Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kakapo jeb pūčpapagaiļi (Strigops habroptilus) sastopami vien Jaunzēlandē, Dienvidsalas dienvidrietumu daļā, kur slēpjas dziļos meža biezokņos. Tieši tur, zem koku saknēm, šis papagailis izveido sev alu. Tur viņš pavada visu dienu un tikai pēc saulrieta izlien, lai dotos barības meklējumos. Kakapo ēd dažādus augus, sēklas un ogas. Pirms Dienvidsalu atklāja Eiropas kolonisti, pūčpapagailim nebija dabisko ienaidnieku. Putnam nebija vajadzības no kāda uzmanīties un glābties, tāpēc viņš zaudēja spēju lidot. Kakapo prot vien planēt no neliela augstuma (20–25 metru).
Kakapo mita netālu no maoriem, Jaunzēlandes salu pamatiedzīvotājiem, kuri medīja šos papagaiļus – taču tikai tik, cik varēja apēst. Tolaik kakapo bija visai daudz, bet tad maori sāka izcirst daļu meža, lai uz šīs zemes audzētu saldos kartupeļus un citus dārzeņus, tādējādi viņi neapzināti atņēma kakapo dabisko vidi.
Pūčpapagaiļu skaits palēnām samazinājās, tomēr īstās briesmas šiem putniem uzbruka līdz ar eiropiešu kolonistu ienākšanu, kuri sev līdzi atveda suņus, kaķus, žurkas, seskus un parazītus. Pieaugušiem kakapo vēl izdevās kaut kā izglābties no jaunajiem ienaidniekiem, taču pasargāt savas olas un mazuļus viņi nespēja. Rezultātā pagājušā gadsimta 50. gados uz salas bija palicis vairs tikai 30 pūčpapagaiļu. 1987. gadā tika pieņemts lēmums pārvest atlikušos dzīvos putnus uz citām salām, kas ir brīvas no plēsējiem. Tur zinātnieki un dabas aizsargi ķērās pie darba, lai atjaunotu kakapo populāciju. Tika aizliegtas šo putnu medības, kā arī viņu izvešana no Jaunzēlandes.
Tagad šis unikālais putns iekļauts Sarkanajā grāmatā. To skaits ir pārstājis samazināties un pat nedaudz sāk pieaugt. Tomēr speciālisti norāda, ka ne visi mazuļi nodzīvo līdz pieaugušam vecumam, tāpēc pagaidām ir pāragri runāt par to, ka šī suga ir glābta un tās izredzes izdzīvot ir ievērojami augušas. Pērn pēcnācējus radīja 50 mātītes. Salīdzinājumam – 2016. gadā tikai 37 mātītes. Toreiz tas jau bija rekords. Un tomēr kakapo skaits joprojām ir niecīgs. Tas tāpēc, ka pūčpapagaiļi nevairojas katru gadu, bet gan reizi trijos četros gados, kad nobriest rimu koka augļi, ko viņi iecienījuši un kas ir iemesls viņu vēlmei vairoties. Otrkārt, ne no visām olām izšķiļas dzīvotspējīgi mazuļi. Ņemot vērā papagaiļu nelielo populāciju, tos apdraud tuvradnieciska krustošanās. Šā iemesla dēļ biologi nodarbojas ar kakapo mātīšu mākslīgu apaugļošanu, izmantojot tēviņus ar retāk sastopamiem gēniem, tādējādi nākamajām paaudzēm nodrošinot lielākas ģenētiskās variācijas.
Diemžēl īpašības, kas padara kakapo par tik mīļiem un unikāliem dzīvniekiem, apdraud viņu dzīvi.
Papagaiļi ligzdo uz zemes (dažreiz slēpjas alās) un ļoti jauki smaržo pēc muskusa. Vienīgais veids, kā kakapo var pasargāt sevi no plēsējiem, ir nomaskēties par krūmu. Jo pūčpapagaiļi neprot lidot – šo spēju viņi evolūcijas ceļā ir zaudējuši.
