Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Jautājumu, kas jauns šogad gaidāms spiningošanas jomā, uzdevu Mārtiņam Babrim, vienam no Latvijā izsmalcinātākajiem copes lietu pārzinātājiem. Viņš ne tikai ir pieredzējis spiningotājs, bet arī pats apkopj vairākus desmitus savu spoļu, pārzinot to tehnoloģiskās nianses līdz pēdējam lodīšu gultnim. To skaitu ražotāji uzsver teju kā galveno kvalitātes rādītāju, un daudzi makšķernieki šo informāciju norij tikpat kāri kā izsalkuša zivs spožu mānekli.
Diemžēl īsā atbilde par jaunumiem makšķerlietu tirgū daudziem copmaņiem nepatiks.
Principā viss jau ir izgudrots.
Runa var būt tikai un vienīgi par vēl vieglākiem kātiem, kuri gatavoti no vēl vieglākas oglekļa šķiedras, bet kuru izmaksas vidējam makšķerniekam ir teju nesasniedzamas.
«Ir divi lieli tirgi, kas nosaka tendences pārējā pasaulē, – Japāna un ASV,» stāsta Mārtiņš. «Revolūcija šajā jomā nav gaidāma. Šobrīd spininga kātu ražošanā izmanto pašus jaunākos oglekļa maisījumus. Kāti kļuvuši viegli, bet ar tiem iespējams mest pietiekami smagus mānekļus. Tāda īpašība piemīt kātiem, kas gatavoti no T1100G un M40X oglekļa šķiedras. Tā dēvētais premium gals ir sasniedzis teju maksimumu. Ir kāti, kas domāti nanodžigam jeb pavisam viegliem māneklīšiem – svarā zem grama, balto zivju ķeršanai. Piemēram, kompānija Abu Garcia izveidoja 27 gramus (!!!) smagu un 150 cm garu kātu. Pirms tam japāņu Evergreen kāts svēra 50 gramus, bet bija arī nedaudz garāks. Atkal varam uzdot jautājumu – ok, kaut kas ir sasniegts, bet kas tālāk?»
Ieskicējot jaunāko blanku (spininga kāts, kas vēl nav aprīkots ar riņķiem, rokturi un spoles turētāju) ražošanas tehnoloģijas, pašlaik Japānā eksperimentē ar jaunu tehnoloģiju: oglekļa šķiedru autoklāvā augstā temperatūrā saspiež, iegūstot izcili vieglas spininga blankas, ar kurām var mest smagus mānekļus, bet to cenas ir kosmiskas. Lai gan daudzi makšķernieki domā, ka Japānā spiningus ražo teju uz katra stūra, tur ir tikai dažas rūpnīcas, kas ražo kātu blankas, kuras pēc tam neskaitāmi uzņēmumi aprīko ar riņķiem, spoļu turētājiem un pārdod kā sava zīmola izstrādājumu. Piemēram, Olympic ražo Graphiteleader spiningus, Olympic rūpnīcā ražo kātus arī ar Evergreen zīmolu. Jaunākā Olympic kāta cena ir aptuveni 1500 eiro, bet tas ir koncepta projekts – izgatavots tikai dažos eksemplāros.
Vidējā klase attīstījusies
Vidējo Latvijas spiningotāju noteikti interesē tā dēvētais budžeta segments – spiningi par 50–100 eiro. Šis segments ir ļoti progresējis. «Pirms pāris gadiem, pērkot spiningu par 50 eiro, ne uz ko īpašu nevarēja cerēt, bet šobrīd par šādu cenu var nopirkt salīdzinoši ļoti labu kātu, jo tehnoloģijas kļuvušas lētākas. Esmu diezgan daudz spiningojis ar Favorite kātiem, kas ir ukraiņu zīmols, bet pašus kātus ražo Ķīnā. Piemēram, X1 sērijas kāti, kas maksā aptuveni 60 eiro, patiešām ir labi. Arī mūsu Salmo jaunākās paaudzes budžeta līmeņa kāti ir salīdzinoši labi,» stāsta Mārtiņš.
Skaidrojums, kādēļ budžeta līmeņa kāti kļuvuši kvalitatīvāki, meklējams Japānas koncerna Toray biznesa politikā – tā ražoja oglekļa šķiedras audumu, no kura veidoja kātu blankas, bet tos tirgoja tikai japāņu uzņēmumiem. Nu situācija mainījusies, tagad šis materiāls pieejams arī Ķīnai, Korejai.
«Japānā ir simtiem zīmolu, un kādā kvartālā var būt neliels uzņēmums, kas no blankām gatavo spiningus noteiktas zivs sugas ķeršanai, izmantojot noteiktu mānekli. Jo zīmola īpašniekam ir sava vīzija par to, kā ūdenī jāuzvedas konkrētam māneklim. Un te no svara lielākoties ir kāta īpašības. Un spiningotāja prasme izdancināt mānekli zem ūdens tā, lai plēsoņa to censtos norīt. Jo nav jau nekāda māka slinki vilkt pa ūdeni visdārgāko mānekli un cerēt uz brīnumu. Brīnumi notiek, bet ļoti reti. Tās pašas zivs ķeršanai kāds cits zīmols var ražot nedaudz citādāku kātu, un katram no šiem kātiem Japānā būs savs pircējs. Latvijā jebkurā gadījumā kātu izvēle būs ierobežota, milzīgajā Japānas tirgū pieprasītajām niansēm Latvijā diez vai atradīsies pircēji,» tā izsmalcinātās japāņu spiningošanas nianses raksturo Mārtiņš. Viņš piekrīt, ka vietējos makšķerlietu veikalos var nopirkt teju visu, ko vien prasīgā Latvijas spiningotāja sirds kāro.
Izturīgie, bet brutālie amerikāņu kāti
«Agrāk ļoti daudz spiningoju ar amerikāņu, bet tagad – tikai ar japāņu kātiem. Man ir tikai viena pretenzija pret amerikāņu ražojumiem. Negribu teikt, ka viņi melo, bet apzināti norāda uz kāta mazāku mānekļa testu. Ja uz kāta ir norāde, kas tas domāts 10 gramus smagam māneklim, ar to var mierīgi mētāt ap 20 gramus smagu vobleri – kātam nekas nenotiks. Mani tas neapmierina, bet, zinot amerikāņu makšķerēšanas filozofiju, viņi visam pieiet ļoti vienkārši: viss tiek ražots ar izturības rezervi, jo viņi savu spiningus neuzmana tik rūpīgi kā japāņi. Amerikānim ir basu laiva, uz tās klāja vai nodalījumā samesti kāti kā tāds žagaru saišķis. Kad bass pieķeras, seko ļoti spēcīgs piecirtiens, zivs tiek izcelta no ūdens nevis ar uztveramo tīkliņu, bet ar kātu, ko pēc tam nomet uz laivas klāja un zivi atbrīvo no āķa,» Mārtiņš raksturo jeņķu makšķerēšanas īpatnības.
Viņš gan uzsver, ka amerikāņu spiningu blankas ir brīnišķīgi konstruētas, neatpaliekot no japāņu izstrādājumiem, īpaši, ja ir runa par tādiem spiningošanas pasaules grandiem kā Loomis, Edge Rod, Lamiglas vai St.Croix.
Prasme lasīt ūdeņus
Tomēr neviens nav atcēlis mūžam veco patiesību, ka makšķerniekam jābūt arī labam vērotājam.
Viņam jāprot lasīt ūdeni. «Ūdens lasīšana ir makšķernieka veiksmes pamatā,» saka Vitālijs Mičuns, kuram kādā klusā Pārdaugavas ieliņā pieder makšķernieku veikals, un arī viņš pats makšķerē kopš agras bērnības, kas pavadīta nelielas upītes krastā.
Vitālijs iesaka akli nejūsmot par makšķernieku lomiem sociālajos tīklos, jo pēdējā laikā īpaši aktīvi kļuvuši makšķerēšanas pasaules influenceri, kurus angļu valodā dēvē par pro staffer. «Zinu gadījumus, kad kāda Latvijas kompānija makšķerniekiem iedod noteiktus mānekļus, uz kuriem liek lielas cerības tirgū, bet prostaffera uzdevums ir ķert ar tiem zivis. Ir kāda nianse – fotogrāfijā neviens nevar pateikt, ar kādu mānekli zivs noķerta. Galvenais ir smuka bilde ar zivi un konkrēto mānekli! Man nepatīk, ka pēc tam cilvēki pieprasa tieši fotogrāfijā redzēto mānekli! Man kā pārdevējam tas būtu ērti, kā cilvēkam – skumji, jo tas liecina, ka vairumam makšķernieku nav radošās domāšanas un eksperimentētāja gara. Laikam esmu nepareizs tirgotājs,» Vitālijs skumji pasmaida.
Viņš novērojis, ka par copes pasaules jaunumiem patiešām interesējas labi ja 1–2 % Latvijas makšķernieku, pārējie tikai noskatās, ka kāds noķēris zivis, teiksim, ar zaļu vobleri, un grib tādu pašu. 90 % nemēģina eksperimentēt. Kas pie tā vainīgs – slinkums vai nepārliecība par sevi, nevēlēšanās tērēt naudu un laiku eksperimentiem?
Vitālijs saka, ka makšķernieki nevis ir pārsātinājušies ar dārgā gala mānekļiem, bet drīzāk sapratuši, ka zivis jāķer pašiem: «Ne jau māneklis ķer zivi, bet makšķernieka rokas, viņa pieredze, ūdens zināšanas. Uz Babītes ezeru braucu 20 gadus, nosacīti tur varu noķert zivi uz jebko, jautājums, vai noķeršu desmit vai 20 zivis. Brīžos, kad līdakas ir īpaši aktīvas, Babītē var eksperimentēt un tās noķert kaut vai uz mānekli, kas izgatavots no pāris redīsiem.»
Pārbaudīta patiesība
Vitālijs: «Ja mani aizsūtītu uz neapdzīvotu salu un teiktu, ka varu ņemt līdzi vienu mānekli, tas būtu 2. numura rotiņš. Uz to var noķert gan foreles, gan asarus, gan normāla izmēra līdakas. 3. izmērs ir nedaudz par lielu. 1. izmērs ir pārāk mazs un slikti lido. Pats gan maz ķeru ar rotiņiem, man nepatīk, ka tie savērpj auklu. Tāpēc, ja cilvēks saka, ka vēlas sākt makšķerēt, saku, lai sāk ar rotējošajiem vizuļiem, uz tiem agrāk vai vēlāk pieķersies zivs un nevajadzēs arī neko mācīties.»
Nebeidzamā cīņa
Tāpat, kā BMW un Mercedes-Benz fani apgalvojot, ka katram savs auto ir vislabākais, līdzīga cīņa norisinās starp Shimano un Daiwa spoļu īpašniekiem. Gan Daiwa, gan Shimano savu produktu izstrādē iegulda milzīgu naudu un aizņem aptuveni 90 % no spoļu tirgus. Abas kompānijas cenšas panākt Abu Garcia – tiesa, bezcerīgi.
Mārtiņš salīdzinoši ilgu laiku bijis Daiwa spoļu piekritējs, taču ar laiku pievērsies Shimano. Viņš savas spoles apkopj pats, visas ir izjaucis pa sastāvdaļām un šo to secinājis. «Spoļu nākotne būs interesanta. Kompānijas spoļu korpusus ražo no plastikāta, magnija, dažādiem kompozītu materiāliem. Vienu brīdi prātoju, kas būs tālāk – varbūt kaut kas digitāls? Un tieši šogad Daiwa prezentēja IM Z multiplikatorspoli ar uzlādējamu akumulatoru, bluetooth raidītāju un speciālu lietotni, kas apkopo dažādus datus un nosūta uz telefonu – metiena attālumu, spoles apgriezienus utt. Te gan rodas jautājumi – piemēram, ko darīt, ja telefona nav vai cik ilgi aukstā laikā darbosies baterija? Daiwa izdarītais ir tikai pats sākums, līdzīgi kā Shimano savulaik aprīkoja savas spoles ar digitālajām bremzēm. Materiālu un inženiertehnisko risinājumu ziņā neko jaunu nav iespējams izdomāt, tāpēc izeja ir digitālās tehnoloģijas, turklāt pēdējie trīs gadi spoļu ražošanā pierādījuši, ka šis biznesa virziens pārvērties par tīru mārketinga biznesu.»
Mārtiņš uzskata, ka īsti nav tehnoloģiskā pamatojuma, kāpēc mainīt Daiwa dārgākā gala spoli Exist uz jauno modeli: «Ieguvums no jaunā modeļa ir ļoti apšaubāms. Nav tā, ka nopirki jaunu spoli un teiksi: wow! Pirms 10 gadiem, kad iznāca 13. Daiwa Certate jaunā paaudze – tai bija Magsealed slēgtie gultņi, jauni zobrati – toreiz tas likās kosmoss. Šogad iznāca Shimano Vanquish jaunā paaudze, kas par 99 % ir esošās paaudzes Shimano flagmaņa Stella kopija. Tikai nedaudz citāda – cita krāsa, par diviem gultņiem mazāk, viss pārējais identisks. Daiwa šogad izlaida spoli Airity, kas faktiski ir kompānijas flagmaņa Exist spole, tikai ar citu korpusu un krāsu un vienu gultni mazāk. Cena – par 20 % zemāka. Savā ziņā tā ir kompānijas spoles flagmaņa Exist nonivelēšana.
Pārbaudīta patiesība
Mārtiņš: «Nemēģiniet izgudrot jaunu ābeci, pasaulē ir tikai divi lieli un nopietni spēlētāji – Shimano un Daiwa. Skatāmies, ko katrs zīmols konkrētā cenu līmenī piedāvā, un izvēlamies pēc savām iespējām. Nemeklējam kaut kādus mistiskos zīmolus. Vienkārši nevajag!»
Lēto mānekļu posts
Ar laiku makšķernieki saprot, ka nav jēgas pirkt lētos mānekļus un labāk desmit lēto vietā nopirkt divus dārgus.
«Vobleri netop tā, ka japānis apsēžas, uzvelk trīs līnijas, un vobleris gatavs. Reizēm viena modeļa tapšanā no prototipam līdz rūpnieciskajai ražošanai paiet vairāki gadi – tas ir reāls inženieru un zinātnieku darbs. Bet pēc tam kāds šādu mānekli nopērk, pārzāģē uz pusēm un uztaisa identisku 3D formu… Tas ir viens no iemesliem, kāpēc izvēlēties oriģinālu. Arī materiālu kvalitāte ir nesalīdzināma. Varam teikt, ka ķīniešu pakaļdarinājumi ir tādi paši, bet japāņi tomēr izmanto citus materiālus. Runājot, piemēram, par lašu spiningošanu, uzreiz varu pateikt, cik tālu lido oriģinālais un neoriģinālais Timon vobleris. Daudzi teiks, ka stāstu pasakas, bet ar oriģinālajiem japāņu vobleriem ķeras daudz labāk, tas ir vairākkārt pierādījies,» stāsta Mārtiņš.
Voblera konstruēšanu var salīdzināt ar mikroskopiska izmēra lidmašīnas konstruēšanu. Mārtiņš stāsta, ka viens no TOP zīmoliem Japānā ir kompānija MegaBass, un tā vadītājs ir inženieris Yuki Ito, kurš mānekļus vienmēr veidojis tieši no sarežģītās inženierijas puses: «Viņi vobleros iestrādā dažādus interesantus risinājumus – gan kanālus, pa kuriem plūst ūdens un gaiss, gan ievieto dažādus grabuļus – volframa, stikla vai plastikāta lodītes, kas rada skaņas un pievilina zivis. Viņu risinājumi ir vienkārši kosmiski! Māneklis izskatās kā sacaurumos, bet dod skaņas un spēles efektu, kam pamatā ir noteikti aprēķini – tas nav plastmasas gabals, kurā saurbti caurumi.»
Vitālijs novērojis, ka makšķernieku pasaulē valda sens strīds par diviem ļoti zivīgiem vobleriem – OSP Rudra un Jackall Magsquad. Tos vienmēr iekļauj dažādos TOP 5 vobleru sarakstos. «Lielākā daļa pircēju ir Rudra vai Magsquad piekritēji. Cilvēks, kas ķer ar Rudra, saka, ka ar Magsquad neko nevar noķert, un otrādi. Esmu Maqsquad piekritējs – man ir trīs šāda veida vobleri, bet ar Rudra esmu noķēris tikai trīs zivis. Tas nenozīmē, ka māneklis ir slikts vai esmu neprasmīgs makšķernieks. Ir cilvēki, kas daudz ķer ar ZipBaits Orbit, bet nez kāpēc nevar noķert ar Vision OneTen. Man divi draugi vienā dienā Ķīšezerā katrs noķēra piecas mēra līdakas. Sāka runāties un noskaidroja – viens visas noķēris uz Vision, jo ar Orbit neņēma, bet otrs visu noķēris tikai uz Orbit. Ķēra vienā dienā, vienā laikā un vienā ūdenī! Viss ir galvā. Ja esi gatavs eksperimentiem, tad sapratīsi, kas un kā.»
! Ir tāda neizmērāma lieta – ticība māneklim. Tieši tāpēc nevienam makšķerniekam neiesaka izvēlēties noteiktas krāsas mānekli, jo katram pašam jāiziet cauri meklējumu procesam: māneklis vispirms ķer makšķernieku, tikai tad zivis.
«Mānekļu izvēle ir tīra psiholoģija. Klasisks piemērs – vobleris ar sarkanu galvu, ko dēvē par apšu beku vai tamponu, daudzi to iecienījuši aukstiem ūdeņiem. Cik esmu mēģinājis, man nekad nav ķēries, bet varu paņemt citāda krāsojuma vobleri un aizies. Ir kaut kāda nianse, ko nevaram ne saprast, ne paskaidrot. Saprast, vai mānekli proti pareizi izspēlēt, var tad, kad pieķeras zivs. Ja nopērku jaunu mānekli, visu copi veltu tikai tam. Vai reizēm, tieši otrādi, izmantoju ko jaunu tikai, kad redzu, ka zivis ir aktīvas. Tad vismaz zināšu, ka zivis nav pie vainas.»
Vitālijs atceras, ka pirms pieciem gadiem makšķernieki īpaši aktīvi ķēra zandartus dropšota tehnikā. Pēc pāris gadiem zandartus sāka ķert džigojot. Cilvēki atkoda jaunu džigošanas veidu un saprata, ka zandarts ne vienmēr atrodas metru virs grunts – dažreiz vai nu guļ vai atrodas pusūdenī. Vitālijs uzskata, ka eholotes ir izmainījušas sapratni par zivju uzvedību, tagad ar tām var redzēt, kas notiek zem ūdens un saprast, ka dropšots ne vienmēr būs efektīvs: «Ir brīži, kad vajadzīgs dropšots, dažreiz džigs, un makšķernieki sāk saprast, ka bieži lomus var gūt arī ar vobleri, nevis tikai ar gumijzivīm. Notiek pārmaiņas nevis tehnoloģijās, bet smadzenēs. Pēc iespējas vairāk jāatsakās no veciem paradumiem un visu laiku jāmēģina kaut kas jauns. Zivis ūdeņos ir. Māris Olte, kuru uzskatu par zinošu cilvēku, saka – zivīm nav atmiņas. Nav tā, ka zaļo krāsu tā redzējusi piecus gadus un arī šogad ķersies uz zaļās. Varbūt zivs to izvēlas pavisam citu iemeslu dēļ,» saka Vitālijs, rezumējot, ka principā makšķerēšanas jomā viss jau izgudrots: «Kāda kompānija varētu izgudrot mānekli, kas ķer visur un vienmēr, vai vienu superizturīgu auklu, bet tas nav vajadzīgs ne pašai industrijai, ne makšķerniekiem. Mēs ejam copēt, un tas ir process. Tāpēc gribas pašam papūlēties un piemānīt zivi.»
