Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
0
-
6
-
5
-
0
-
0
-
0
-
«Anniņa, tu dabūsi visu, ko gribi, tikai lūdzu, lūdzu izlīdzi!» Šefa spaniela acis neko labu neliecina. Nu kas atkal? Ceru šodien visu izdarīt, rīt pabeigt pārskatu, parīt izšmaukt uz Zāļu tirgu un tad laisties pie mammas līgot. Puse bagāžnieka jau piebāzta, pat gumijnieki, telts un guļammaiss ielikts.
Gribu savu mammu! Gribu Līgo! Gribu iebrist pļavā un ne par ko nedomāt. Un, protams, pusnaktī kaila iet peldēties. Jūrā. Arī tāda mums ir tradīcija. Abām ar māsu.
«Nu, kas ir?»
«Anna, nopietni! Būs prēmija un apmaksa par darbu svētku dienā! Dubultā!»
«KO? Cik zinu, termiņi mums vispār nedeg. Tad par ko ir runa?»
«Mūsu partneris ielido. Lielais šefs. Es tikai nesapratu, seniors vai juniors. Abi mums Džoni. Nu, Jāņi, saproti? Piedod. Man pašam vajadzēja ar viņu ņemties. Bet mums kuru katru dienu tās dzemdības! Sievai. Anna, esi cilvēks, glāb. Dari ar viņu, ko gribi. Dzegužkalnā esot baigi smuki. Tur Ilga Reizniece līgo. Ar visām tradīcijām. Viņam tāpat viesnīca būs Pārdaugavā. Nu, izdomā pati. Bet nav variantu. Viņš paziņoja, ka grib to midsomeras festivālu. Kad visi pliki lecot pāri ugunskuram. Kas viņam tādas muļķības sastāstījis? Varēja taču tikai uz pirmdienu lidot. Bet viņš sestdien ielido. Tikai šodien piezvanīja.»
Te nu es esmu. Dzimusi neveiksminiece. Bimbāt darbā nav labākais stils. Bet ko darīt?
«Annuli, mīļā!» Šefs ir šokā. «Nu tie ir tikai vieni Jāņi! Ak Dievs!»
Viņam tad kas? Nekas! Tūlīt varēs auklēt mazu bēbīti un vispār nedomāt par darbu. Bet man mamma Līga un tētis Jānis. Un goda galds. Un Jāņuguns.
«Nē, Anna, mīļā, nerunā niekus.» Mana mamma, kā jau kurzemniece, ir viena strikta sieva. «Nu un kas, ka ārzemnieks? Kas, viņi citādi? Mums te pērn vesels japāņu autobuss iebrauca. Domā, galā netikām? Ved viņu šurp! Un papum to torti neaizmirsti pie Rudītes paņemt. Tev naudiņa skaidra būs?»
Stāvu lidostā un galvā kaļu kādus piecus variantus, kā lielajam šefam Džonam paskaidrot, ka īstais midsomers ir Kurzemē. Un, ka lai paņem līdzi peldbikses un džemperi.
Bet Džons, protams, nav nekāds vakarējais. Viņš ir sasodītā sajūsmā. Un piesakās ieliet arī degvielu. Manā personīgajā auto. Pat kafiju Viršos paņem mums abiem. Tik pajautā, vai moskīti nekodīs. Skaidrs, ka kodīs! Bet mēs kodīsim viņiem pretī.
Es vispār kožu mēlē. Jo atlidojis ir jaunais Džons. Smukais, izskatīgais Džons.
Sešos vakarā sasniedzam vecāku māju. Džonam ir jābildē viss. Arī govs pļavā, goda vārti, mana mamma tautas tērpā un Jāņu siers tuvplānā. Pļavā pīt vainagus brienam abi. Es pinu, viņš bildē. Absolūtā kucēna priekā. Alus kauss netiek no rokām izlaists. Kur mamma dabūja ar to uzrakstu John virsū?
Pusvienpadsmitos dedzam Jāņuguni. Džons no sajūsmas jūk vai prātā. Vietējās dziedātājas viņu vairs vaļā nelaiž. Apdzied un dancina. Pat kokli iedod paturēt.
Vienpadsmitos mēs abi divi lecam mugurdanci. Es tautiskajos brunčos, viņš Levis džinsos.
Divpadsmitos mans Džons paziņo, ka nākšot līdzi arī uz nakts peldi. Bet solās turēties pa gabalu un nebildēt.
«Viņš taču tevī ir iemīlējies, Anna. To taču ar neapbruņotu aci var redzēt!» māsa šauj kā no lielgabala. Un piedāvā pliknim dvieli. To, ka te puse runā angliski, gan es nenojautu.
Vienos naktī Džons lec pāri ugunskuram brašāk nekā puse atlikušo līgotāju.
Trijos no rīta mans tētis iemācījis viņam visus «Tik dēļ jums, daiļās dāmas, dēļ jums» pantiņus. Abi dīvainā kārtā saprotas no pusvārda. Un dzer no viena kausa.
Desmitos no rīta atveru acis un mēģinu saprast, kas ir tās stiprās, spalvainās rokas, kas mani tur.
Ak, šausmas! Ko mamma teiks? Bet mamma sauc brokastīs. Nes savam topošajam znotiņam linu dvieli un māca, ka tas nav nekāds votēr, bet ir ūdens.
«Jā, dear, ūdens. Un mana Anna ir ze best? Vari neteikt! Pati zinu! Pati audzināju.»
Neatsakos no šampanieša un ķiršiem. Un no milzu gabala Rudītes ceptās lauku tortes. Ko mans Džonītis vispirms piecas reizes nobildē ar savu aifonu, jo jāliek Instagramā un kur tik vēl ne. Verī latvian, izrādās. Verī taukaini, es teiktu. Mmmmmm! Tāpat kā aukstais šašliks no māla bļodas. Bet garšo dievīgi! Uz atvadām abi ar manu mammu apraudas.
Pirmdien abi stāvam šefa priekšā kā nogrēkojušies bērni. «Nu? Džon! Kā latviešu tradīcijas?» šefs, kurš tieši Līgonaktī kļuvis par tēvu dēlam, grib zināt. «Ak, ekselent?»
Es nesaku neko. Lūpas joprojām šausmīgi sāp. No bučošanās. Un biļeti nedēļas nogalē uz Londonu viņš man arī jau ir nopircis. Ja tas tiešām būs tik nopietni, kā izskatās, tad lai pats arī šefam pasaka. Ka nolaupa mani. Uz mūžu. Un šefs turpmāk padomās divreiz. Bojāt vai nebojāt kādai jaunai, neprecētai meitai Jāņus! Ar ārzemnieku.
