Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vāverei, tāpat kā jebkuram citam grauzējam, ir pārsteidzoši izturīgi un stipri zobi. Mutes priekšējā daļā ir izvietoti uz priekšu izvirzīti kaltveida priekšzobi, kas aug visu mūžu. Vāveres priekšzobi gada laikā izaug par apmēram 15 centimetriem, tomēr pastāvīgas lietošanas un nodiluma dēļ tie kļūst īsi. Ar priekšzobu un spēcīgo apakšžokļa muskuļu palīdzību zvēriņš pārlauž un sagrauž cieto barību.
Tehnika, kā vāvere pārkož riekstu, ir ļoti interesanta. Zvēriņš iecērt abus apakšējos priekšzobus vietā, kur rieksts stiprinās pie zara. Triks slēpjas tajā, ka vāveru dzimtas pārstāvju apakšžoklis sastāv no divām daļiņām, kas savienotas ar elastīgu muskuli.
Kad vāvere mazliet savelk tos kopā, priekšzobi izšķiras uz sāniem un, līdzīgi ķīlim, kas iesists spraugā, pārsit riekstu uz pusēm.
Citi lasa
Vai tik vienkāršs un elegants riekstu pārkošanas veids var būt iedzimts? Izrādās – ne. Izcilais nīderlandiešu etologs, Nobela prēmijas laureāts Nikolas Tinbergens grāmatā Dzīvnieku uzvedība apraksta eksperimentu, ko veica zinātnieks Irenoiss Eibls-Eibesfelds. Viņš audzēja vāveres dabiskos apstākļos, taču līdz pieaugušam vecumam nedeva zvēriņiem nekādus riekstus. Lūk, ko viņam izdevās noskaidrot. Pieaugusi vāvere, kas nekad agrāk nav redzējusi riekstu, ar to tika galā, tikai pateicoties lielai neatlaidībai. Pēc darba paveikšanas palika sadrupusi čaumala ar neskaitāmām neveiksmīgu mēģinājumu pēdām. Nākamie mēģinājumi izrādījās veiksmīgāki. Vāvere pārgrauza vairākus riekstus un iemācījās sakoncentrēt savus spēkus uz noteiktu čaumalas daļu. Viņa saprata, ka rieksta pamats ir daudz mīkstāks, izlauza tajā savā starpā savienotas rieviņas un sāka atkost čaumalu pa daļām. Tiesa, darbs zvēriņam tik un tā aizņēma daudz laika. Un, lūk, beidzot – viss kodols izņemts vienā paņēmienā. Vāvere, atrodot dabisko rieviņu čaumalā, padziļināja to ar zobiem un pāršķēla riekstu bez jebkādām pūlēm. Tā, pateicoties praksei, tika atrasts optimāls veids rieksta pāršķelšanai. Ar mēģinājumu un kļūdu metodi vāvere ieguva individuālu pieredzi.
Oža palīdz vāverei izdzīvot. Ievācot barības krājumus ziemai, vāveres tālredzīgi veido vairākas noliktavas dažādās vietās: ja viena no slēptuvēm tiks cita zvēriņa izlaupīta, pārējās paliks neskartas.
Lai atvieglotu noliktavas meklējumus ziemas periodā, vāvere pirms provīzijas noglabāšanas riekstu aplaiza vai arī trin to ap purniņu.
Tādēļ uz rieksta paliek smarža, kuru vāvere viegli atpazīst. Laba oža viņai palīdz saost riekstu, kas paslēpts zem 30 centimetru biezas sniega kārtas.
Populārākie raksti
