Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ne klusa, ne svēta
Britu Ziemassvētku tradīcijās vecīša senākās pēdas atstātas ap 15. gadsimtu: angļu Ziemassvētku dziesmās šur tur tiek pieminēts kāds mistisks Ziemassvētku vīrs, kurš pasaulei nes… nē, nevis dāvanas, bet priecīgo vēsti par Jēzus bērniņa nākšanu pasaulē. Kāds cits, ne mazāk noslēpumains kungs ap šo laiku angļiem nesa arī līksmo Yule Ridings garu. Šī diena, pagāniskie ziemas saulgrieži, Anglijā vēl ilgi tika atzīmēta paralēli kristīgajiem svētkiem – līdzīgi kā gandrīz jebkurā citā Eiropas zemē, ieskaitot Latviju. Kamēr Father Christmas stāstīja par Kristus brīnumu, Father Yule, skaļi klaigādams, nesa ļaudīm gaļu, pīrāgus un labi daudz līksmības. Kaut baznīca ar dažādiem panākumiem gadsimtiem ilgi centās aizbāzt šī trakuļa muti, notika pretējais – Father Christmas ar laiku sāka pārņemt pagāniskā konkurenta īpašības un izdarības, līdz kādā brīdī pavisam zaudēja savu kristīgo uzdevumu.
Tjūdoru laikā Ziemassvētku nakts vairs nebija ne klusa, ne svēta.
Citi lasa
Gada izskaņu angļi sagaidīja vienās ēverģēlībās, bet bērni šajā svinēšanā varēja tikai noskatīties pa durvju šķirbiņu, jo viņiem bija jābūt gultās.
Tas pats, protams, attiecās uz aristokrātu bērniem – kamēr, guvernanšu paijāti, tie laidās miegā un sapņoja par dienu, kad reiz izaugs un paši varēs svinēt Ziemassvētkus, pieaugušie nodevās uzdzīvei, kuru šajā naktī diriģēja to laiku vecītis Captain Christmas jeb Kapteinis Ziemassvētki ar asistentiem, blēņu pavēlniekiem jeb Lords of Misrule – lustīgiem, jauniem vīriešiem, kuru pienākumos ietilpa joku plēšana, neķītru meldiņu vilkšana un, protams, sīvā saliešana.
Svētki bija īsi
17. gadsimtā mūsdienu vecītim daudzmaz līdzīgs tēls tika manīts uz Londonas teātra skatuves. Tā bija leģendāra angļu dramaturga (tiek dēvēts par otru dižāko aiz Šekspīra) Bena Džonsona Ziemassvētkiem veltīta luga Christmas, His Masque, kurā skaisti rotaļājas mums zināmo Ziemassvētku tradīciju aizmetņi. Lugas centrālais tēls ir Ziemassvētku tēvs jeb Father Christmas. Tērpies smagā, sarkanā kažokā un smailā cepurē, ar garu bārdu, viņš ierodas kādā Ziemassvētku ballītē, līdzi paņēmis desmit savus dēlus un meitas. Katrs no tiem iemieso kādu no tā laika svētku tradīcijām. Tur ir Gaļas pīrāgs, karstvīna brālis Vasails, pastarītis Jaungada dāvana, kas svētkos ierodas ar piparkūku šalli un vīna pudelēm, un citi.
Svētki gan izrādījās īsi – parlamentāriešiem un puritāņiem, kas sāka aktīvi uzdarboties Anglijas pilsoņu kara laikā, ziemas saulgriežu ēverģēlības nebija pa prātam. 1647. gadā jaunais parlaments ar likumu aizliedza ne vien Ziemassvētku, bet arī vasaras saulgriežu un pat Lieldienu atzīmēšanu gan vienkāršās tautas, gan aristokrātu mājās.
Līksmības bada laiki ilga 13 gadus, bet 1660. gadā atgriezās i karaļnams, i svētki ar visu Ziemassvētku kapteini.
Turklāt nu tas bija vēl skaļāks, vairāk iereibis un dauzonīgāks. Vienkāršajai tautai domātajās Ziemassvētku lugās, kas tolaik piedzīvoja īstu sprādzienu, Captain Christmas un Father Christmas jau bija kļuvis par ākstu, veidotu pēc Dionīsa ģīmja un līdzības – omulīgu miesās, sārtu, ieskurbušu ģīmi, saburzītu bārdu, allaž vīna un ēdiena kompānijā. Pieēšanās un uzdzīvošana – tāds bija tā brīža Ziemassvētku gars.
Uzvalciņš un pantiņš
Ziemassvētku uzdzīve turpinājās līdz pat karalienes Viktorijas kāpšanai tronī – tikai viņai bija pa spēkam pielikt punktu visai šai izlaidībai. Viktorija (kuru šad tad mēdz dēvēt par pasaulē pirmo influenceri) bija bērniem bagāta un uzskatos stingra karaliene. Viņas pārliecība – mūsdienās tik normāla, bet tolaik savā ziņā pat revolucionāra – vēstīja, ka stipras valsts pamats ir spēcīga un vesela ģimene. Karaliene attapa, ka svētki ir brīdis, kad kopā sanāk gan bagātās, gan arī nabadzīgās ģimenes, tātad no tiem bija jāsākas jaunajai Anglijai un tās tradīcijām. Lai cik naiva vai pat bērnišķīga varētu šķist šāda ideja, tā nostrādāja. Tā sākās Ziemassvētku lielās pārvērtības. Pēc iedvesmas Viktorija lūkojās sava mīļotā vīra dzimtenes Vācijas virzienā. Sekojot Viktorijas piemēram, angļi no vāciešu ģimenēm pārņēma vairākas tradīcijas, bez kurām mūsdienās šos svētkus nevaram iedomāties, – atsāka skandēt baznīcas dziesmas, sūtīt cits citam krāšņas svētku kartītes, ziedoja nabadzīgākajiem, no meža mājās nesa eglītes, ko ietērpa greznās rotās un nostādīja mājokļu pašā centrā.
No guļamistabām un pagaldēm pēc Viktorijas piemēra tika izvilkti arī mazākie ģimenes locekļi.
Ģimenes svētki – tie ir svētki visiem, kategoriski bija paziņojusi Viktorija, un kurš gan iedrošinātos bargajai karalienei runāt pretī?
Bērni tika ietērpti svinīgās drānās un iedresēti nodziedāt vai noskaitīt kādus no baznīcas repertuāra palienētus vai skolmeistaru uzmargotus pantiņus. Bet par labu uzstāšanos tie tika apbalvoti ar nelielām dāvaniņām – cukurgailīšiem, augļiem, riekstiem un cepumiem.
Viscaurākās zeķes
Arī svētku vecītim, protams, steidzīgi bija nepieciešams kardināli mainīties. Viktorija atkal iedvesmojās no Vācijas un Holandes – tur bērnus ik gadu decembrī ielīksmoja un apdāvināja Niklauss jeb Sinterklāss, no kura reputācijas un morālās stājas angļu uzdzīvotājs varēja šo to pamācīties.
Svētais Niklauss, kā zināms, bija īsta vēsturiska persona – mītiem un nostāstiem apvīts kristiešu bīskaps no Miras pilsētas tagadējā Turcijā, kurš savu krietno mūžu mūsu ēras 4. gadsimtā aizvadīja, veicot dažnedažādus brīnumus. Viņš palīdzēja nabagiem, prata dziedēt savārgušos un reiz pat uzcēla no miroņiem trīs jaunus puišus. Kāda leģenda vēstīja par gadījumu, kad Niklauss nakts aizsegā kādai nabadzīgai ģimenei dāvanā anonīmi atstājis zelta gabalus, kurus ielicis viņu caurajās zeķēs, kas žāvējušās virs krāsns uguns. Kā noprotat, šajā leģendā dzimusi tradīcija, vecīti gaidot, virs krāsns vai kamīna karināt ja ne cauras, tad vismaz ietilpīgas un dāvanām gatavas zeķes (citur – kurpes).
Īpaši labvēlīgs Niklauss bijis pret bērniem, tāpēc viduslaiku Eiropā 6. decembrī, Niklausa nāves dienā, bērniem tika veltīta īpaša uzmanība un veiksmīgākie pat tika pie nelielas dāvaniņas.
Ar laiku šajā dienā Holandes un Vācijas pilsētu centrālajos laukumos sāka parādīties īpaši šo dāvaniņu un gardumu tirdziņi – mūsdienu Ziemassvētku tirdziņu priekšteči. Tur saimniekoja Svētā Niklausa atdarinātāji, kas bija ģērbti tā laika pāvestiem raksturīgajās sarkanajās mantijās ar spicām, sarkanām cepurēm. No šī tērpa cēlies arī mūsdienu vecīša sarkanais kostīms ar balto kupenu pūku.
Bērniņš skurstenī
Arī Niklausam un mīlīgajiem tirdziņiem kādā brīdī tika uzgriezts puritāņu pūcīgais vaigs. Kad pāri Eiropai pūta reformācijas vēji, radās nepatika pret katoļu un pareizticīgo svēto godā celšanu – protestanti uzskatīja, ka dāvanu nešanas gods uzticams pašam Kristus bērniņam, nevis apšaubāmas izcelsmes vīram. Un vispār – pasākums būtu pārceļams uz Kristus dzimšanas dienu, Ziemassvētkiem. Vācijā, pēc Mārtiņa Lutera iniciatīvas, šis zeltā tērpies un dāvanām nokrāvies bērniņš tika saukts par Christ Kindle (Kristus bērniņš), ko angliski runājošās zemes pārņēma kā Kris Kringle.
Lai cik mīlīgi sapucēts un cildināts, Kristus bērniņš tomēr nebija konkurents lādzīgajam Niklausam un viņa plašajai, bērnus ieredzošajai sirdij.
Par spīti baznīcas iebildumiem, daudzviet Eiropā, īpaši Amsterdamā, ļaudis pa savu namu skursteņiem turpināja gaidīt nolaižamies tieši Niklausu, kas šeit tika dēvēts par Sinterklāsu. Un, ja jau to nedrīkstēja darīt Sinterklāsa dienā, gaidīšanas svētki pārcēlās uz Ziemassvētku vakaru. Taisnību sakot, doma par zelta cirtām rotāto Jēzus bērniņa galvu, kas izlien no melna skursteņa, lai atstātu mājiniekiem dāvanu maisu, šķiet vēl absurdāka nekā dūmenī iesprūdis korpulents onkulis.
Sliktais policists
Te tūliņ jāatzīmē, ka Sinterklāss melno skurstenī līšanas darbu pats nedarīja, bet uzticēja saviem palīgiem. Holandiešu Sinterklāsam tas bija Melnais Pēteris (melns tas ir skursteņa sodrēju dēļ, nevis lai apsmietu melnādainos, kā šur tur dzirdēts mūsdienās). Savukārt vācu un šveiciešu Niklausa asistents bija baisais Krampuss – briesmīgs, ragains, ar žagariem vai pat pātagu bruņots mošķis, kas neskaitāmas bērnu paaudzes iedzina baiļu sviedros. Ja uzvedīsies slikti – Krampuss tevi sitīs, Krampuss tevi aiznesīs! Savulaik šo draudu paēnā izauga daudzi tās puses bērni. Bet tie, kuru vecāki bija apveltīti ar īpašu humora izjūtu, Krampusa maisā dabūja arī pasēdēt. Krampusa līdzinieki – Pere Fouettard, Ru-Klaus, Pelsnickel un citi – svētku prieku bojāja arī Vācijas, Francijas, Austrijas un citās zemēs.
Tiek spriests, ka šī ļaunā Ziemassvētku antivaroņa āža kājas pa Šveices un Austrijas kalniem smagiem soļiem bradāja krietni pirms Svētā Nikolaja dzimšanas, iespējams, pat vēl pirms mūsu ēras, un ļaužu iztēlē iemiesoja visu to pašu ļaunumu, kas kristiešiem ir sātans.
Pagānisks ļaundaris un kristiešu svētais – šis neparastais duets ir vienlaikus absurds un likumsakarīgs.
Baznīcas acīs Krampuss simbolizēja visu pagānisko pasaules redzējumu, tāpēc bērniem tika stādīts priekšā kā kristīgā svētā pretmets. Šī kolorītā komanda Ziemassvētku naktī maziem bērniem tika uzsūtīta līdz pat trešā reiha laikam, kad Krampuss no darba pienākumiem tika atstādināts.
Ar svētkiem pret sērgu
Holandiešu emigrantu kuģos Sinterklāss 18. gadsimtā nonāca Amerikas ziemeļaustrumu krastos – par Jauno Amsterdamu tobrīd nokristītajā kolonijā, ko tagad mēs zinām kā Ņujorku. 18. un 19. gadsimta laikrakstu arhīvos ir atrodamas liecības par maigo un uzticīgo mīlestību, ar kuru holandiešu sabiedrība pieminēja Svēto Niklausu jeb Klausu, kas katros Ziemassvētkos lido virs namu jumtiem un piestāj namos, kur čuč mazi, rātni bērni, lai tos iepriecinātu. Leģenda bija dzimusi. Pastāv gan arī viedoklis, ka tā nevis vienkārši piedzima, bet ar nodomu tika dzemdināta, proti, šie romantiskie, cildinošie raksti un dzejoļi laikrakstos parādījās ar nolūku – lai pēc Viktorijas metodes radītu jaunas tradīcijas un skaistus, ģimeniskus svētkus un beidzot izskaustu šaušalīgo uzdzīvi un kaušanos, kas tobrīd katra gada izskaņā pārņēma Ņujorku kā ļauna sērga.
Laikrakstu un žurnālu lapās tika radīts arī modernā vecīša tēls – kuplā bārda un vēders, silts smaids, šķelmīgs skatiens un no Sinterklāsa patapinātais sarkanais kostīms.
Un tā – svaigs, uzprišināts un galants, Ziemassvētku vecītis 19. gadsimta vidū atgriezās Anglijā.
Daudzi vārdi, vecītis – viens!
Angļi bija tik savaldzināti, ka vienā elpas vilcienā atteicās no tradicionālo laumiņu pakalpojumiem (kuras tobrīd vēl šur tur Anglijā bija atbildīgas par dāvanu gādāšanu), no iereibušajām svētku ballīšu tradīcijām, parupjajiem rūķiem un Kapteiņa Ziemassvētkiem. Amerikānis Santaklauss bija izkonkurējis visus! Protams, konservatīvie vēl centās pretoties – laikrakstus pildīja izsmējīgi, apjukuši apcerējumi par amerikāņu invāziju un mirstošajām britu tradīcijām.
Tomēr Santaklausa šarms izrādījās stiprāks – visā, izņemot vienu detaļu. Par Santu un Klausu angļi jauno Ziemassvētku priekšnieku saukt atteicās – šaipus okeānam tas joprojām palika Father Christmas, Ziemassvētku tēvs. Lai kādā vārdā saukts, tajās zemēs, kur viņu gaida, Ziemassvētku vecītis ir viens un tas pats.
Interesanti arī – ja salīdzinām ar citiem folkloras tēliem, Ziemassvētku vecītis nav mītiska būtne ar savām rakstura iezīmēm, īpašām spējām (spēt visiem pasaules bērniem vienā naktī aiznest dāvanas un izspraukties cauri visšaurākajiem dūmeņiem, protams, ir visai apbrīnojami) un raksturīgām vājībām (ja neskaita pienu un cepumus, ar ko vecītim mēdz pielabināties amerikāņi). Ziemassvētku vecītis ir simbols, kurā ietilpināta visa šo brīnišķīgo svētku omulība, miers, bērnišķīgais prieks, dāsnums un bezbēdība.
