Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šovu un pasākumu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare sarunā «Privāto Dzīvi» smej, ka, atgriežoties Rīgas dzīvē un gatavojoties stāties ar izrādēm publikas priekšā, viņai nu ir pamatīgi jāsakopjas. «Jāsaved sevi kārtībā, jo mēnesi, dzīvojot laukos, man arī paskats ir kā īstam lauku cilvēkam. Kā pirms Jāņiem aizbraucu, tā visu laiku pavadīju Igaunijā, Sāremā salā, izņemot vienu dienu, kad aizbraucu uz Tallinu
Teju mēnesi viņa nostaigājusi basām kājām. «Un biju bez kosmētikas. Piedzīvoju arī vecmāmiņām ierastas situācijas, kad braukšana uz veikalu ir liela taisīšanās. Ieniru absolūti mierpilnā harmoniskā lauku dzīvē tik ļoti, ka negribējās vērt vaļā nevienu ziņu portālu un lasīt ziņas par karu… Lai gan bez tā jau neiztiku, cenšoties uztvert vien pašu nepieciešamāko. Vīrs Gatis viendien gāja makšķerēt, un es pieķēru sevi, ka todien netiku ne ar vienu runājusi, arī ne pa telefonu. Sapratu, ka tādas dienas katram cilvēkam ir nepieciešamas, lai vējš visas domas izpūš.»
Jau vairākus gadus par tādu kā tradīciju kļuvis, ka Baiba ar ģimeni kāpj motorlaivā un apbraukā pēc iespējas vairāk mazapdzīvotu vai vispār neapdzīvotu Igaunijas salu. «Karstākās jūnija dienas ar vīru un suņiem pavadījām tikai uz ūdens. Citādāk nebija iespējams. Tāda riktīga «Sālsvārnas salas vasarnieku» dzīve – suņi laivā, paši laivā, un prom!
Katru vasaru mūsu mērķis ir atklāt sev kādu vēl nezināmu salu, jo Igaunijai to ir vairāk nekā divi tūkstoši. Šogad uz kādām sešām salām arī uzkāpām. Piemēram, uz Keinastu salas. Uz to var kājām pa ūdeni aiziet no Muhu salas. Tur ir septiņas mājas, un pati sala ir vienreizīgi brīnišķīga vieta. Elektrību ražo ģeneratori, veikalu un kafejnīcu nav. Viena ģimene tur bija nodzīvojusi visu cauru gadu. Bērnus uz skolu veda ar laivu, ziemā ar mašīnu pa ledu, bet vētrās bērni palika mājās.
Vēl bijām Abruka salā, kas atrodas stundas braucienā ar laivu no Sāremā lielākās pilsētas Kuresāres, par kuru slavenais kapteinis Kihnu Jens teicis: «Kādreiz tur bija skola un nebija kapu, tagad ir kapi, bet nav skolas.» Tur tūristus vietējie ekskursijā izvadā ar kravas auto. Man tur ļoti patika. Varētu pat dzīvot, bet, kā man pastāstīja vietējā muzeja vadītāja, šajā salā katra igauņa iemīļotā nodarbe esot skatīties pa logu uz kaimiņu un cerēt, ka viņam iet slikti,» stāsta Baiba.
Ģimene apmeklējusi arī pavisam mazo Pihlalaid jeb Pīlādžu salu.
«Tur bija vien dažas sabrukušas armijas ēkas. Izkāpu uz salas un jutos kā tādā Hičkoka filmā. Pēkšņi ap galvu sāka riņķot dažāda kalibra putni. Nu, diezgan tā…
Turklāt mūsu suņi, kuri ar savu mednieka instinktu reaģē uz putniem, dabūja trūkties. Milzīgie putni sāka uz viņiem pikēt. Tad gan mums ātri bija jākopjas prom. Bet citādi sala tiešām ir ļoti skaista un pat maģiska – akmeņi, kadiķīši, protams, baltās smilšu pludmales pavisam maz… Tomēr laikā, kad putniem dzimst bērni, labāk tur nebraukt,» iesaka Baiba.
Plašāk par Baibas atvaļinājumu Sāremā salā lasi žurnāla «Privātā Dzīve» jaunākajā numurā!
