Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Andu kalnu iedzīvotāji jūrascūciņas savulaik sauc par kui, bet mūsdienās šajā reģionā viņas dēvē par cavy. Anglijā jūrascūciņu sauc par Indian little pig – par mazo indiāņu cūciņu, guinea pig – Gvinejas cūciņu vai domestic cavy – mājas cūciņu. Amerikā dzīvojošie spāņi jūrascūciņu mēdz saukt arī par mazo trusīti, jo ieceļotāji, kas Dienvidamerikā ieradās pirms eiropiešu masveidīgas migrācijas, jūrascūciņu aprakstīja kā indiāņu trusīti.
Vairākumā Eiropas valstu šis dzīvnieciņš tiek saukts par jūrascūciņu, bet Francijā un Spānijā viņu dēvē par Indijas cūciņu – Cochon d’Inde un Cochinillo das India. Tāds pats nosaukums tām piešķirts arī Itālijā – Porcella da India, Portugālē – Porguinho da India un Nīderlandē – Indiaamsoh Varken, bet Beļģijā jūrascūciņa ir kalnu cūciņa – Cochon des Montegnes.
Jūrascūciņas ir vieni no mazākajiem dzeloņcūkveidīgajiem grauzējiem, kuru dzimtene ir Centrālamerika un Dienvidamerika. Šo zvēriņu vēsture iestiepjas dziļā senatnē – atrasti pierādījumi, ka jūrascūciņas eksistējušas jau pirms 35–40 miljoniem gadu, bet to pieradināšana sākusies 9.–3. gadu tūkstotī p. m. ē. Vēsturnieki domā, ka, meklējot siltu vietiņu, šie dzīvnieciņi pirmie tuvojās cilvēku apmetnēm un izrādīja iniciatīvu sadarboties. Diemžēl šī sadarbība izvērsās mazajām drosminiecēm par sliktu…
Indiāņi sākumā jūrascūciņas izmantoja par upuriem Saules dievam, bet drīz vien attapās, ka varētu tās audzēt kā mazus gaļas lopiņus.
Jau tolaik jūrascūciņas bija dažādās krāsās, bet cilvēkiem īpaši patika baltās un koši brūnās. Eksistēja arī melnas jūrascūciņas, bet, tā kā actekiem un inkiem melna krāsa tika uzskatīta par ļaunu zīmi, cūciņu melnās atvasītes tūdaļ tika iznīcinātas. Tāpēc mūsdienās jūrascūciņas ar melnu kažociņu reti var sastapt un tās ir ļoti pieprasītas. Indiāņi sākumā jūrascūciņas izmantoja par upuriem Saules dievam, bet drīz vien attapās, ka varētu tās audzēt kā mazus gaļas lopiņus. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka jūrascūciņu turēšanai 3.–2. gadu tūkstotī p. m. ē. indiāņi, kas dzīvoja okeāna tuvumā, zem zemes no akmens plāksnēm izveidoja tunelīšus un savus mazos lopiņus baroja ar zivīm.
Pastāv versija, ka mājas jūrascūciņas cēlušās no Cavia aperea tschudi apakšgrupas. Cavia aperea joprojām sastopama savvaļā Čīles dienvidos Andu kalnos, aptuveni 1600–4200 m augstumā. Starp citu, šī ciltsmāte ir garspalvaina un tumšās krāsās – brūna, pelēka un rūsgana ar gaišu apmatojumu kakla rajonā. Savvaļā jūrascūciņas dzīvo baros, kurus veido 5–15 indivīdi, tāpēc arī mājas apstākļos jūrascūciņas nav ieteicams turēt pa vienai – kopš laiku laikiem šiem dzīvnieciņi ir bijusi vajadzīga liela kompānija.
Eiropā jūrascūciņas līdz pat 17. gadsimtam tika uzskatītas par retiem un ļoti eksotiskiem mājdzīvniekiem.
Pirmo savvaļas jūrascūciņu Eiropā – Portugālē un Spānijā – jūrasbraucēji ieveda 1592. gadā. Mazliet vēlāk mazais dzīvnieciņš nokļuva arī Nīderlandē un Lielbritānijā, taču Eiropā jūrascūciņas tika uzskatītas par retiem un ļoti eksotiskiem mājdzīvniekiem līdz pat 17. gadsimtam. Tās maksāja lielu naudu, un tādu eksotiku varēja atļauties iegādāties tikai bagātnieki. Pastāv pieņēmums, ka ne tikai Dienvidamerikā, bet arī Eiropā šos dzīvnieciņus turēja un audzēja gastronomiskām baudām jeb ēšanai un tirgū jūrascūciņu gaļa maksāja diezgan dārgi. Jūrascūciņas nosaukums guinea pig 19. gadsimta sākumā Anglijā, iespējams, ir radies tieši no tirdzniecības, jo vienas jūrascūciņas cena tirgū bija viens zelta dukāts, saukts par gineju. Savukārt citi vēsturnieki uzskata, ka nosaukums guinea celies maldīgu uzskatu dēļ, jo domāts, ka jūrascūciņas, tāpat kā vergi, uz Eiropu vestas no Āfrikas valsts Gvinejas.
Mūsdienās jūrascūciņas ir izsitušās populārāko mājdzīvnieku topa augšpusē un gandrīz katrā pasaules valstī ir šķirnes jūrascūciņu audzētāju klubi. Arī Latvijā ir šķirnes jūrascūciņu un citu grauzēju klubs Cavies&Co.
Mājas apstākļos jūrascūciņas nav ieteicams turēt pa vienai – kopš laiku laikiem šiem dzīvnieciņi ir bijusi vajadzīga liela kompānija.
Starp citu, Dienvidamerikas valstī Peru jūrascūciņu selekcionāri ir pat izveidojuši īpašu gigantisko jūrascūciņu šķirni. Ja savvaļas jūrascūciņa sver aptuveni 500 gramu, mājas jūrascūciņa – vidēji 750 gramu, tad viņu gigantiskā radiniece ir tikusi pie divu kilogramu svara.
Jūrascūciņu iedalījums:
- īsspalvainās (krestedi, reksi, satīni, tediji un abesīnietes);
- garspalvainās (peruāņu, šelti, tekseļi, alpaka, koroneti un merino);
- retās šķirnes (ridžbeki, somali, satīna somali, satīna tediji, bitlongas, Šveices tediji, curlys, lunkārijas, šeba – minijaki, Angolas, kui, īru krestedi un skiniji);
- Anglijas selfi (ar specifisku ausu, kāju spilventiņu un acu krāsu);
- neatzītā šķirne ir bolduīni.
