā Spānijas pilsētas Kartahenas suvenīru veikalā mazas nācariešu (Lieldienu procesiju dalībnieku) statujas pārdod visu gadu. Lai izvairītos no apjukuma un tūristu sūdzībām, skatlogā ir plakātiņš, kas tūristiem skaidro: It’s not KKK. It’s Easter Week in Cartagena. (Tas nav kukluksklans. Tā ir Lieldienu nedēļa Kartahenā).
Vai varat iedomāties, cik daudzas reizes veikala darbiniekiem nācies skaidrot amerikāņu tūristiem, ka baltās figūras ar aizsegtajām sejām nav nelegālas un rasistiskas organizācijas biedri, bet gan kristieši, kas svin Lieldienas?!
Arī gājiena laikā aizsegtajai sejai ir izskaidrojums. Gājienos dodas ne vien statuju nesēji, bet arī to pavadītāji, kas nes krustus. Statuju nešana ir liels gods, savukārt krustu savulaik nesa cilvēki, kuri gribēja izpirkt grēkus, tādēļ joprojām viņus dēvē par nožēlotājiem jeb penintentes.
Lai draugi un kaimiņi neuzzinātu, kurš tad šogad ir grēkojis tik daudz, ka Lieldienu gājienā jānes krusts, viņu cepures aizsedza arī seju.
Baltie un zilie lakatiņi un konfekšu tonnas
Laikā, kad dzīvoju Lorkā, runājot par Lieldienām, man aizvien jautāja, vai esmu no baltajiem vai no zilajiem. Izrādās, pilsētas divu lielāko biedrību krāsas ir balta un zila, un pat tie, kas nedodas gājienā, jūtas piederīgi vienai vai otrai grupai.
Visbiežāk tas atkarīgs no tā, kuras krāsas baznīcu apmeklē vai ir apmeklējušas ģimenes. Lieldienu laikā šīs krāsas iegūst īpašu nozīmi – cilvēki tajās rotā savus balkonus. Ar katru dienu sacensības starp abām grupām kļūst sīvākas, kamēr Klusās Piektdienas gājienā tās beidzas ar baltu un zilu lakatiņu vicināšanu un kliedzieniem.
Tas mani pārsteidza, jo Latvijā Lielā Piektdiena ir klusākā diena, bet Lorkā Lielās Piektdienas procesija atgādina karnevālu. Pilsētas galvenā iela ir noklāta ar smiltīm, un pa to dodas gan platformas un gājiena dalībnieki, kas ataino seno laiku vēstures un Vecās Derības ainas, gan zirgi, kas rāda trikus, gan arī tiek nestas statujas, ko pūlis sagaida ar saucieniem un lakatiņu vicināšanu. Abās ielas pusēs iepriekš ir uzslietas platformas ar sēdekļiem. Vienā ielas pusē sēdvietas pērk baltās biedrības atbalstītāji, otrā – zilās. Ik pa laikam abas puses viena pret otru vicina savas krāsas lakatiņus un sasaucas, mēģinot pierādīt, kura no abām ir stiprāka un labāka. Īsāk izsakoties – pilnīgs trakums!
Savukārt Mursijā Lieldienu procesijām ir salda garša. Procesiju dalībnieki izmanto savas tunikas kā maisus, virs jostasvietām tās piepildot ar konfektēm un mazām dāvaniņām. Gājiena laikā konfekšu pilnie vidukļi lēnām sarūk, jo saldumi tiek izdalīti ielu malās stāvošajiem bērniem, ģimenei un draugiem. Drosmīgākie bērni pat dodas gājiena vidū, bez bailēm skraida starp nācariešiem ar aizsegtajām sejām un lūdz konfektes. Tikmēr vecāki stāv malā, turot maisiņus, kas gājiena beigās ir pilni jo pilni našķiem. Nākamajā dienā bērni atkal vāc konfektes, aiznākamajā – atkal. Procesiju ir daudz un konfekšu vēl vairāk. Diez, ko par to saka zobārsti?
Mursijā vienīgā procesija, kurā nedala konfektes, ir Zaļās Ceturtdienas gājiens. To dēvē arī par kluso procesiju, jo tās laikā ne skatītāji, ne dalībnieki nedrīkst runāt.
Gājiena laikā pamazām izdzēš ielu un ēku gaismas, līdz pilsētā vienīgais apgaismojums ir tā dalībnieku nestās sveces.
Jo tuvāk skan bungas, jo klusāki ir cilvēki, pat gaiss šķiet smagāks un biezāks. Pa ielas vidu tuvojas krustā sists Jēzus, kas lēnām paslīd garām, šūpojoties virs sastingušo cilvēku galvām. Pūlis uzelpo, kad Jēzus pazūd aiz ielas stūra.
Neizdosies šķērsot ielu!
Lai gan procesijas ir skaistas, ne visiem pilsētas iedzīvotājiem tās patīk. Slēgtās ielas nozīmē izmaiņas satiksmē gan autovadītājiem, gan gājējiem. Tā kā procesijas lielākajās pilsētās ilgst vairāk nekā nedēļu, ik vakaru un dažās dienās arī rīta pusē daļa ielu ir slēgtas mašīnām. Savukārt procesijas laikā ielu var šķērsot tikai dažos noteiktos un ļoti īsos mirkļos. Katrai procesijai ir savs maršruts, sākuma laiks un ilgums, līdz ar to, pirms iziet no mājas, ieteicams apskatīties tās dienas procesiju laikus un maršrutus. Citādi nevari zināt, cikos ieradīsies galamērķī, jo, izrādīsies, ka ielu nav iespējams pāriet ne šajā, ne nākamajā, ne vēl aiznākamajā krustojumā.
Spilgtā atmiņā palikusi kāda steidzīga sieviete ar iepirkumu maisiem, kas cītīgi lūdza policistu ļaut šķērsot vienu no pilsētas galvenajām ielām procesijas laikā. Viņai bija jāsteidzas uz autoostu, lai paspētu uz vienu no pēdējiem reisiem. Policists ļoti atvainojās, tomēr neļāva sievietei šķērsot ielu, kas bija pilna ar bundziniekiem un krustu nesējiem, bet tikai tālumā varēja redzēt liela izmēra statuju. Mirklī, kad gan sievietes, gan policista balss tonis sāka paaugstināties, sarunā iesaistījās arī vairāki vērotāji, kuri mēģināja izskaidrot, kā nokļūt autoostā pa citu ielu. Skatījos un domāju: ko viņa darīs – metīsies ar saviem iepirkumu maisiem cauri gājienam pāri ielai vai ne? Tomēr nē, viņa devās atpakaļ – lauzās cauri skatītāju pūlim, pie sevis atkārtojot viņai dotās instrukcijas un veltot ne visai patīkamus vārdus svētajiem, Jaunavai un citiem procesijas dalībniekiem.
Lieldienu nedēļu Spānijas dienvidos ir vērts piedzīvot un izjust, lai gan lielāko daļu sava krāšņuma tā, manuprāt, atklāj tikai tad, kad ir redzēta vēlreiz un vēlreiz. Kad jau atpazīsti ritmu, ko trīsgadīgs puika spēlē uz krāsainajām bungām, pavadot statujas. Kad gaidi no fizioterapeita apmeklējuma draugus, kas pēc statuju nešanas devušies izmasēt muguru un plecus. Kad nācies maldīties pa ielām, meklējot iespēju nokļūt mājās, taču visi ceļi ir slēgti un bungu skaņu pilni. Kad procesijas vairs nav pārsteigums, bet kaut kas gaidīts un paredzams, kad zini savus mīļākos gājienus un skaistākās statujas…
