Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Parasti man izbraukumi dabā patīk, bet vienreiz tas izvērtās pagalam nejauki – kad noparkoju savu Rolls-Royce kempinga laukumā. Suņubūdas izmēra teltis, gāzes plītiņa, ceļš uz maksas dušu jāmēro gumijas čībās. Īsta šķēršļu trase. No otras puses, man patīk arī greznas viesnīcas, izņemot… to vienu reizi, kad piebraucu pie savas greznās naktsmītnes raibā Citroën pīlē. Daži teiks, ka tas ir stilīgi, taču man no kauna aizrāvās elpa un trīcēja rokas. Un kādēļ tas viss?
Jo tu esi tas, kas tev mugurā, bet automašīna, ar kuru tu brauc, ļoti klaji simbolizē tavas vērtības.
Un nu Porsche Panamera, Škoda Yeti un Toyota Prius tiek izmēģināti uz savas ādas – cits pēc cita, pilnīgi normālās ikdienas situācijās. Es vienmēr esmu domājis, ka es esmu es. Taču izrādās, ka es esmu īsts hameleons. Smadzenes pavisam mīkstas, viegli veidojamas. Es droši tā varu teikt, jo zinu, ka neesmu tāds vienīgais. Automašīnas ir to konstruktoru materializētā apziņa, viņu vēstījumi no visām pusēm mums uzbāžas tik ilgi, kamēr mēs kļūstam par marionetēm.
Tie izaicina mūsu tumšās un gaišās puses, no pitbulterjera līdz miera balodim. Prius šajā ziņā ir pavisam īpašs masu psiholoģijas fenomens, un es brīnos, kā es pēkšņi sāku braukt. «Lūdzu, tikai pēc jums, nav problēmu, man ir daudz laika», es domāju, kad man pa priekšu vilcinādamies, taču nepacietīgi mēģina iespraukties SLK. Gāzi grīdā? Muļķības, es taču neesmu kaut kāds puskoka lēcējs, neiešu celt troksni, nabaga cilvēki, kuriem te jādzīvo… «Gribat te iebraukt blakus joslā? Bet lūdzu, vienmēr laipni.» Varbūt man šodien pat izdosies iekļauties četros litros degvielas uz 100 km, varbūt pat mazāk.
