Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kaķa pasaule ir trīsdimensionāla un daļēji tā ir marķēta jeb iezīmēta ar smaržām, kas atspoguļo viņa teritorijas robežas un orientierus tajā. Ja kaķis neiet uz savu izvēlēto vietu pa taisno, tad tas nav tādēļ, ka viņš neapjēgtu, kā ērtāk turp nokļūt. Šīs rīcības iemesli ir izvairīšanās no citu kaķu teritorijām, vēlme pārbaudīt, vai viņa īpašumu nav šķērsojuši citi kaķi, kā arī atstāt svaigas ziņas par sevi un savām īpašuma tiesībām. Tas ir jāņem vērā, lai saprastu, kā kaķi kartē savu pasauli un orientējas tajā.
Kaķa kartēšanas metodes
Vienkāršākais orientēšanās veids ir doties uz sava tālumā saskatāmo galamērķi, var arī ceļu veikt soli pa solim, sekojot zināmiem orientieriem (pie koka pagriezties pa kreisi, pie žoga – pa labi utt.). Bet, ja kāds no marķieriem ir aizvākts, piemēram, žogs noņemts, dzīvnieks var apjukt un apmaldīties. Tāpēc savas vides kartes veidošanai kaķis parasti izmanto dažādas metodes, saviem orientieriem vēl pievienojot smaržas.
Jo pamatīgāk kaķis ir izpētījis savu apkārtni, jo labāka ir karte viņa prātā.
Šādas mentālas kartes ļauj kaķim atrast īsākos ceļus, šķērsojot laukus ar garu zāli, kurai pāri viņš neko daudz nevar redzēt, uzskata kaķu uzvedības pētniece Sāra Hartvela. Kā liecina novērojumi, ja kaķim ir izvēles iespēja, viņš parasti uz savu mērķi izvēlas visīsāko. Savukārt, ja priekšā ir vairāki vienāda garuma ceļi, kaķis, līdzīgi kā cilvēks, sliecas izmantot to, kurš redzamā attālumā ved taisni mērķa virzienā.
Nevis dumjš, bet ar vispusīgām interesēm
Cilvēka mazulis augot soli pa solim iet cauri dažādām fiziskas likumu izprašanas stadijām. Sākumā bērns zaudē interesi par rotaļlietu, kad tā ir nolikta neredzamā vietā, un nepūlas to meklēt. Tas, kas ir ārpus redzesloka, viņam vairs neeksistē. Paaugoties bērns sāk saprast, ka tas, kas pazudis, turpina eksistēt, tātad ir kaut kur citur, bet vēl nespēj izsecināt, kur īsti meklēt. Aptuveni 18 mēnešu vecumā bērns jau spēj izsekot vairākām neredzamām darbībām ar rotaļlietu. Piemēram, bumbiņu paslēpj krūzītē, kuru pēc tam noliek aiz aizslietņa un tur izņem bumbiņu ārā. Pēc tam parāda mazulim, ka krūzīte ir tukša. Pusotru gadu vecs mazulis jau iet paskatīties aiz aizslietņa, vai tur nav bumbiņa palikusi.
Objekta pastāvīgumu apzinās arī dzīvnieki, kam nepieciešams izprast, kur ganās viņa medījums.
Ja medījums uz brīdi nav saskatāms, kaķis to meklēs pēdējā vietā, kur viņš to redzējis. Ja tur neatradīs, meklēs tuvākajā medījuma slēptuvē. Kaķi, kas pazīst savas teritorijas, zina un pārmeklē vietas, kur medījumam ir vislielākā iespēja atrasties. Dažkārt no malas izskatās, ka kaķis nespēj izprast vienkāršu bumbiņas paslēpšanu. Patiesībā viņš nebūt nav tik dumjš – vienkārši tas priekšmets (aizslietnis vai krūzīte), kas izmantots bumbiņas paslēpšanai, viņam šķiet tikpat interesants! Pamēģini paripināt bumbiņu zem grīdas paklāja – kaķis zinās, ka bumbiņa atrodas zem paklāja, bet viņš sāks spēlēties ar grīdas segu, jo viņam tā ir jauna un vēl aizraujošāka rotaļlieta.
Arī mincis spēj loģiski spriest
Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka kaķa prāts nespēj izprast objekta vairākkārtēju pārvietošanu. Daudzi kaķu saimnieki gan tādu viedokli apstrīdēja, pamatojot, ka kaķis atrod aiz dīvāna pazudušās rotaļlietas. Vairāki neseni pētījumi tiešām ir apstiprinājuši, ka šiem saimniekiem ir taisnība. Kaķi tika testēti viņiem pazīstamā dzīves vidē un uz nedēļu pie viņiem uz nedēļu tika atstāti aizslietņi, aiz kuriem eksperimenta laikā bija paredzēts slēpt rotaļlietu.
Kaķi varēja gan izpētīt pašus aizslietņus, gan arī konstatēt, ka aiz tiem nekas nestāv paslēpts. Vispirms minčiem iemācīja, ka, tiklīdz piebaksta ar degunu pie rotaļlietas, tā tiek dots gardums. Testa sākumā saimnieks kaķi mazliet pieturēja, un viņa priekšā novietoja divus aizslietņus. Kaķim redzot, eksperimenta vadītājs ielika mantiņu krūzītē, tad slepus mantiņu aizlika aiz viena aizslietņa un parādīja kaķim tukšu krūzi. Pēc tam kaķi atbrīvoja, un gandrīz katrā mēģinājumā viņš devās paskatīties aiz tā aizslietņa, aiz kura tika slēpta rotaļlieta. Katrā nākamajā testā aizslietņus pārvietoja citā vietā, turklāt tos aizstāja ar jauniem aizslietņiem, kas izskatījās citādi, taču kaķi tik un tā zināja, kur meklēt. Viņi spēja vispārināt, ka nav svarīgs konkrētais aizslietnis, bet princips.
Kaķi parādīja, ka lieliski saprot – objekti nepārstāj eksistēt. Ja rotaļlietu ieliek krūzītē, un parāda tukšu krūzīti, kaķi loģiski izsecina, ka bumbiņai ir jābūt paslēptai aiz aizslietņa.
Kaķa relativitātes izjūta
Kādā citā eksperimentā kaķim parādīja krūzītē barību un krūzīti paslēpa aiz trim aizsegiem, pēc tam viņam nodemonstrēja, ka trauks ir tukšs. Lai eksperimentā kaķis nevadītos pēc smaržām, barību neatstāja vis zem pēdējā aizsega, bet pētnieks to paņēma savā saujā. Tiklīdz krūzīte bija izņemta no pēdējā aizsega un parādīta tukša, kaķis aizsteidzās aiz pēdējā aizsega nevis uz pētnieka roku. Tātad viņš loģiski izsecināja, ka barībai ir jābūt izbērtai tur. Kaķis ņēmās aizsegu stumt prom, līdz vieta, kur, viņaprāt, bija jābūt ēdienam, tika pilnībā atklāta. Redzot, ka ēdiena tur nav, mincis pabāza zem aizsega ķepas, tad galvu un centās barību sameklēt.
Vēl sarežģītākās eksperimentu sērijās no brīža, kad kaķim parādīja, ka rotaļlieta tiek apslēpta aiz vairākiem aizsegiem, līdz brīdim, kad viņam ļāva to meklēt, istabā priekšmeti tika dažādi pārvietoti. Vienā testā rotaļlietu vispirms paslēpta labajā pusē aiz trim aizsegiem, tad, kaķim neredzot, visus aizsegus pavirzīja vēl tālāk uz labo pusi. Citā testā kaķim ļāva ielūkoties eksperimentu istabā caur durvju spraugu un redzēt, kā rotaļlietu paslēpj, pēc tam kaķa skatu aizsedza, un visus priekšmetus un arī sienas pabīdīja uz labo pusi. Par spīti šiem trikiem, kaķi vienmēr rotaļlietu meklēja, izmantojot absolūtu savas pozīcijas izjūtu (virzienu un orientēšanos no savas paša pozīcijas). Kaķis skatījās nevis aiz aizsega, aiz kura lieta tiešām tika paslēpta, bet gan aiz tā, kas tagad bija iebīdīts šajā vietā.
Kaķa telpas izjūta ir egocentriska – viņš atcerējās, kur rotaļlieta tika novietota relatīvi viņa paša fiksētajai pozīcijai telpā, un nevis vadījās pēc rotaļlietas relatīvās pozīcijas attiecībā pret citiem objektiem.
Kad eksperiments tika sagatavots tā, lai egocentriska telpiskā domāšana nebūtu iespējama, tad kaķiem nācās izmantot vides orientierus. Kaķiem no centrālās ieejas puses ļāva novērot rotaļlietu paslēpšanu, bet eksperimenta istabā viņi varēja iekļūt pa sānu durvīm, kas atradās kreisajā vai labajā pusē centrālajai ieejai. Nespējot izmantot ierasto telpas izjūtu, šie kaķi veiksmīgi atrada rotaļlietu, vadoties pēc vides orientieriem. Ja egocentriskās un orientieru norādes bija pretrunīgas, tad viņi uzticējās savām egocentriskajām koordinātām.
Kāpēc kaķis neakceptē izmaiņas
Kaķi veido savas vides kartes, bet viņi to nedara tā, kā cilvēki, atzīmējot objektu savstarpējo izvietojumu. Kaķis savā kartē vienmēr ir tieši vidū, un viss pārējais ir relatīvs attiecībā pret viņa paša pozīciju. Tas izskaidro, kāpēc kaķi mēdz uzvesties, cilvēkaprāt, dīvaini un mums viņus reizēm ir tik grūti saprast. Piemēram, mincis nespēj uzreiz akceptēt, ka viņa tualetes kastīte ir pārvietota, kaut arī viņš pirms brīža skaidri redzējis, kā saimnieks to pārnes uz citu kaktu. Tas ir viens no pamatojumiem kaķa izslavētajam konservatīvismam. Viņam vienkārši ir grūti strauji mainīt savus ieradumus, jo ir nepieciešams laiks, lai jaunajai situācijai pielāgotu savu egocentrisko koordināšu sistēmu. Tādēļ kaķu uzvedības speciālisti iesaka mīluļa tualeti uz citu kaktu pārvietot ļoti pakāpeniski, pa dažiem sprīžiem katru dienu.
